Josifs Kobzons izstāstījis visus noslēpumus

Vispirms, Josifs Davidovičs atzinās, ka ļoti asi uzstājās pret Draudzības ordeņa pasniegšanu grupai „Tatu”.

„Kas ir „Tatu”? Kaut kāds krūmos taisīts, safabricēts projekts! Dome nobalsoja par to, lai viņu apbalvotu ar augsto valdības godalgu. Pēc tam, kad deputāti nobalsoja, es pazvanīju uz apbalvojumu centru un teicu: „Man ir visi Dzimtenes apbalvojumi, ieskaitot Draudzības ordeni. Es nekad dzīvē neesmu nēsājis savus apbalvojumus. Bet ja jūs piešķirsiet „Tatu” ordeni, es atnesīšu koferi ar savām godalgām un visas tās atdošu atpakaļ valstij, jo man būs kauns, ka man ir vienādi apbalvojumi ar „Tatu”.”

Kobzons arī Kirkorovam tautas mākslinieka nosaukumu „piežmiedzis”: „Nesen pie manis Valsts Domē vērsās ar  lūgumu: atbalstīt tautas mākslinieka nosaukuma piešķiršanu manam kolēģim Filipam Kirkorovam. Es izteicu savu viedokli: uzskatu, ka valstij  ir neērti piešķirt tautas mākslinieku cilvēkam, kuram tas nav vajadzīgs. Un kādēļ tas vajadzīgs Kirkorovam? Savulaik es nepieņēmu Filipu savā estrādes vokāla nodaļā Mūzikas Akadēmijā, kā arī Sergeju Penkinu. Te vienam, ne otram nebija ko meklēt institūtā (..)”

Tomēr daudziem estrādes izpildītājiem Kobzons savulaik ir palīdzējis, kā tik vien varējis un patiesi tiem simpatizē, raksta „Trud”: „Penkins atbrauca uz Maskavu, strādāja par sētnieku, par ko viņam piešķīra istabu. Kad viņš atnāca pie manis, es atklāti pateicu: „Jums nav ko pie mums meklēt, jums ir savdabīgs miksējošs dziedāānas veidus un mēs netaisāmies jūs pārmācīt! Tad viņš palūdza: „Vismaz palīdziet man palikt Maskavā!”

Izrādījās, ka sieviete mājas pārvaldniece viņu neieredzēja, pieprasīja, lai viņš raksta atlūgumu. Es viņai pazvanīju, viņa apjukusi jautā: „Ak vai, vai jūs arī esat no tiem?” Nācās viņu mierināt, ka „es ne arī”, tikai Penkins – talantīgs puisis un būs žēl, ja Maskava viņu padzīs.

Dziedātāja Valērija – arī mana skolniece, Ar viņu, tad viņa vēl bija Alla Perfiļjeva no Saratovas, smieklīgs atgadījums noticis. 17 gadu vecumā viņu pie manis uz eksāmenu mamma atveda. Skatos – tāda laba, mīļa blondīnīte. Komisijā tad sēdēja nu jau aizgājusī Gelēna Veļikanova, Ļevs Ļeščenko. Es Allas mātei lūdzu: „Lūdzu, atbrīvojiet auditoriju, netraucējiet!” Viņa tā vērīgi uz mani skatās un pēkšņi saka: „Ņemiet vērā, k viņai ir tiki 17 gadi!”

Pret Nikolaju Baskovu  Josifam Davidovičam ir divējāda attieksme: no vienas puses Baskova tēls viņam atgādina paša jaunību, no otras – nepatīk tas, ka Nikolajs „izplūst” starp estrādi un klasisko repertuāru:

„Kad man atveda studentu Koļu Baskovu, es uzreiz atcerējos sevi – kādasman bija bikses kājās, kad es atnācu no armijas. Tādās pašās pie manis atnāca Koļa. Labs puisis, sirdi aizkustinošs, bet ne ļoti tīri dziedāja intacionno. Mēs ar viņu kopā duetā iemācījāmies dziesmu „Čto-to grustno segodnja mne, matuška”. Bet nekas, nodziedājām.

Kad mēs iznācām , es saku: Koļa, piedod, ka mums nemaksā honorāru. Bet mums ar tevi šodien pirmizrāde, mēs ar tevi pirmo reizi uzstājāmies.” Un iedevu viņam 200 dolārus. Pēc tam, kad mēs atzīmējām viņa 25 gadu jubileju, viņš man atzinās: „Tā bija mana pirmā lielā nauda dzīvē. Simts dolāru es uzreiz iztērēju. Bet otrus simts glabāju vēl līdz šai pašai dieni kā piemiņu.”

Iosifs Davidovičs mīl un prot pateikt to ko domā. Nevienam nav noslēpums, ka viņš priekš sevis „apglabājis” Pugačovu, Gurčenko, daudzus kolēģus Valsts Domē un jūtas liekiski, audzina piecus mazbērnus un ir veselīgas dzīves piekritējs. Ko novēl arī visiem pārējiem.