Lembergs: Repše šad tad maina orbītu, bet Zemei reti piezemējas.

Latvijas Avīze jautā, kas notiks, Lembergam nokļūstot izvēles priekšā vadīt valdību, – kādi būs jūsu pirmie pasākumi, ieejot premjera kabinetā? Pajautāsiet sekretārei, vai viņai izmaksāts aprēķins, nāksiet ar savu štābu?

– Viena no valsts pārvaldes smagākajām problēmām ir lielā nestabilitāte, nedrošība un neziņa par nākotni tiem cilvēkiem, kuri strādā šajā pārvaldē. No tāda iebiedēta, nedroša pārvaldes aparāta nemaz i negaidiet atbildības uzņemšanos un pašiniciatīvu, ja par galveno uzdevumu kļūst – nebāzt galvu virs ūdens, pildīt tikai komandas, izpatikt vecajam un jaunajam priekšniekam. Tāpēc, ja es kļūstu par premjeru, vienīgā prasība ierēdņu korpusam ir nesavtīgs, profesionāls darbs valsts un tautas labā.

– Ko nozīmē visu mīlētais vārdiņš "profesionalitāte"?

– Ventspils domē strādā daudz cilvēku, bet ir izšķirošie cilvēki "atslēgas" amatos, kuru nav daudz – mani vietnieki, pārvalžu vadītāji, uzņēmumu vadītāji un viņu vietnieki – tas ir pamatkodols. Parasti no šo vadītāju profesionalitātes izriet, ka arī padotie ir labi izpildītāji.

Man patīk strādāt pēc principa – pieņemts lēmums ir kā moderns ierocis. Tas ir, dodot komandu "dariet!", tiek nospiesta poga, izlido raķetes, kuras pašas dodas uz uzdoto rajonu, atrod pretinieka tanku, iznīcina un noziņo. Priekš tā nevajag ne vagarus, ne uzraugus, ne kontrolierus.

Otrs svarīgs profesionalitātes aspekts – ja cilvēks domā, kā izdarīt. Ja, teiksim, Eiropas Komisija kaut ko neļauj, tad man neder atbilde, ka tāpēc neko nevar darīt. Man der atbilde – šobrīd šādā veidā to izdarīt nevar, bet, ja mēs darītu tā, tā un tā, tad tikpat sasniegtu vajadzīgo rezultātu.

Tagad rit masīva kampaņa pret valsts pārvaldes darbiniekiem – īsināt, izdzenāt, patriekt. Jebkurā darbavietā grūti strādāt ar apziņu, ka tev rīt pateiks čau, tu esi brīvs! Es uzskatu – ja darbinieks strādājis augsti profesionāli, ar radošu pieeju un rezultātu, tad viņam pienākas prēmija. Bieži vien ieguvumi no veiksmīga darba nav salīdzināmi ar nelielām prēmijas izmaksām. Šobrīd valsts pārvaldē aizliegts prēmēt darītājus – nu, tāda attieksme, bet tieši no Latvijas ierēdņu izdarības, izveicības un kvalifikācijas šobrīd lielā mērā atkarīga valsts virzība un progress.

– "Saskaņas centra" pēdējais punkts programmā ir par saskaņas nodrošināšanu starp visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā jūs uz to raugāties?

– Latvijas politiķi no vienas un otras puses izdarījuši visu, lai šeit radītu divkopienu valsti, kurā lieto divas valodas. Šis ir skumjš fakts, būtiski traucējošs sabiedrībai, kura ir sašķelta pēc etniskas pazīmes. Bet vairāk nekā labi, ka šī sašķeltība nepāraug ārējā konfrontācijā. Kā labot situāciju? Teikšu tā – jo mazāk politiķi šai procesā iejauksies, jo labāk.

– Ciktāl apstiprināt Šlesera izteicienu, ka Lembergs ar Ēlerti jau esot vienojušies, norunājuši…

– Ēlerte nozaga valstij laikrakstu "Diena" un tik ilgi vingrinājās Sorosa fonda kaujas lapiņas "Diena" izdošanā, ka to noveda līdz bankrotam, un zviedri Ēlerti padzina. Pēc tam padzina Ašeradenu, jo izrādījās, ka "Dienas" kopējie parādi ir gandrīz 10 miljoni eiro.

– Kas tos pārņēma?

– Nezinu, tiem jābūt bagātiem cilvēkiem.

– Koziola kungs tas bagātais cilvēks.

– Kāpēc ne. Viņš tomēr letiņš. Bet Ēlerte Pilsoniskās savienības sarakstā ir no Sorosa, un man ar viņiem absolūti nav pa ceļam. Par ko ar viņiem runāt? Par divu vīriešu viendzimuma laulībām, kuri šajā ģimenē audzinās bērnus? Saprotiet, ka viena no mūsu galvenajām problēmām ir demogrāfiskā, un tā jārisina citā veidā.

– Toties par "Jauno laiku" jūs pārsvarā atzinīgi izsakāties.

– Jā. "JL" šobrīd iznes visu valdības smagumu – tāpat kā krīzes smagumu iznes tauta. Koalīcijas saturēšana, darbošanās – tas, protams, ir "JL" ziņā ar Valdi Dombrovski priekšgalā, kuram blakus vienmēr ir Solvita Āboltiņa, Kampars, Zaķis, kaut kur turpat Jaunups grozās.

– Un Repše?

– Repše šad tad maina orbītu, bet Zemei reti piezemējas. To visi redz, un viņš pats arī jūt, ka viņa laiks pagājis. Tā ka, lūk, ir politiskie līderi – arī "Vienotībā" –, ar kuriem varam diskutēt, sadarboties, un tādi ir "Par labu Latviju", "Saskaņas centrā", "VL"/"TB"/LNNK apvienībā, kaut vai satiksmes ministra Kaspara Gerharda personā. Šobrīd galvenais politiķu uzdevums ir vienoties, lai pierādītu, ka šī dziļā krīze bijusi pārpratums Latvijas vēsturē.

Man nav problēmu runāt ar lietišķiem cilvēkiem jebkurā partijā. Savukārt, ja cilvēks nav konstruktīvs, man arī vienalga, zem kāda karoga viņš stāv – es netērēju laiku, vai tas saucas "opozīcija" vai "cirks".