Ināra Makārova un Arta Andersone atgriežas
Bijušās Latvijas televīzijas žurnālistes Ināra Makārova un Arta Andersone atkal pievērsušās žurnālistikai. Abas kopā veido jaunu žurnālu.
[7]
27.01.2007 10:42
Pirms četriem gadiem aizejot no darba raidījumā Panorāma, žurnāliste Ināra Makārova sev nosolījās vairs neatgriezties žurnālistikā. Četrdesmit gadu vecumā viņa bija laimīgi otrreiz apprecējusies, gaidīja mazuli un izlēma turpmāk visu laiku veltīt atvasītes audzināšanai.
Inārai neizdevās ilgi nosēdēt mājās ar mazo Lizeti. Atzīstot, ka meitas audzināšana un mājas dzīve viņai šķitusi patīkama, viņa pagājušajā gadā kopā ar bijušo kolēģi no Panorāmas Artu Andersoni izloloja ideju par jaunu žurnālu ģimenei. Tā kā arī Arta jau pāris gadu bija prom no Panorāmas un mājās audzināja dēliņu, žurnāla veidošana abām bija jauns pavērsiens dzīvē. "Es jau nesaku, ka nevajag žurnālus, kas raksta par skandāliem, šķiršanos. Lai tie, kuriem interesē, pērk. Mums līdzsvaram gribējās žurnālu par visu labo, kas ģimenē notiek," Ināra stāsta. Abas tikai jutušās mazliet nedroši, vai žurnāls Ģimenei nesanāks pārāk pozitīvs. Tomēr tajā nebūs baumu, rakstu par šķiršanos un psihologu padomu.
TELEVĪZIJĀ VAIRS NEATGRIEZĪSIES
"Biju sevi izsmēlusi. Ja cilvēkam no rīta negribas iet uz darbu, tā ir zīme, ka kaut kas jāmaina," Ināra atceras laiku gandrīz pirms četriem gadiem, kad pameta Panorāmas kolektīvu un raidījumu Tautas kontrole, kas guva ievērojamu skatītāju atsaucību. Taču Inārai nebija viegli veidot sižetus par sūdzībām un problēmām. "Raidījumā bija daudz negāciju un kritikas." Kolēģi jokoja, ka Inārai televīzijā jāizveido pieņemšanas zāle. Pašai gan gribējās darbu pamest. "Patiesībā man vajadzēja aiziet jau tad, kad pārstāju vadīt Panorāmu un sāku strādāt pie jaunā raidījuma Tautas kontrole. Taču es nezinu, kas ar to televīziju ir — no tās visiem ļoti grūti aiziet. Toties no tiem, kuri ir aizgājuši, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņi to nožēlotu."
Inārai aiziešana no televīzijas iznāca pašsaprotama: viņa gaidīja mazuli un devās dekrēta atvaļinājumā. "Savā vecumā biju izšķīrusies par ļoti nopietnu soli — bērniņu un gribēju laiku veltīt tikai viņam." Ināras Makārovas un Gunāra Lasmaņa ģimenē piedzima meitiņa Lizete. Ar Ināras vecāko meitu Signi Lizetei ir piecpadsmit gadu starpība.
"Ja tādā vecumā piedzimst bērns, gribas redzēt, kā viņš aug un attīstās. Skriet uz darbu? Nē! To tik un tā neviens nenovērtēs," Ināra saka par trim pēdējiem gadiem, ko pavadījusi mājās, audzinot meitiņu. Vairs negribas atcerēties arī laiku pirms diviem gadiem, kad no Latvijas Onkoloģijas centra direktora amata atbrīvoja Ināras dzīvesbiedru Gunāru Lasmani.
Ināra velta siltus vārdus savam vīram un jaunākās meitas tēvam. "Ja viņš var braukt uz Valmieru tikai tāpēc, ka tur atrodas dāvana, kādu viņš man nolūkojis dzimšanas dienā, tas taču kaut ko nozīmē," Ināra smaida. Nesen viņai, pie lielveikala kases ar jaunāko meitu rindā stāvot, nejauši izkrita folijas rullītis. Tas uzkrita uz kājas priekšā stāvošajam vīrietim, kurš paskatījies, paspēris sāņus un vienaldzīgi novērsies. Cik labi, ka man nav tāds vīrs, nodomājusi Ināra. "Ir taču pilnīgi skaidrs, kā viņš izturas mājās pret ģimeni." Ināras dzīvesbiedrs vienmēr ir gatavs gan palīdzēt sadzīvē, gan parotaļāties ar meitiņu. Nevis laimīgs gadījums, bet liktenis, viņa saka par savu veiksmīgo ģimenes dzīvi.
GRIBĒJA PIESKATĪT BĒRNUS
"Sākumā bija doma par bērnu izklaides centru." Audzinot Lizeti un rotaļājoties ar viņu diendienā, Ināra pati sev atzinās, ka visas dienas ir vienādas. No vienas puses, viņai ļoti patika būt mājās kopā ar meitiņu. No otras, sāka urdīt nemiers. Galvā rosījās dažādas radošas idejas. Ināra zvanīja Artai. "Sirdsdraudzenes nekad neesam bijušas, bet tieši Artai gribējās par to pastāstīt. Mums ir līdzīga uztvere, vērtības un arī attieksme pret ģimeni. Ar Artu varu ļoti labi sastrādāties."
Taču lēmums par centra izveidi palika tikai idejas līmenī. Ināra domā, varbūt kādreiz pie šī projekta atkal atgriezīsies. "Tad mums radās ideja par žurnālu," Ināra saka. Viņa ir žurnāla Ģimenei īpašniece. Nauda tā izdošanai nākusi no pārdota nekustamā īpašuma.
Inārai svarīgs šķiet vēstījums lasītājiem — mēs jums stāstīsim labo par Latvijas ģimenēm! "Četrdesmitgadīgo krīzi savā žurnālā es negribu. Jo vairāk par to raksta, jo normālāk tas visiem sāk šķist."
Ināra negrib nevienu mācīt dzīvot. "Tikai lai izlasa un padomā." Pirmais žurnāla numurs iznāca jau decembrī. Tajā lasāma intervija ar Artu. Tā sanācis, ka ideja par šo rakstu un iespēju strādāt kopā radusies vienlaikus. "Lai izlasa un padomā, kā Arta spēj mājās nekad nelamāties, bet visu mierīgi izrunāt. Varbūt lasītājs padomās, ka arī viņš tā var."
Kad no rīta Ināra dodas uz redakciju un Lizete — uz bērnudārzu, gadās pa strīdiņam. Lizete negrib māmiņu laist prom. "Pagaidi, Lizete, uzlikšu tev kaseti par niķīgo princesi Zeltīti!" māte jokojot piedraud. Tagad, kad mazā meita paaugusies, Ināra ir gatava jaunam izaicinājumam — žurnālam ar labām ziņām, ko lasītu daudzi.
PULKSTEŅI NO NULLES
"Diezgan grūti, bet es mēģinu strādāt ar sevi," Arta saka, vaicāta, kā īsti viņai izdodas mājās nekad nelamāties. Varbūt bremzīte, kas palīdz saņemties. Artai ļoti nepatīk, ja kāds savas mirklīgās, varbūt pamatotās dusmas izgāž uz viņu tikai tāpēc, ka nespēj saņemt sevi rokās. "Man tādās reizēs ir ļoti, ļoti sāpīgi." Paradoksāli, bet prasmi savaldīties saspringtās situācijās attīstījis arī septiņpadsmit gadu ilgais darbs televīzijā, kur stresa ikdienā nav trūcis. Kašķus situācijās, kad katra sekunde un nervu šūna ir zelta vērtē, Arta sauc par ceļu uz nekurieni: "Darbs liek savākties visiem."
No LTV viņa aizgāja pirms pusotra gada. Tagad viņai ir savs bizness — pulksteņu veikals internetā, kā arī darbs jaunajā žurnālā. "Promejot zināju, ka pēc aiziešanas gribu visu darīt pati, sākt no nulles — ja neiznāks, neiznāks. Sapratu, ja es vēl ilgāk palikšu televīzijā, man neizdosies to īstenot," stāsta Arta. Ideja par pulksteņu veikalu bijusi daudzu apstākļu un sakritību kopums. "Ja man kāds pirms gada vai diviem būtu teicis, ka tā būs, es tam neticētu. Visu izveidojām pilnīgi no nulles, pašu spēkiem. Arī dzimtas tradīcijas turpinām," saka Arta — viņas vectēvam savulaik Cēsīs bijis pulksteņu un rotu veikaliņš.
Darbu pie jaunā žurnāla sākušas vasarā. "Mums ar Ināru neatkarīgi vienai no otras bija piedāvājumi vadīt divus pilnīgi nesaistītus žurnālus, no kuriem mēs atteicāmies," atceras Arta. Taču Ināras ideja par pozitīvu ģimenes žurnālu viņu ieinteresējusi. "Tas nenozīmē rozā brilles vai strausa sindromu — mēs sabāžam galvas smiltīs un izliekamies, ka nevienā Latvijas ģimenē problēmu nav un ar svētdienas pankūkām viss sākas un beidzas. Problēmas ir visiem. Bet viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēki tām tiek pāri, kā viņi pieņem lēmumu cīnīties, ne ļauties straumei. No katras tādas situācijas cilvēkā kaut kas paliek, kas palīdz viņam veidot savu dzīvi tālāk. Ja cilvēks ir gatavs tajā dalīties, tā ir tā pozitīvā pieredze, kas var arī kādam noderēt."
Jauno žurnālu viņa sauc ne tikai par risku, bet arī par eksperimentu. Tikai pēc pusgada vai gada varēs pateikt, vai tas vispār kādam ir vajadzīgs. "Kā vaļasprieks tas tomēr iznāk stipri par dārgu, to mēs esam sapratušas," saka Arta.
Taču pirmo uzņēmumu — pulksteņu biznesu internetā — Arta sākusi, jo ar to vairāk laika palicis ģimenei — vīram, astoņgadīgajam dēlam Kristapam un 19 gadu vecajai meitai Martai. "Aizejot no TV, es skaidri zināju, ka gribu pati ar bērnu tikt galā, un tā diena arī paiet — aizvedu dēlu uz skolu un starp darbiem ir jāspēj aizskriet uz skolu pakaļ un aizvest mājās, uz treniņu vai dziedāšanu, un aizskriet pakaļ." Tāda iespēja Artai tagad ir, jo viņa pati ir noteicēja pār savu laiku, taču vieglāk tas noteikti nav. "Ar abiem privātajiem biznesiem sākumā tas ir kā viens skrējiens. Mamma vienmēr atceras tādā saldsērīgā balsī — cik labi bija, kad tu strādāji televīzijā," viņa smaida.
Lai gan Arta ir īsts televīzijas cilvēks, kuras dabisko pievilcību TV ekrāns ne tikai nenomāc, bet pat pastiprina, no televīzijas viņa aizgājusi bez nožēlas. "Par TV saka, ka tā ir kā narkotika. Tā nav. Nekad neesmu to izjutusi, pat esot tajā visā iekšā," stāsta Arta. Darbs TV nekad nav bijis visa viņas dzīve. "Nemitīgajiem reorganizācijas viļņiem veļoties pāri, ne viens vien Zaķusalā strādājošais dzirdēts sakām — ja mani atlaidīs, es lecu Daugavā," stāsta Arta: "Manī tā jušana nav bijusi." Arī TV radītās publicitātes viņai nepietrūkst. "Esmu izteikti sevī vērsts cilvēks. Man tā ir bijusi viena no nepatīkamākajām sastāvdaļām TV darbam." Viņu motivējis pats darbs, tas, ka tajā nav un nebūs divu vienādu dienu. Tas arī nogurdinājis: "Cilvēkiem, kurus nemiers baro, nevis posta, tas bija pat vajadzīgs. Man bija grūti un, jo gadus, jo grūtāk."
LAIMES FORMULA — CIEŅA UN HARMONIJA
"Man ir svarīgi būt harmonijā, saglabāt to sevī un visā, kas ap mani notiek," par savu laimes formulu stāsta Arta. Viņa visu pakārto mājām un ģimenei: "Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tevis paša, cik daudz tu no sevis vari tajā visā ielikt. Reizēm tas nāk diezgan grūti, un vieglākās pretestības ceļš ir vilinošs."
To, viņasprāt, popularizē prese, un viņa pret to iebilst. "Es kā lasītājs nesaprotu, kāpēc man būtu svarīgi šodien uzzināt, ka un kāpēc, teiksim, Šipkēvics ar Līpiņu šķiras vai Kivičs nomaina jau trešo sievu vai draudzeni. Tas ir notikums žurnālu izpratnē, bet es to uzskatu tikai un vienīgi par vieglākās pretestības ceļu," saka Arta, uzreiz gan piebilstot, ka konkrētie stāsti minēti tikai kā piemērs.
Cik ģimeņu Latvijā, tik modeļu, taču žurnālista varā esot celt vai nu vienu, vai otru: "Tas otrs nāk daudz grūtāk, bet gala rezultātā nesalīdzināmi skaistāk. Arī pirmajā gadījumā viss kaut kad ir bijis skaisti, un katra iemīlēšanās nāk ar kaut ko fantastisku, bet jautājums ir tajā, kur liek akcentu. Abos gadījumos runā par mīlestību, kas ir laimes pamatā. Taču man šķiet, ka cieņa ir tikpat svarīga. Ja mīlestība nāk it kā pati no sevis, tā vai nu ir, vai nav, tad cieņa balstās uz daudz nopietnākiem pamatiem. Es saprotu, ka var cilvēku cienīt un viņu nemīlēt, bet nevar būt otrādi. Mums problēmas ģimenēs galvenokārt ir tāpēc, ka nav savstarpējās cieņas ne vīrietim ar sievieti, ne vecākiem pret bērniem un bērniem pret vecākiem un vecvecākiem. Tā ir nianse, kas mums šķiet svarīga.".
ANDA BURVE, ILZE ARKLIŅA
atbildēt
0
