Liepnieks: "Šķēle tomēr ir gudrs cilvēks, šaubos, ka viņš atgriezīsies politikā"

V. Krustiņš: – Pašreiz sacelta kņada ap tā saucamo partiju konsolidāciju. Es saku "tā saucamo", jo ir bažas, vai tas notiek un vai tiešām ir vēlēšanās konsolidēties. Liepnieka kungs, vai jūs domājat, ka šī konsolidācija ir vajadzīga arī vēlētājiem?

Šķiet, ticamas ir baumas, ka Berķa un Skoka kungi spēlējuši nozīmīgu lomu konsolidācijas veicināšanā, un, ja būtiskākie partijas atbalstītāji uzskata, ka tā ir jārīkojas, tad tas ir pietiekams iemesls viņiem paklausīt. Nepiemirsīsim vēl ceturtos – šīs trīs partijas ir kombinācijā ar tā dēvēto Sarmītes Ēlertes grupu, kurā ietilpst sabiedrībā zināmi cilvēki.

– Jūs uzskatāt, ka šī grupa ir atsevišķa vienība?

– Jā, Jaunupa kungs, viens no aktīvākajiem procesa dalībniekiem, pats bija formulējis – trīs partijas un Sarmītes Ēlertes grupa. Neticēsim viņam? Nav pamata. Droši vien ir cilvēki katrs ar savu motivāciju – ka negribas iesaistīties kādā atsevišķā partijā, ka tas būtu pārāk sīki un nepareizi – bet viņi ir gatavi iesaistīties lielākā, amorfākā veidojumā, varbūt vēlāk caur to veidot politisko karjeru. Līdz ar to redzam cilvēku grupas, kuras vieno kopīga mīlestība uz varu. Nedomāju, ka notiek kaut kas slikts. Notiek pareizas lietas. Latviskās politikas vājums ir, ka uz vēlēšanām arvien startē septiņas partijas, cīnās savā starpā, mēģinot pat pārkost rīkles.

E. Līcītis: – Cienīsim Kristovska kunga drosmi – viņš pieteicis 51 vietas iegūšanu Saeimā, par ko cīnīsies jaunizveidotais bloks. Vai jums tas liekas reāli sasniedzams mērķis?

– Ir pareizi uzstādīt augstus mērķus. Lai viņi nedabū 50 vai 40 vietas, bet lai tiecas sist pušu kaut vai "Latvijas ceļa" kādreiz uzstādīto rekordu ar 36 vietām Saeimā. Tas arī būtu milzīgs, fantastisks panākums, līdz kuram šobrīd ir visai tālu. "Saskaņas centrs", es domāju, kļūs tikai stiprāks…

– Bet ierobežoti stiprāks, jo viņu vēlētāju atbalsta bāze tradicionāli nodrošina krievu partijām 25 krēslus parlamentā. Daudz vairāk klāt tur nekas nevarētu nākt.

– Jo līdz šim latvieši nav balsojuši par krievu partijām. Tas nav statistiski nozīmīgs lielums arī Ušakova uzvarā Rīgā. Taču tagad, ņemot vērā politiskos procesus, var parādīties latviešu balsis, kuras kritīs Ušakova groziņā. Un tad mēs izejam ārā no ierastās viņu bāzes, kura jau tā ir milzīga, ar ceturto daļu visu balsu. Ja latvieši liek klāt savas balsis, lūk, kur parādās politiskais spēks, kurš var iegūt 36 balsis. Vai 30 – tas arī ir nenormāli daudz. Atgriežoties pie "latviskā" bloka – vienmēr būs vēlētājs, kuram nav pieņemams šo cilvēku, teiksim tā, stils. Un retorika, un attieksme. Šai latviešu vēlētāju daļai nepatīk tas, ko es sauktu par augstprātīgu moralizēšanu. Tas tomēr raksturīgs daudziem politiķiem jaunajā apvienībā – sevis pasludināšana par morālu patiesību nesējiem.

V. Krustiņš: – Mesiānisms? Snobisms?

– Katrā ziņā augstprātība, kas izpaužas pārliecībā, ka viņiem pieder morāls, intelektuāls pārākums pār visiem citiem, un tas gluži automātiski dod tiesības pastāstīt, kas ir vērtības. Un stāstīt tādā tonī, it kā pārējie ne velna nezinātu, kas ir vērtības, it kā viņi tās nemaz neturētu godā. Lūk, tas atstumj daļu vēlētāju, kam šāda attieksme nav pieņemama. Taisnība ir arī tiem, kas saka – iepriekšējai politiskajai elitei gluži tāpat bija raksturīga augstprātība un neieklausīšanās vēlētājā. Bija virkne epizožu, kad tanī brīdī pie varas esošie uzskatīja, ka viņiem ir pietiekami varas, lai darītu to, ko par pareizu uzskata viņi, īpaši neuztraucoties par savas darbības izskaidrošanu sabiedrībai. Viņi atmeta ar roku – mēs taču pirms vēlēšanām jau izskaidrojām, bet tagad darbojamies. Tur ir zināms augstprātības elements, bet tagad no opozīcijas nākušajiem varas vīriem tas augstprātīgums varbūt ir vēl lielāks, ja ne fundamentālāks. Viņi uzskata sevi par morāli pārākām būtnēm. Tas neraisa simpātijas. Tādēļ viņi negūs uzvaru, kas visu noslauka, ar neskaitāmiem atbalstītājiem. Šī pārākuma apziņa patiesībā ir prastība, un tas aizskar cilvēkus. Tas neļauj sapņot par 51 balsi Saeimā, bet, neskatoties uz to visu, virzīties viņi virzās pareizi.

E. Līcītis: – Kā uz šā fona izskatās nemitīgi uzpeldošie paziņojumi, ka "iespējama Andra Šķēles atgriešanās politikā"? Cik tas būtu labs un spēcīgs piedāvājums no "vājās" Tautas partijas puses?

– Es neticu, ka Šķēles kungs atgriezīsies. Ja viņš tomēr to dara, tad ir risks, ka konfrontācijas līmenis Latvijas politikā pieaugs. Ne tāpēc, ka Šķēles kungs būtu īpaši asinskārs, agresīvs, bet viņa personība ir "parocīga", lai intensificētu konfrontāciju jaunā vilnī. Jau pāris gadu runāju, ka TP tādā veidā, kā viņi tagad funkcionē, nespēs pārvarēt šo barjeru. Nedomāju, ka Šķēles atgriešanās izrādītos garantija, ka TP iekļūst 10. Saeimā. Jā, balsu būtu vairāk. Jā, citu variantu neredz. Bet nav arī teikts, ka viņi pelnījuši, lai viņus glābtu. Nu labi. Atnāks Šķēle. Bet nekas cits jau no tā nemainīsies. Šķēle zina to partiju un tos cilvēkus. Viņš labāk par mums saprot, cik tas potenciāls ir vājš, cik smaga vai slikta ir Tautas partijas situācija. Līdz ar to Šķēle saprot, cik viņam nāktos ieguldīt gigantisku darbu, piepūli, lai visu savāktu kaut cik kopā. Tas vienalga nevestu pretī triumfam. Vai pūles būtu tā vērtas?

Šķēles kungs tomēr ir gudrs un racionāls cilvēks, kas neuzņemas avantūras. Ko tad tur var iegūt? Sakopojot pūliņus, un pēdējiem spēkiem iegūs 5,8% balsu? Nāksies sēdēt opozīcijā vai varbūt izkaulēt vienu ministra krēslu.

– Krievu avīzēs parādās rakstiņi, ka krīzes laikā vietējās krievu organizācijas nav pietiekami revolucionāras. Maskavā taču gaidot kādu revolucionāru žestu. Bet latviskā puse – notušēja pakta gadadienu Latvijā. Viss virzās uz kompromisu pusi, bet – vai uz latviešiem vēlamu kompromisu pusi?

– Ģeopolitiskā situācija ir tomēr nedaudz niansētāka. No NATO valstu viedokļa šeit nedrīkst palielināt Maskavas ietekmi.

Tas nav tāpēc, ka kāds dikti rūpētos par latviešu etniskajām vērtībām. Bet tā sanācis, ka mēs esam pilntiesīga NATO dalībvalsts, ka esam NATO informācijas tīklā. Maskavas ietekmes leģitīma palielināšana, kad pie varas nokļūst politiķi ar citādu domāšanu un virzību, noteikti nav NATO interesēs. Tagad kļūst aizvien redzamāk, cik tuvu ir krievvalodīgie politiskie spēki, lai iegūtu vietas varā. Krīze tiešām nāk par labu politiķiem, kuri vismaz var solīt kādu biznesu vai palīdzību, balstoties uz to, ka esam kaimiņos ar Krieviju. Kādam vēlētāju lokam te var šķist produktīvāks ceļš, nekā mūsu sadarbība ar SVF, citiem vārdiem, ar amerikāņiem. Par situācijas sarežģītību, par mūsu draugu raizēm, kā viss tālāk attīstīsies, liecina kaut vai tas, kāda izmēra ASV vēstniecība tiek būvēta. Tā ka neviens mūs pamest nelaimē negrasās.

Un paskatieties, kāda līmeņa cilvēks ir jaunā Amerikas vēstniece – arī viņas ierašanās darbā Rīgā ir apliecinājums, ka mūsu jautājumu tver ļoti nopietni. Tas ir laika jautājums, bet "Saskaņas centrs" būs Latvijas valdībā. Tas ir ļoti ticami, taču vispirms tas saistīts ar pašu latviešu nemitīgo konfliktēšanu. Jūs teicāt, ka vienotas divas "saskaņas", bet tikpat reāls scenārijs ir, ka latvisku partiju trio ar visām 36 balsīm dabū sēdēt opozīcijā, kamēr varu sadala Ušakovs ar Šleseru plus, teiksim, zemnieki. Daudz mazāk iespējams scenārijs, ka Ēlerte kādreiz vienotos ar Šleseru, lai kopā taisītu valdību.

– Sakiet, vai jums nešķiet, ka top jauns "Dienas" variants, kam vedējtēvs būšot Arvils Ašerādens, un projektu sauc "Latvijas televīzijas un radio apvienošana"?

– Tas ir dzirdēts, bet dabā lēmumi nav pieņemti. Tāpēc netaisīšu lielu problēmu, ka iestāžu administratīvie vadītāji itin kā nosaka toni Latvijas TV vai radio. Tā nav, un diezin vai tā būs nākotnē. Žurnālisti, kas tur strādā, ir ārkārtīgi neatkarīgi. Viņiem pašiem ir savas galvas, viņi neies klausīties nevienu ašerādenu. Līdz ar to es nebaidītos, ka "atnāks Ašerādens" un viss mainīsies.