Skrastiņa nāves gadadienā atklājas jauni un šokējoši fakti

Grāmatā Aija Tērauda tiek pieteikta kā ilggadējā draudzene, bet viņas sadaļa saucas «Desmit mīlestības piepildīti gadi». Šo sadaļu pārlasot, nav brīnums, ka Kārļa Skrastiņa laulene Zane viņu nevēlējās laist pat tuvumā atvadu vietai arēnā – izskatās, ka ar Aiju hokejistu saistījušas krietni vien tuvākas attiecības nekā ar sievu.

Aija Tērauda ar topošo hokejistu iepazinusies 90. gados klubā «Bimini», pie bāra letes. ««Ko tu meklē?» viņš smaidīdams mani uzrunāja, kad es viņam līdzās ilgāku laiku biju haotiski rakājusies savā somiņā. Pēc brītiņa uzlūdza dejot. Kārlis un dejo – tikai vēlāk sapratu, ka tas bija ļoti, ļoti rets gadījums! Tāds bija sākums desmit piepildītiem gadiem, ko pavadījām kopā. Kad iepazināmies, man bija 18 gadu, viņam – 19,» grāmatā atminas Aija Tērauda.

«Gadu pēc mūsu satikšanās Kārlim piedāvāja spēlēt Somijā. Tur pagāja trīs nākamie gadi. Somija. Aukstums. Pelēcība. Atklāta nepatika pret ārzemniekiem. Angliski sarunāties tur neviens negribēja – bija jāmācās somu valoda, un Kārlis to arī cītīgi darīja. Turku komandā viņu uzņēma labi, taču treneris [Vladimirs] Jurzinovs uzskatīja, ka, dzīvojot Somijā, jāciena valoda un kultūra. Es gāju kursos, Kārlis mācījās laukumā. Trīs gados abi apguvām somu valodu. Mēs taču bijām vēl sīkie, kad tur aizbraucām. Kā jau ikvienā dzīvoklī Somijā, arī mums bija sava sauna. Īsts šoks! Klubs iedeva mašīnu, bet Kārlis vēl neprata braukt – bija jāmācās arī tas. Tas viss kopā bija kaut kas pilnīgi jauns un nezināms, un bija grūti.»

Arī Tēraudai tolaik bijusi iespēja attīstīt karjeru. «Mani tolaik aicināja strādāt uz Milānu. Aizbraucu, taču jau mūsu pirmajā telefonsarunā Kārlis nepārprotami pateica: «Vai nu tu taisi karjeru Milānā, vai esi ar mani!» Es izvēlējos būt kopā ar viņu. Ģimenē divi vienlaikus nevar veidot karjeru. Vienam ir jāatsakās no savām ambīcijām, un es to izdarīju – atgriezos Somijā pie Kārļa. Viņš saprata, ka šis posms karjerā ir svarīgs – smags, bet vajadzīgs. Jāsakož zobi un jāiet uz priekšu.»

1998. gada vasarā Skrastiņu izsauca uz NHL kluba «Nashville Predators» fārmklubu Milvoki. «Mentalitātes ziņā Kārlis nebija Amerikas cilvēks. Viņš vienmēr ļoti gribēja braukt uz Latviju – te bija draugi, vecāki, te viņš jutās vislabāk. Kad aizbraucām, Kārlis angliski nerunāja vispār. Tāpat kā Somijā, atkal bija jāsāk ar valodas mācīšanos. Valodas barjera ierobežo, un Kārlis sākumā, pārnācis no treniņa, negribēja nekur doties. Sēdēja mājās, skatījās televīziju. Veikali, ikdiena, ēdiena gatavošana, ievērojot diētas un režīmus – tas viss atkal bija manā pārziņā.»

«Taču Nešvila – tas bija arī pirmais stabilais līgums, lielāki ienākumi un augstākas kluba prasības par to, kādā līmenī spēlētājam jādzīvo. Kārlis noteikti nebija izšķērdīgs, taču neliedza sev lietas, kas viņam patika. Viņa vājība bija apģērbs – patika papildināt savu garderobi un labi izskatīties. Kad bija iespēja, labprāt pastaigāja pa lielveikaliem. Ironiski, bet mūsu ģimenē mani vajadzēja pierunāt ieiet kādā «molā». Kad mēnesis pavadīts Milānā, diendienā redzot tikai drēbes un drēbes, tās vairs negribas redzēt ne acu galā,» atminas Tērauda. «Šādu mēnešu gan nebija daudz – Kārlis joprojām vēlējās, lai esmu viņam līdzās. Kad man piedāvāja darbu, centos izrauties, taču tādas iespējas pārsvarā bija vasarā, kad Kārlis dzīvoja Latvijā. Tolaik man piedāvāja darbu vienā no labākajām aģentūrām Ņujorkā, taču tas nozīmētu pārcelties tur uz dzīvi. Atbildēju, ka nevaru – palikšu Milvoki, Nešvilā. Tagad varam pasmaidīt – ja vien Kārlis būtu spēlējis «reindžeros»... Taču tolaik viņš par ko tādu pat nesapņoja – bija laimīgs vispār spēlēt NHL.»

Diemžēl skaistajam stāstam pienāca pilnīgi negaidītas beigas. «Kad pēc trīs gadiem Nešvilā pārcēlāmies uz Denveru, viss pēkšņi mainījās. Kārlim sagribējās padzīvot citādāk. Tā nebija nauda vai slava, kas sagrozīja viņam galvu. Tie bija cilvēki no Latvijas. Amerikā viņš joprojām bija tikai viens no simtiem, tūkstošiem, pat miljoniem to, kurus varētu dēvēt par slavenībām. Turpretim mājās, Latvijā, viņš visiem bija liela zvaigzne. 2003. gada vasara mainīja visu. Pēkšņi atvērās jaunas durvis, parādījās jaunas iespējas pavadīt laiku, un viņa galvā saradās jaunas domas. Man joprojām ir ļoti smagi runāt par to, kas tolaik notika. Es uzticējos – zināju, ka Kārlis kopā ar draugiem jūtas vislabāk. Domāju, ka viņam ir galva uz pleciem, un paļāvos, ka viņš spēj atšķirt īsto no mākslīgā. Taču Kārlis ļāvās tam, kas notika. Viņš ļāvās justies kā zvaigzne. Acīmredzot ir grūti pretoties, ja iespēja pati krīt rokās. Varbūt alkohola reibumā... Kad cilvēki visapkārt iegalvo, ka tu esi visvarens – varbūt patiešām sāk šķist, ka vari uzvesties citādāk? Nezinu... Man pašai nav skaidru atbilžu, kāpēc toreiz viss tā pavērsās. Ap Kārli parādījās jauni cilvēki, nomainījās draugi – ko tādu iepriekš nespēju pat iedomāties. Kādām reakcijām jānostrādā, lai pēkšņi sāktu rīkoties pilnīgi pretēji tam, kāds esi bijis visu līdzšinējo dzīvi?! Vai tiešām tā bija zvaigžņu slimība? Ar visiem šiem jautājumiem sevi mocīju jau pēc tam, kad bijām izšķīrušies.»

INTERESANTI

«Amizanti, taču Kārlis ļoti baidījās no vabolēm, kas vairumā apdzīvoja Nešvilu. Reiz, kad atgriezāmies pēc Latvijā pavadītās vasaras, tās bija apsēdušas mūsu māju – milzīgi eksemplāri. Kārlis burtiski sāka kliegt! Man nācās tās visas noķert un iznest no mājas, bet cilvēks, kurš ikdienā gūlās zem lidojošām ripām, tikmēr tramīgs sēdēja laukā un mēģināja turēties pa gabalu no kukaiņiem.»

Atis Skrastiņš, brālis:

«Redzēju Kārli morgā. Sapratu, ka iespēju izdzīvot viņam nebija. Ārsti teica, ka viņam un arī pārējiem «Lokomotiv» hokejistiem sejas vaibstos un acīs neesot bijis sāpju vai baiļu grimašu. Tas bija mirklis. Apjukums. Viņi pat nesaprata, kas notiek. Ceru, ka tā tas bija. Skaitļi 3 un 7 gan atsevišķi, gan kombinācijā Kārlim dzīvē bija zīmīgi. Tie bija uz hokeja krekliem, mašīnu un telefona numuros. Jaroslavļā komandas bāzē viņš dzīvoja 3. istabā. Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā.»

Aija Tērauda, bijusī draudzene:

«Todien, kad notika nelaime, biju mājās Ņujorkā. Iezvanījās telefons,

bet es nepacēlu. Taču zvanīja atkal. Deviņi no rīta, nodomāju – laikam tiešām kas svarīgs. Zvanītājs bija mans kaimiņš – māsas bijušais draugs Mārtiņš: «Krievijā lidmašīna nokritusi...» Nezinu, kāpēc, taču mana pirmā reakcija bija: «Vai tajā bija Kārlis?!» Instinktīvi – tolaik pat nezināju, kur Kārlis atrodas un ko dara... Pēc tam zvanīja Kārļa draugi gan no Latvijas, gan Amerikas, bija daudz emociju. Šoks, bija fiziski slikti, jo, lai vai kā, Kārli joprojām uztvēru kā sev ļoti tuvu cilvēku. Sapratu, ka Ņujorkā nespēju nosēdēt – pirku biļeti lidojumam uz Latviju. Jutu, ka man noteikti jābrauc uz bērēm, lai atvadītos no viņa. Devos uz arēnu, satiku un aprunājos ar Kārļa mammu – viņa vēl iepriekšējā dienā bija pie manis ciemos –, tad pienāca Zane kopā ar apsardzes vīriem un pateica, ka man jādodas prom.»