Mūžībā aizgājis dziesminieks, politiķis un atmodas dižgars Dainis Stalts

Mūžībā aizgājis folkloras kopas „Skandinieki”  veidotājs, ilggadējais līvu tradīciju kopējs un vēlāk arī politiķis, Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris Dainis Stalts.

Dainis Stalts aktīvi darbojās Atmodas kustībā, izveidojis folkloras kopu Skandinieki. Vēlāk viņš darbojies 5. un 7.Saeimas sasaukumā, ievēlēts par deputātu Rīgas domē, taču pērn notikušajās pašvaldību vēlēšanās vairs nekandidēja.

Stalts dzimis 1939.gada 3.janvārī Rīgā. Viņa senči cēlušies no Vidzemes līviem - māte no Salacas, bet tēvs no Gaujas līviem. 2000.gadā viņš ieguvis Lielo folkloras gada balvu.

Portāla Vipi.lv redakcijas kolektīvs izsaka visdziļāko līdzjūtību Staltu ģimenei, radiem un draugiem.

Uzziņai:

Ģimene
Dainis Stalts dzimis 1939. g. Rīgā. Viņa senči cēlušies no Vidzemes līviem - māte no Salacas, bet tēvs no Gaujas līviem. Dzimta kara laikā izsvaidīta pa visu pasauli. Vecākais brālis – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, vidējais brālis dzīvo Austrālijā Adelaidē, bet māsa Zviedrijā. Visu mūžu viņi turējuši godā Latviju, un Latvijas vārds vienmēr bijis svēts viņu lūpās. Bez tautas dziesmām, bez ticējumiem, bez tautas kultūras viņi nav dzīvojuši ne mirkli. Jau skolas gados Dainis interesējās par folkloru. Pirmos ansambļus viņš izveidoja, jo saprata, ka tas ir veids, kā okupācijas gados pacelt pašapziņu ne tikai sev, bet arī citiem. Tās bija kopas, ko viņš dibināja, un šobrīd folkloras kopu sistēma izveidojusies pa visu Latviju. Ģimenē bija arī īpaša tradīcija – vasaras saulgriežu svinēšana, jo vidējo brāli sauc Līgo - no līvu valodas - Lai top. Māte ar tēvu bērnībā Dainim dziedāja arī karavīru dziesmas un stāstīja par Lāčplēsi, kas dzīvojis Latvijā.

Mācījies Rīgas 2. vidusskolā, no 1957. līdz 1960. gadam LVU Bioloģijas fakultātē, pēc tam Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (beidzis 1965.)

Dainis kopā ar sievu Helmī Staltu (1949.) nodzīvojis 34 gadus un izaudzinājuši trīs bērnus: Raigo (1969), Julgī ((1978) vārds tika speciāli izmeklēts, kas nozīmē drošsirdīgā (no līvu valodas)) un Dāvi (1982). Meita Julgī ir pārņēmusi folklora grupas Skandinieki vadīšanu, kuru Helmī un Dainis nodibināja 1976.gadā, atdaloties no līvu ansambļa Līvlist. Arī dēls Dāvis ļoti aktīvi turpina vecāku iesākto, darbojoties seno cīņu un folkloras kopā Vilkači. 
Staltu ģimene uzskata, ka lielākā laime ir tā, ka neesam pērkami un pārdodami, un visaugstāk vērtē cilvēku uzticību Latvijai. 

Līvi
Dainis Stalts lepojas ar to, ka ir līvs, un uzskata, ka līvu asinis ir katrā otrajā latvietī. 2008. gadā līvu savienībā ir apmēram 177 līvi. Cilvēki, kas sevi uzskata par līviem, ir apmēram pus tūkstotis. Dainim ir patīkami atzīt, ka jaunā paaudze meklē savas saknes, pēta dzimtas kokus un atrod senčus, no kā cēlušies, mācās līvu valodu. Dzīvojot plecu pie pleca 4000 gadus, liela daļa līvu tradīciju ir pārgājušas latviešu tradīcijās, tomēr D. Stalts uzskata, ka līvi bijuši neuzticīgi un uzmanīgi pret ienācējiem - kuršiem, zemgaļiem un sēļiem. Senās hronikās rakstīts, ka līvi ir izcili zintnieki un tautas ārsti. Arī Daiņa dzīvību palīdzējis glābt līvu zintnieks Viktors Bertholds, kurš ieradās P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, lai kopā ar ārstiem cīnītos par viņa veselību pēc insulta. 

Lai popularizētu līvu kultūru un etnogrāfiju, tika izveidota folkloras kopa Skandinieki. 1993. gadā Skandiniekiem piešķīra Eiropas balvu tautas mākslā.

Dziesmotā revolūcija

Atmodas laika kulminācijā Dainis aktivizēja arī Folkloras kustību Latvijā. Svarīgākais mirklis bija 1988. gadā, kad Latvijā pirmo reizi notika starptautisks folkloras festivālsBaltica. Bija gods pacelt sarkanbaltsarkano karogu, kam kāta galā iekalta zvaigzne, saka Dainis. Šī zvaigzne ir divkāršā aizsardzības zīme. Tā iekalta arī Staltu bērnu šūpulī. Šī karoga kāts bija apvīts ar lenti līvu karoga krāsās. Pats karogs bija Jāņa Akurātera. Tā kā nebija drošības par pastāvošā varas reakciju, Dainis bija sagādājis 3 karogus un par tiem nevienam neko nebija teicis, pat pasākuma scenārija autorei Mārai Zālītei un režisoram Pēterim Pētersonam. Bija tikai sarunāts, ka arī lietuvieši pacels karogus. Tā Sporta pils centrā 1988. gadā pirmo reizi pēc ilgajiem okupācijas gadiem tika pacelts sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Karognesēji nostājās plecu pie pleca senā karavīru stājā, kas nozīmēja, ka viņi nepadosies. No Sporta pils līdz pat Brīvības piemineklim virzījās ļaužu kolonna, lai noliktu ziedus. Dainis Stalts ar domubiedriem uzkavējās pie pieminekļa, lai atdotu godu Mātei Latvijai, un tikai tad devās uz Doma laukumu, lai atklātu festivālu Baltica. Pēc 2. pasaules kara tā bija lielākā demonstrācija Latvijā – sākums dziesmotajai revolūcijai. Pirmā dziesma ir šajā dienā Daiņa Stalta uzsāktā Kāds saucējs sauc pie Daugavas. 

Dainis ar lepnumu apgalvo, ka nekad nav bijusi sajūta, ka izdarīts nepareizi, neviena dzīves diena nav nodzīvota tā, lai par to būtu jākaunas. Vēstures gaitā ir nācies tik daudz ko piedzīvot, tāpēc viņu dzimtā no paaudzes paaudzē tiek ieaudzināta brīvības mīlētāja un cīnītāja gars. Dainis apgalvo, ka vienmēr jādzīvo tālāk, bet neko nedrīkst aizmirst - aizmirst tos, kas cīnījās par Latvijas brīvību. Par ieguldījumu Latvijas labā Dainis Stalts saņēmis Trīs Zvaigžņu ordeni. 
Dainis Stalts aktīvi iesaistās politiskajās norisēs. Darbojies 5. un 7. Saeimā (ievēlēts no apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK). Strādājis Pilsonības likuma izpildes komisijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, Baltijas lietu apakškomisijā, Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, Pilsonības likuma izpildes komisijā, piedalījies Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijā un iesaistījies Latvijas parlamentāriešu atbalsta grupas Tibetai, Latvijas un Francijas parlamentu atbalsta grupas un Līvu atbalsta grupas darbībā. Kā neatkarīgais deputāts ir Rīgas Domes Vides komitejas loceklis.