Aija Kinca gatavojas cīņai

Divreiz gadā saņemu zvanu no reklāmas aģentūrām ar piedāvājumu — liela alga, vienkāršāks darbs un sestdienas, svētdienas brīvas. Tas vienmēr ir brīdis, kad pārdomāju, kāpēc joprojām esmu TV. Reiz Odeta Krenberga, mana kolēģe, teica: ja man nepatiktu šis darbs, manis šeit nebūtu vairs nevienu dienu! Tā ir arī man. Ir nožēlojami, ja tu dari to, ko dari tikai tāpat vien. Vēl viens variants ir: «atdoties» par ļoti lielu naudu.

Nē. Tiešām. Es nebūtu laimīga. Gribu saglabāt savu iekšējo laimes sajūtu. Kā saka Ilze Jaunalksne: nu un, ka saņemu maz! Es toties naktīs mierīgi guļu. Zini, kas man palīdz saprast: ir labi, ka daru to, ko daru? Pik punkti! Piemēram, tagad, kad aizgājušas «kolosālās» Tautas partijas reklāmas. Jurģis Liepnieks vēl tās dienas rītā atrakstīja īsziņu, aicinot netaisīt sižetu par to Panorāmā, apelējot pie manas sirdsapziņas. Man ir patiess prieks par to. Tad man gribas teikt: common, veči, paņemiet mazo kabatas spogulīti un uzmetiet sev aci! Un pēc tam runājiet man par sirdsapziņu.

Tādos brīžos, kad uztaisu sižetu un pienāk pilns telefons ar īsziņām ar cilvēkiem, kuri raksta: «Paldies, ka esi un joprojām to dari!», saprotu, kā tā ir īstā mana alga. Protams, algas dienā gribētu redzēt vienu nulli klāt un uzskatu, ka Panorāmai maksā par maz. Labi, ka Domburs šobrīd pacēlis šo jautājumu. Tam būs sniega bumbas efekts. Maksāt četrsimt latus un apelēt pie sirdsapziņas vairs nevarēs.

Žurnālistiem vadošajos mēdijos apelē arī pie tā, ka «jūs taču strādājiet prestižākajā uzņēmumā!»

Tā vairs galīgi nav motivācija. Kad sēžu iestājeksāmenu komisijā Komunikācijas zinātņu fakultātē, redzu: jaunie neviens vairs nesēž degošām acīm. Viņi nebūtu gatavi dienām un naktīm strādāt, meklēt ofšorus un atklāt problēmas mūsu valstī. Meitenes saka, pēc izglītības iegūšanas viņas redzot sevi strādājam reklāmas aģentūrā. Un viņu akrila nagos es redzu, ka tas tā patiešām ir. Jo, strādājot žurnālistikā, viņa tos nevarēs atļauties. Tajā brīdī es iebāžu savas rokas kabatās un nodomāju: neskaties uz mani! Labi, es pārspīlēju, bet principā tā ir.

Tavi sociālā rakstura sižeti  ir lieliski. Par tiem tevi skatītāji ļoti mīļo.

Man ir pārliecība, ka ziņām nevajag nodarboties ar labdarību. Nekad mūžā neticēšu, ka žurnālistikas uzdevums ir vākt rotaļlāčus bērnunamam vai grāmatas veco ļaužu pansionātam. Žurnālistikas uzdevums ir: pateikt, ka tā visa trūkst un izraisīt rezonansi.

Gribi teikt, ka sabiedrība ir neatsaucīga palīdzēt?

Joprojām nesaprotu «labdarus», kuri kaut ko izdara un mēģina tikt sižetā, lai sevi parādītu. Tas degradē labdarības ideju kā tādu. Par to raucu degunu un pieri, un veidoju sev krunkas! Kāpēc tev jābūt Panorāmā, pasniedzot čeku? Aizej un pasniedz to tāpat — tāpēc, ka cilvēkiem vajag! Šajā laikā, kad oktobris nāk ar vēja spārniem un «fantastiskās» biedrības un sabiedriskās organizācijas ir atradušas veidu, kā izstāstīt, kuri ministri labāki par citiem, šis ir žurnālistikai liels brīdis! Kā kara laikā, kad visi jāsauc ārā no mājām un jābūt gataviem… Žurnālistikas vasarai jābeidzas jau tagad, jūlijā. Jāsākas ļoti nopietnam darbam.

Pārgurt tev nav bailes?

Latvijā cilvēkiem ir hroniska noguruma sindroms. Par to runā ārzemēs, bet Latvijā nez kāpēc atklāti nerunā. Visiem liekas normāli strādāt septiņas dienas nedēļā. Normāli būtu, ja mans priekšnieks atnāktu un teiktu: viss, tinies, Kinca, uz divām dienām atpūsties un izslēdz telefonu!

Sanāk — tagad, kad esmu sākusi nopietni plānot savu laiku. Vienā dienā nofilmēju trīs sižetus, divus samontēju un tā man ir divas brīvas dienas. Taču es negribu gausties. Es tikai saku, ka ir ēnas puses.

…ēnas puses ideālistu kompānijai, kas cīņas lauku joprojām nepamet?

(Joko). Idiotu kompānijai. Ir sižeti, kuri patīk mazāk un kuri emocionāli ļoti skar. Kaut gan es cenšos distancēties. Ja nedistancētos, mēs tagad sēdētu Tvaika ielā un es ar māsiņu blakus, pieslēgta pie sistēmas, stāstītu: nu jau man ir labi! Just katram līdzi? Tad jau man katru vakaru vajadzētu vizīti pie psihoterapeita!

Bet kā tev ir, atgriežoties televīzijā ar sižetu par daudzbērnu ģimeni, kurai nodegusi māja, vai mazu bērniņu, kurš slims ar vēzi?

Protams, man sāp. Tā kā manai māsai šobrīd ir gadu un piecus mēnešus vecs dēliņš Markusiņš, tēmas par bērniem es uztveru ļoti personīgi. Es paraudos, jā, bet tad, kad intervējamais to neredz. Otra tēma, kas mani ļoti uzrunā, ir vecie cilvēki. Kad redzu tirgū, kā veca tantiņa iztin no plastmasas maisiņa maciņu un skaita santīmiņus, sasodīts… Man sažņaudzas sirds. Arī par to, ka, iespējams, par maz esmu izdarījusi, par maz parādījusi realitāti, kāda mums Latvijā ir.

Kāpēc tu Panorāmā sāki strādāt tieši ar sociālajām, medicīnas tēmām?

(Smejas.) Man pašai ir baltā halāta sindroms! Man pat nav sava ģimenes ārsta. Vienīgā reize mūžā, kad atļāvu sev injicēt, bija pret ērču encefalītu. Es vienkārši negribēju uzgrūst savai ģimenei kreņķus saslimt ar encefalītu, nonākt ratos un palikt par dārzeni. Man ir patoloģiskas bailes no ārstiem, ja viņi man mēģina pieskarties kā pacientam. Tiklīdz eju pie viņiem ar mikrofonu, mīlu viņus! Esmu nosēdējusi sirds transplantācijas operācijā sešas stundas. Man ne mirkli nebija slikti. Ārstu darbu bija fantastiski vērot! Taču gulēt pacienta vietā — nu nē!

Tas man ziņās patīk — ka mēs esam dažādi. Es nekad nevarētu pavaicāt tik asi kā Jānis Krēvics. Taču ja visi būtu tikai revolveržurnālisti, arī nebūtu labi. Dzīvē viss ir līdzsvarā. Bērnībā man ļoti patīk zīmēt, gleznot. Darbs televīzijā jau arī ir bilde, tēls. Sižets ir glezna, ko man dota iespēja uzgleznot. Ir vienkāršāki sižeti, kas varbūt ne tik ļoti aizrauj. Bet tad, piemēram, aizbraucu nointervēt Tobiasu Moreti, Komisāra Rekša saimnieku, un lidiju! Vai arī ar Prāta vētru — ar viņiem braukāju kopā pa Eiropu, kad viņi iesildīja R.E.M., un taisīju raidījumu. Tās sajūtas, atmosfēru es taču nemūžam nepiedzīvotu, strādājot sabiedrisko attiecību aģentūrā! Nu ko, nolikt glāzi apelsīnu sulas, teikt: «Labdien, mīļie žurnālisti! Paldies ka esat atnākuši tik kuplā skaitā. Sākam preses konferenci!» Nē, paldies, to es negribu!

Autors:Anda Rozīte, FOTO: Jānis Vingris

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv