Vai Šlesers būs Latvijas Obama?

Tomēr Latvijā ne visiem Šlesers patīk. Esmu dzirdējis kritiku, ka Šlesers atrodot vietas saviem draugiem valsts uzņēmumos. Jāsaka, ka Čikāgas mēra Deilija un ASV prezidenta Obama valdības ir pilnas ar veciem kolēģiem, draugiem, un pat radiniekiem. Tie ir viņu tuvākie padomdevēji, cilvēki, ar kuriem viņi visērtāk jūtas un var uzticēties. Nevienam nenāk prātā to pārmest, jo šie puiši raujas amerikāņu labā un mums ir pieņemts komandas darbs.

Čikāgas mērs Ričards Deilijs tiek uzskatīts par Amerikas veiksmīgāko pilsētas galvu pēdējos 25 gados. Prezidentam Obamam apritējušas pirmās 100 darba dienas Baltajā namā un eksperti viņa varas sākumu uzskata par veiksmīgāko Amerikas vēsturē, kas līdzinās tikai Franklina Rūzvelta periodam.

Deilijs neatlaidīgi mēģina piesaistīt jaunas kompānijas Čikāgai. Viņš veicina to, lai kompānijas dibinātu savas galvenās mītnes tieši Čikāgā, jo tas rada jaunas darba vietas čikāgiešiem. Deilijs ir mazinājis haotiskās un neefektīvās Čikāgas domes ietekmi. Viņš uzrauga arī Čikāgas skolu vadību, uzņemoties pilnu atbildību par skolēnu izaugsmi. Ostas piestātni Ričards Deilijs no tukšas ostas ēkas pārvērta par populārāko tūristu galamērķi pilsētā ar restorāniem, atrakcijām, teātriem un laivu izbraucieniem. Agrāk tuksnesīgā ostas piestātne tagad nes nodokļus Čikāgai. Deilijs pārrauga arī lidostu, kuras ienākumi palīdz noturēt zemu nodokļu nastu Čikāgas iedzīvotājiem. Deilijs rūpējas, lai Čikāga būtu zaļa pilsēta. Viņš ir pieņēmis lēmumu, ka uz Čikāgas ēku jumtiem tiek stādīta zāle un krūmi, lai taupītu enerģiju un attīrītu pilsētas gaisu.

Šlesers grib “daudz nokost”, kā pie mums saka, tātad daudz izdarīt. Varbūt arī izdarīs, ja spēs panākt Rīgas Dome atbalstu savām spožajām idejām. Šlesers savu iesauku Buldozers galu galā ir nopelnījis, strādājot garas stundas, pat atsakoties no jebkādiem kaitīgiem ieradumiem, kas var negatīvi ietekmēt viņa darba spējas. Nevienam kandidātam nav tik daudz plānu kā Šleseram, un plāni ir lieliski.

Šlesers ir eksperts transporta nozarē ar plašiem starptautiskiem kontaktiem. Viņam ir lieli plāni attīstīt Rīgas ostu un lidostu. Viņš uzskata, ka to attīstība varēs radīt tūkstošiem labi atalgotu darba vietu. Šlesera domu gājiens ir līdzīgs Deilijam un Obamam: Radīt darba vietas, kas radīs nodokļu ieņēmumus, kas savukārt radīs līdzekļus pensijām, skolām un slimnīcām. Šleseram, līdzīgi kā Deilijam, ir plāni sagādāt jaunus pieejamus dzīvokļus rīdziniekiem.

Šlesers grib Rīgas Centrāltirgu pārvērst par Čikāgas ostas piestātnei Navy Pier līdzīgu tūristu galamērķi un tā ir lieliska ideja. Ja, piemēram, Ķirsons vai kāds cits spējīgs uzņēmējs piedāvātu tirgū arī interesantu ēdienu, akvārijos peldētu zivis, un Latvijas lauksaimnieki pārdotu savus produktus, tiktu aizvākti lēto drēbju tirgotāji un nelegālo DVD un CD tirgoņi, Rīgas iedzīvotājiem pavērtos lieliska iespēja tikt pie lielākiem nodokļu ieņēmumiem, jo tūristi bariem plūstu uz tīru, drošu un sakoptu vietu. Tā būtu viena no pirmajām vietām, ko personīgi es apciemotu, kad būtu Rīgā. Šlesers nesen nāca klajā ar plānu ieviest Tūrisma policiju, kas būtu atbildīga par tūristiem nodarītiem pārkāpumiem Rīgā. To ar sajūsmu sveic amerikāņi.

Jūnija sākumā Rīgā būs slavenajam 20. gadsimta filozofam Isaijas Berlina simtgadei veltīta atceres programma. Berlins kritizēja vēsturiskās neizbēgamības (historical inevitability) koncepciju. Viņš domāja, ka viens spēcīgs cilvēks var pārvarēt apstākļus un pat mainīt tautas likteni. Berlins uzskatīja Franklinu Rūzveltu par tādu cilvēku un rakstīja ''Viņš bija pilnīgi bez bailēm.. . . viens no retajiem divdesmitā gadsimta valstsvīriem, kurš likās nemazam nebaidās no nākotnes.” Šajā krīzes laika Rīgā Ainārs Šlesers nešķiet bailīgs. Liekas, ka viņš vienīgais ir spējīgs rīdziniekus izvilkt no tās.