Dmitrija Djuževa ģimenes traģēdija

Aktiera ģimene bija ļoti draudzīga. Dmitrija tēvs Pjotrs Valentinovičs bija Astrahaņas TJZa (teatr junogo zriteļja) aktieris, bet pēc tam sāka nodarboties ar biznesu un kļuva par tirdzniecības kompleksa īpašnieku, raksta „Ekspress-gazeta”. Māte Ludmila Grigorjevna audzināja bērnus: dēlu Dimu un meitu Nastju.

„Tāda stipra ģimene bija – stāsta Dmitrija vecmāmiņa no mātes puses Valentīna Nikolajevna. „Katru vasaru Petja un Ļuda obligāti veda bērnu atpūsties uz jūru, brīvdienās, gadīgās, rīkoja nelielus ceļojumus ar personīgo kuteri. Bet cik draudzīgi rīkoja Jaungada svinības! Bet viss sabruka vienā acumirklī. Kad sākās perestroika, znots, nevēloties saņemt niecīgo algu teātrī, nolēma nodarboties ar biznesu. Parādījās nauda, bet tā nu iznāca, ka lielu daļu no tās viņš iztērēja meitai, kuras dzīvība dzisa no leikēmijas. Cik daudz dārgu zivju, cik ikru, cik dolāru viņš tikai neaizveda Maskavas ārstiem! Iekūlās parādos... Bet Nastjai nebija lemts pat nodzīvot līdz trīspadsmit gadiem. Meitenes aiziešana bija liels trieciens visai ģimenei. Bet Dimočka, kurš neprātīgi mīlēja māsiņu, tikko - tikko bija sācis filmēties kino...”

Nastja Djuževa mira 1998. gada jūlijā. Pēc jaunākās māsas nāves Dmitrijs gandrīz atteicās no aktiera profesijas un nopietni runāja par to, ka aizies dzīvot uz klosteri. Tēvs atrunāja dēlu no tāda izšķirīgā soļa, bet pats tā arī atgūties no traģēdijas nevarēja.

Pjotrs Valentinovičs sāka dzert, un 2002. gadā, nespējot vairāk paciest dvēseles sāpes, padarīja sev galu. Mazāk kā gadu pēc tam nomira arī Dmitrij māte. Viņas sirds neizturēja.

Pēc mātes nāves Dmitrijs iekrita dziļā depresijā. Kādu laiku viņš ne ar vienu nekontaktējās, nenāca pie telefona un atkal dzina prom domas par aiziešanu uz klosteri.

Tagad Dmitrijs dzīvo viens vienistabas dzīvoklī Maskavā, bet reizēm atbrauc uz dzimto Astrahaņu apciemot mīļoto vecmāmiņu. Runā, ka aktieris aizdomājas par ģimeni, par bērniem. Bet iespēja pabūt klosterī, Dmitrijam pavērās Pāvela Lungina filmas „Ostrov” uzņemšanas laikā.

„Daudzi brīnās, ka es esmu tāds jauns un ticīgais,” reiz kaut kā teica Djuževs. „Bet vai tad ticīgais var būt tikai večuks? Es kādreiz sapņoju mest visu pie malas un aizbraukt prom dzīvot uz klosteri. Tur nav tādas kņadas kā Maskavā, tur nav tās mūžīgās dzīšanās pēc materiālajiem labumiem, kādēļ mēs zaudējam veselo saprātu...”