Sīks incidents beidzas ar asiņainu slaktiņu

ar traģēdiju nelaimes vietā liecina vairs tikai izveidota simboliskā piemiņas vieta. Ceļmalā pie drāšu žoga gandrīz kvadrātmetra platībā ar iespaidīga izmēra šīfera gabaliem norobežots laukums, kurā salikti ziedi – klēpis ar vismaz 20 lielām sarkanām rozēm, neliels rozā rožu pušķis, dažādi mākslīgie ziedi, sveces, kā arī plastmasas glāze ar vīnu, stikla glāzīte, kurā ieliets degvīns, bet virsū uzlikta rupjmaize – šķēle tā dēvētā ķieģelīša. Nogalinātais Vitālijs jau guldīts zemes klēpī, kapu sedz daudz vainagu ar sēru lentēm, kuras parakstījuši radinieki, draugi, arī tādi, kas mīt ASV. Arī uz kapa ir liels klēpis ar tumši sarkanām rozēm, kuru skaits tuvojas simtam. Platais ceļš no kapličas līdz taciņai, kas sākas apmēram 20 metru no jaunā vīrieša atdusas vietas, ir kaisīts baltām krizantēmu galviņām, savukārt taciņa ir burtiski nosēta balta ar šiem pašiem ziediem. Vitālijs atdusas līdzās savam vecākajam brālim, kurš aizsaulē aizgāja pirms nepilniem diviem gadiem. Kapa vieta ierīkota pamatīga un liecina, ka tai nauda nav taupīta – gan apmales, gan brāļa piemineklis, uz kura iegravēta jauna vīrieša seja un atvadu vārdi, zem kuriem parakstījusies māte, tante un tēvocis, veidota no granīta. Zeme nokaisīta ar augstvērtīgu akmeņu segumu. Uz jaunā ziediem nokrautā kapa novietota Vitālija fotogrāfija. No tās uz garāmgājējiem raugās respektabla izskata kopts puisis ar platu smaidu, tērpies gaišā kreklā un kaklasaitē.

Brālis pārdozēja, tēvu nodūra

Diemžēl ar Vitālija radiniekiem, kas, iespējams, spētu ieviest lielāku skaidrību notikušajā, »VZ« neizdevās sazināties. Vitālija dzīvokļa durvis neviens neatvēra, savukārt lielākā daļa no kaimiņiem, kas bija mājās, pat nevēra vaļā durvis, uzzinājuši, ka interesējamies par piektā stāva iemītnieku Vitāliju. «Es neko nezinu, pilnīgi neko nezinu,» caur durvīm sacīja, pēc balss spriežot, dažāda vecuma sievietes. Vien kaimiņš Vladimirs atklāj, ka labi pazinis Vitāliju, kā nekā teju trīs gadu desmiti vienā daudzdzīvokļu mājā nodzīvoti. «Mēs ar viņa tēvu Juriju astoņdesmitajos vienlaikus te saņēmām dzīvokļus, Vitaļiks tikko bija piedzimis. Viņam bija gadus septiņus vecāks brālis. Mazi bija puikas kā puikas, ģimene likās normāla, tikai deviņdesmitajos, pārmaiņu laikos, viss dzīvē sagriezās. Tēvs bija metinātājs, palika bez darba, mīlēja iedzert, strīdējās abi ar sievu, beigās viņa izdzina Juriju no mājas. Tā viņš arī nodzērās, kļuva par klaidoni. Pirms apmēram septiņiem gadiem viņu atrada nogalinātu, nodurtu ar nazi Ogres stacijas apkārtnē. Pudeles brāļi konflikta laikā viņu noslepkavoja,» stāsta Vladimirs. Savukārt Vitālija septiņus gadus vecākais brālis Valērijs lietojis narkotikas un pirms pāris gadiem nomiris no pārdozēšanas. «Tas gan bija bravūrīgs un nepatīkams tips, bet Vitālijs bija kārtīgs puika, vienmēr sveicinājās, strādāja celtniecībā, šķiet, Rīgā. Pilsētā runā, ka viņš dzēris, bet es nevaru tā teikt, jo piedzērušos netiku viņu redzējis. Viņam bija draudzene, kas viņu turēja grožos. Pēc brāļa nāves Vitaļiks ar draudzeni dzīvokli izremontēja, jaunas mēbeles nopirka,» zina Vladimirs. Viņš arī atklāj, ka abu brāļu dzīve, iespējams, būtu iegrozījusies labāk, ja vien mamma būtu rūpējusies par dēliem. «Pēc tam kad viņa palika viena ar puikām, viņa pazaudēja arī darbu, tāpēc aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Vecākajam bija 14 , jaunākais tikko skolā sāka iet. It kā kaimiņiene viņus pieskatīja, māte viņai sūtīja naudu, lai samaksā par dzīvokli, pabaro puikas. Kad vienu nakti Valērijs viņas dzīvoklim gandrīz izlauza durvis un pieprasīja naudu alkoholam un devai, viņa saprata, ka vairs nevar uzņemties par viņiem atbildību, un atteicās palīdzēt,» stāsta kaimiņš. Māte finansiāli dēlus atbalstījusi līdz pēdējam brīdim, arī Vitālija bērēm naudu esot atsūtījusi, taču, tāpat kā nav atbraukusi atvadīties no vecākā dēla, neesot atbraukusi arī šoreiz.

tāds tādam pārgrieza rīkli...skumji, ka kaitkas tāds notiek!