Operas solistes Kristīnes Opolais suni pieskata auklīte

Ierakstīts mājasgrāmatā. Kad neviena nav mājās, viņu pieskata auklīte.

"Ar viņu nav nemaz tik viegli – nevar tā vienkārši iebāzt somā un vest visur līdzi. Viņš ir personība," tā par savu pusotru gadu veco čivauvas šķirnes suņuku Antonu saka Latvijas Nacionālās operas soliste Kristīne Opolais.

Nav rotaļlieta

Par to, ka grib pavisam maziņu sunīti, Kristīne ar dzīvesdraugu diriģentu Andri Nelsonu jau bija vienojušies – lai var ņemt līdzi ceļojumos un viesizrādēs. Tāpēc šķirnei nebija tik izšķirošas nozīmes, un sunītis nav iegādāts, lai skrietu pakaļ modei. "Viņš taču ir tik mīļš, nekādā ziņā nedrīkst uztvert kā lelli. Viņš taču to jūt, tas būtu ļoti nežēlīgi," saka operdziedātāja. "Redzu skaistules garām kājām, kas pasitušas sunīti padusē, iesējušas viņam bantes, saģērbušas kleitiņā. Var jau būt, ka tas ir no lielas mīlestības... bet, ja tas tiek pārvērsts par modes skati, un sunīti nēsā līdzi uz tusiņiem, tas gan ir cietsirdīgi." Kristīne uzskata, ka galvenais ir, lai dzīvniekam ir labi, bet, ja viņu uztver tikai kā rotaļlietu, tas ir grēks.

Antons pie Kristīnes un Andra dzīvo drusciņ vairāk nekā gadu, un pa šo laiku operdziedātāja jau sapratusi: ar mazu sunīti nav tik vienkārši. Viņš prasa ļoti daudz uzmanības, ne mirkli negrib palikt viens. Tāpēc, kad abi mākslinieki ir darbā, mazo Antonu pieskata auklīte vai Andra mamma, kas turpat netālu dzīvo, dažreiz arī Kristīnes mamma.

"Viņu nevar ilgi atstāt vienu, būs šoks. Viņam taču ir tik maza sirsniņa, tā var neizturēt... Nav jau kā lielais vilks, kurš visu saprot," bažījas mazā Antona saimniece un stāsta, ka vislabāk suņuks jūtas savās mājās un ļoti pārdzīvo, ja viņu ved kaut kur citur. Uz Operu gan Antons bieži tiek ņemts līdzi, un Andra kabinetā viņam ir pašam savs krēsliņš un vairākas rotaļlietas. "Kad man jāiet uz skatuvi, es saku: mamma tagad būs darbā, tagad gaidi. Un viņš saprot: apguļas savā gultiņā un gaida..."

Itālijā - Antonio

Domājot, kādā vārdā nosaukt mazo čivauvu, Kristīne atcerējās par mammas kaķiem Žeņu un Antonu – visiem ļoti patīk šie vārdi. "Izdomājām, ka mums arī būs Antons. Smieklīgi: tāds maziņš un Antons..." Kristīne smaida un atceras, ka suņuks jau pirmajā dienā uz šo vārdu atsaucās. Operdziedātāja izdomājusi, ka Antons labi skan dažādās valodās: krieviski - Anton, angliski – Anthony, itāliski – Antonio....

Žiperīgā suņuka saimniece ir Kristīne, bet Andri viņš ļoti mīl un atļaujas neklausīt, kāpj uz galvas. "Jo Andris nemāk viņam stingri pateikt, kad viņš paliek kaprīzs. Man gan pietiek pateikt vienu vārdu, lai aizietu savā vietā. Kad izejam sabiedrībā, Antons labāk uzturas manā tuvumā. Un, kad man nāk klāt nepazīstami cilvēki un viņam kaut kas nepatīk, neatkāpjas ne soli un skatās acīs, it kā lūdzot: ejam prom... Tā es varu pārbaudīt cilvēkus," Kristīne secina.

Viņa dresējusi sunīti, līdz pieradis dabiskās vajadzības kārtot uz avīzes. "Tas bija grūts periods. Andris teica, ka esmu nežēlīga: kāpēc bāžu suņuka degunu tieši tur, kur Antons piečurājis... bet citādi nevar iemācīt." Viņa atceras, cik ļoti pašai sāpēja sirds, kad Antoniņš naktī aiz guļamistabas durvīm raudāja. "Sākumā domāju: cik viņš ir dusmīgs, ka neņemam guļamistabā: čurā un kakā tieši pie durvīm. Tikai vēlāk sapratu: viņš baidījās, ka pametīsim un pie tām durvīm vienkārši dzīvoja... Un viņš panāca, ka tagad guļ ar mums kopā, pie kājām, kā mazs cilvēciņš..."

Ja būtu daudz naudas

Mīlestība uz dzīvniekiem Kristīnei ir kopš bērnības: viņa no ielas stiepa noklīdušus suņukus. Pēc tam bija kaķi, arī no ielas. "Sēdēja kaķenīte ar diviem kaķēniem, un vienam bija tik gudras actiņas... es paņēmu, viņš tagad ir pie mammas. Jevgēnijs. Bija tāds krievu dziedātājs Jevgēnijs Belousovs, jau sen miris, un tam kaķim bija tādas baltas, baltas ūsas... kaut kā tajā brīdī ienāca prātā tas Belousovs," viņa smej.

Otrs kaķēns raudāja zem logiem, Kristīne viņu baroja, līdz kādu dienu kaķis ielēca klēpī. "Nu kā es varēju atstāt novembra aukstumā?" viņa ar milzu sāpi atceras, cik ļoti vēlāk cīnījās par šā kaķēna dzīvību. "Pēc divām nedēļām viņam sākās veselības problēmas, pat gulēja kaķu slimnīcā, pie sistēmām pieslēgts, bija saķēris šausmīgus vīrusus. Ārsti teica, ka nav uz ko cerēt, ka no tādām slimībām mazie kaķīši mirst. Bet es nepadevos, pusotru mēnesi ārstēju, visu algu samaksāju. Jau pēc trim nedēļām ārsti teica, ka kaķītis šausmīgi cīnās par savu dzīvību – laikam jau palīdzēja tas, ka es ļoti gribēju, lai viņš izdzīvotu... Viņš arī tagad ir pie mammas. Par Antonu viņu sauc."

Saku, ka ar tik labu sirdi var pilnu māju sanest ar kaķiem, Kristīne piekrītoši pamāj: "Jā. Man tāpēc jāturas... Bet, ja man būtu daudz naudas, es vispirms atbalstītu bērnunama bērnus, un otrs – es izveidotu mājas dzīvniekiem, kurus saimnieki pamet. Pie manis viņi varētu dzīvot lielā teritorijā un visiem būtu mājiņas," Kristīne aizsapņojas un tad piebilst: "Viss, ko es no sirds vēlos, ar mani parasti notiek. Un man liekas, ka arī šis sapnis kādreiz piepildīsies..."

***

Par Antonu un viņa šķirni

Antons

- Pusotru gadu vecs, pēc horoskopa – Auns un raksturā ir īsts Auns...

- Iegādāts par 180 latiem

- Ļoti sabiedrisks: labi jūtas, ja mājās ir daudz cilvēku

- Ēd tikai sauso diētisko barību

- Vismīļākā rotaļlieta ir dzeltena pīlīte. Viena tāda ir mājās, otra – Andra kabinetā Operā

Čivauva

- Izskatās kā mīkstā rotaļlieta, bet temperaments bieži vien ir pretējs izskatam

- Labākais draugs saimniekam, kuram nav mazu bērnu

- Liels troksnis un burzma var padarīt suni nervozu

- Ir laimīgs, ja saimnieks velta maksimālu uzmanību

Foto:Aigars Eglīte