Rimšēvičs: Nerunājiet muļķības viss tiek lemts uz vietas

Ceturtdien notikušajā Latvijas Bankas preses konferencē I. Rimšēvičs pievienojās tiem piesardzīgajiem optimistiem, kuri saskata stabilizācijas tendences. "Tie ir pirmie zaļie asni uz kopējās lejupslīdes fona," stāstīja I. Rimšēvičs. Šie zaļie asni ir inflācijas samazinājums, maksājumu bilances tekošā konta un ārējās tirdzniecības bilances uzlabojums. Pēc ilgstoša krituma ir pieaugusi apstrādes rūpniecības produkcijas izlaide, uzlabojusies patērētāju un ražotāju pārliecība par nākotni, un ir pazīmes, ka stabilizējas mazumtirdzniecība.

Tomēr galvenais ekonomikas atdzīvošanās indikators – kreditēšana – nav atjaunojusies. Jūnijā kopējais jau izsniegto kredītu apjoms pirmo reizi pēc ilgiem gadiem samazinājies gada griezumā. Latvijas Banka uzskata, ka kreditēšanas apsīkumu lielā mērā nosaka nenoteiktība par Latvijas ekonomikas tālāko attīstību. Lai to novērstu, nepieciešama skaidra vienošanās ar SVF par tālāko tautsaimniecības stabilizācijas programmas gaitu, jāpieņem 2010. gada budžets, jāievieš skaidrība par tā veidošanas principiem un jāuzsāk tautsaimniecības sildīšanas programma. "Kamēr šie mājasdarbi nebūs veikti, kredītu piedāvājuma un pieprasījuma kāpums būs maz ticams," uzsvēra I. Rimšēvičs. Viņš arī atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Kāpēc kavējas SVF maksājums?

– Viens no iemesliem, manuprāt, ir tas, ka SVF vēl neredz nākamā gada budžeta aprises un pamatprincipus, uz kura balstīsies nākamā gada budžeta sastādīšana. SVF nevis kaut ko diktē vai saka priekšā, kas jādara, bet gan vēlas redzēt tieši Latvijas valdības aktīvu rīcību un saprast, kā tiks veidots 2010. gada valsts budžets. Kad šie jautājumi tiks atrisināti, tad arī SVF ilgāk nevilcināsies.

Vai vilcināšanās iemesls nav kaut kādas SVF prasības par nodokļu palielināšanu vai valūtas devalvāciju?

– Nē. SVF šobrīd gaida pašas Latvijas valdības pozīciju un tos priekšlikumus, kādus tā liks priekšā Saeimai rudenī.

Kādas būs sekas, ja Latvija šo SVF aizdevumu nesaņems?

– Es domāju, ka tas diezgan nopietni ietekmēs Latvijas tēlu, radīs zināmu nedrošību ārvalstu investoros, mūsu draugos, kas līdz šim mūs atbalstījuši. Naudas summa šoreiz nav tik svarīga, cik principiāla vienošanās ar SVF par sadarbību.

Pašreizējie Parex bankas vadītāji uzskata, ka pašreizējos apstākļos nav iespējams pārdot banku, lai valsts dabūtu atpakaļ savu ieguldījumu. Vai jūs uzstājat uz to, ka banka pēc iespējas ātrāk jāpārdod?

– Protams.

Arī tad, ja valsts nedabū atpakaļ ieguldīto pilnā mērā?

– Šeit ir ļoti svarīgi izstrādāt sarunu vešanas procedūru ar investoriem. Latvijas valsts šajā bankā šobrīd ir ieguldījusi 190 miljonus kapitālā un 650 miljonus noguldījumos. Manuprāt, tas, ka banka strādā ar zaudējumiem, un tas, ka Latvijas valstij tur nākotnē noteikti būs jāliek kapitālu vēl, ir galvenais nosacījums, kāpēc valstij šobrīd būtu jāpārdod zaudējumus nesoša banka. Tas arī ļautu izvairīties no nākotnes zaudējumu kapitalizācijas. Tāpēc tā cena šobrīd nebūtu tik svarīga, svarīgi būtu atgūt šos ieguldījumus 650 miljonu latu apmērā.

Godmanis tagad stāsta, ka tieši pēc Latvijas Bankas ļoti strikta ieteikuma valdība izšķīrusies par Parex bankas pārņemšanu. Vai tas atbilst patiesībai?

– Latvijas valdībai ir vesela virkne konsultantu un padomdevēju. Latvijas Banka ir viens no viņiem. Mūsu atbilde tik tiešām bija, ka šīs bankas sabrukums vai darbības apturēšana nestu ļoti nopietnas sekas tautsaimniecībai.

Vai tagad joprojām uzskatāt, ka šis lēmums bija pareizs? Varbūt tomēr vajadzēja bankas darbību apturēt un sākt sanācijas procesu?

– Es domāju, ka lēmums pārņemt banku bija ļoti pareizs. Sekas mēs nestādāmies priekšā. Tā nebija nekāda sakņu vairumtirdzniecības bāzes slēgšana. Tā bija otra lielākā Latvijas komercbanka, kuras aizvēršana droši vien sekmētu naudas aizplūšanu no visām pārējām Latvijas bankām, un mēs vēl nezinām, cik daudz komercbanku Parex banka būtu sev paņēmusi līdzi. Šo banku aizvēršana, līdzekļu aizplūšana radītu ļoti smagas sekas. Tagad mēs runājam par kreditēšanu, tautsaimniecības sildīšanu, un, cik nu Latvijā šīs naudas ir, tā tomēr uztur kādu dzīvību. Šī nauda arī būtu aizplūdusi, un iespējams, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) būtu krities nevis par 18 procentiem, bet vēl daudz vairāk.

Jūs minējāt, ka investori gaida skaidrus spēles nosacījumus, starptautiskie apdrošinātāji novēršas. Vai viņi negaida lata devalvāciju un vai šajā situācijā Latvijas Bankas padome vai valde nav apspriedusi šo jautājumu?

– Nē. Lata devalvācijas jautājums nav apspriests un netiks apspriests. Tas šobrīd ir galvenais stabilitātes nosacījums, un devalvācija šajā situācijā radītu vēl lielāku haosu un nestabilitāti. Tādā gadījumā gaidīt kādas ārvalstu investīcijas un stabilitāti mums vispār nenāktos.

Tātad jūs uzskatāt, ka 18% vai 20% IKP kritums nozīmē stabilitāti?

– Bet jūsu priekšlikums nozīmē tautsaimniecībai krist vēl dziļākā bedrē.

Jūs esat izteicies, ka jāvērtē citu valstu pieredze. Piemēram, Polija devalvēja savu nacionālo valūtu zlotu, un tagad mēs redzam, ka šī ir vienīgā valsts ES, kas pirmajā ceturksnī ir ar pozitīvu IKP pieaugumu.

– Es teicu, pozitīvā pieredze.

Vai tad Polijas pieredze nav pozitīva?

– Ticiet man, vērtējam katru dienu. Ļoti pozitīva, bet viņiem ir cita sistēma. Viņi dzīvo peldoša kursa apstākļos, un noguldītāji, sevišķi tie, kas ņēmuši kredītus Šveices frankos vai eiro, viņiem nav pateicīgi par to soli, kas ir sperts. Aizbrauciet uz Poliju un parunājiet ar šiem cilvēkiem.

Starptautiskā prese daudz apspriež jautājumu par lata devalvāciju...

– ...un jūs to turpināt tiražēt te uz vietas.

Vai Latvijas Bankas sabiedrisko attiecību politika, kas ir vērsta uz starptautiskajiem medijiem, lai skaidrotu situāciju, ir pietiekama?

– Es domāju, ka viņa pārsniedz jebkādas robežas. Mēs esam apbraukājuši valstis individuāli – Vāciju, Angliju, Somiju, Dāniju, Zviedriju neskaitāmas reizes neskaitāmās preses konferencēs, neskaitāmās atsevišķās intervijās visos iespējamos medijos. Cilvēki grib rakstīt to, ko viņi grib rakstīt, un, ja veselai virknei banku analītiķu ir konkrētas pozīcijas un viņi grib savā veidā pelnīt uz Latvijas nestabilitātes rēķina, kas ļauj zināmā mērā iešūpot arī Zviedrijas tirgu, tad ir grūti šim cilvēkam kaut ko citu izstāstīt, jo viņi to negrib sadzirdēt.

Tātad tādi nopietni analītiķi kā [Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols] Krūgmens vai [Ņujorkas universitātes profesors Nuriels] Rubinī....

– Krūgmena kungs kaut ko bija sajaucis. Viņš bija iedomājies, ka Latvijā visi ir aizņēmušies Šveices frankos. Viņš vienkārši nebija iedziļinājies Latvijas situācijā.

Tātad šie cilvēki pilda kādu spekulantu uzdevumu?

– Nekādā gadījumā. Katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Es runāju par atsevišķiem masu medijiem, kas ir mēģinājuši lata devalvāciju ieteikt kā zāles, un mēs skaidri redzam, ka tas ir saistīts ar vēlmi nopelnīt. Savukārt akadēmiski cilvēki strīdas un profesionāli diskutē par to, kāds būtu labākais risinājums. Ir ļoti interesanti iesaistīties šajā diskusijā, un mēs jau tuvākajā laikā sniegsim atbildi arī Rubinī kungam.

Gada laikā naudas bāze ir samazinājusies gandrīz par miljardu latu. Apgrozībā katastrofāli trūkst naudas, un tieši naudas deficīts smacē ekonomiku. Vai neuzskatāt, ka lata devalvācija šo naudas bāzi varētu palielināt?

– Kādā veidā? Naudas bāze patiesi ir samazinājusies. Cilvēki ir vienkārši nomainījuši latus pret eiro. Bet tā nauda jau nekur no Latvijas nav aizgājusi. To es neminēju savā ziņojumā. Viņa tepat vien ir. Viņa ir vienkārši samainījusies no latiem uz eiro.

Tātad jūs cerat, ka viņa tā arī atmainīsies atpakaļ?

– Viņa jau mainās. Latvijas Banka ir atpirkusi jau kādus 150 miljonus eiro atpakaļ. Ja situācija stabilizēsies, tad turpināsim atpirkt šos eiro un laist latus apgrozībā. Sistēma strādā. Jo būs lielāka stabilitāte, jo vairāk naudas atgriezīsies sistēmā.

Runas par lata devalvāciju turpinās jau vismaz gadu. Jūs esat izteicies, ka eiro tiks ieviests ne ātrāk kā 2012. gadā. Vai tas nozīmē, ka runas nerimsies visus šos gadus? Kad varētu mazināties spriedze?

– Tiklīdz Latvijas valdība un parlaments pieņems šos budžeta grozījumus. Nekādas spriedzes nav. Kad Latvija sāks dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem, kad Latvija pārstās būt lūdzējas lomā un pati spēs finansēt savu budžeta deficītu, tad šī spriedze būs pilnībā pazudusi.

Gada sākumā eiro ieviešana bija paredzēta kā stratēģiskais mērķis 2012. gadā. Tagad šis mērķis ir atbīdīts uz vēlāku laiku. Cik tas ir pamatoti?

– Tā ir vienkārši skaudra realitāte. Paskatoties uz skaitļiem, kas mūs sagaida budžeta deficīta rādītājos nākamajos trijos gados, redzams, ka ātrāk par 2014. gadu eiro ieviešana nav iespējama. Diemžēl, jo biju cerējis, ka varēsim iepriecināt uzņēmējus un visu sabiedrību, ieviešot eiro ātrāk, bet nu būs dažus gadus ilgāk jāpagaida un jādzīvo šajā nenoteiktībā.

Vai tā ir valdības mazspēja vai no ārpuses nākošs spēks, kas neļauj mums sakārtoties?

– Liecieties mierā ar to "no ārpuses", ka te kāds kaut ko diktē, kaut ko nosaka. Viss ir atkarīgs tikai no iekšpuses.