Intars Busulis: „Galvenais, lai cilvēks ir cilvēks, nevis cūka”

Tu uz lielās skatuves esi jau vairākus gadus. Vai lampu drudzis beidzot ir pazudis?

Pirms katras haltūras – tā manus koncertus zobojoties dēvē Raimonds Pauls – ļoti uztraucos. Es uzskatu, ka nav lielas starpības, vai mūziķis uzstājas milzīgas auditorijas priekšā vai viņam ir „haltūras”, kas nozīmē, ka jāspēlē pāris tūkstošiem vai pat simtiem. Par katru koncertu jādomā kā par pirmo. Lampu drudzis tikai palīdz uzstāties labāk, ielikt mūzikā sirdi. Bīstami, ja uztraukums pazūd, var iestāties rutīna... Vienu laiku manīju, ka uztraukums it kā ir mazinājies, taču nu tas atkal ir atpakaļ. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka ar katru koncertu skatītāju un klausītāju priekšā jūtu lielāku atbildību. Negribas pievilt uz mani liktās cerības.

Un kā bija bērnībā?

Runājot par lampu drudzi – tas man bijis jau kopš bērnības, kad skolā vajadzēja spēlēt gammas. Biju pārbijies kā diegs. Tik ļoti, ka rokas trīcēja. Iespējams, reizēm tāpēc arī nospēlēju kaut ko greizi. Jo uztraukums baigi traucē īstenībā. Bet vispār biju diezgan apzinīgs un ļoti noslogots. Apmeklēju mākslas skolu, man ļoti patika zīmēt un gleznot klusās dabas. Dejoju tautiskās dejas, apmeklēju šaušanas nodarbības, kur mācījos šaut ar gaiseni un ko tik vēl ne! (Smejas) Bet brīvajā laika no žurnāliem pārzīmēju karikatūras.

Atceries savu pirmo dziesmu?

Kopā ar māsu es esot dziedājis „Ūsaino puķi” par runci, kuru iestādīja dobītē. Mūs abus laikam sajūsmināja dziesmas videoklips, kāds nu tais laikos bija, par runci, kuru aplaistīja ar ūdeni no lejkannas. Vecāki saka, ka es esot rāvis vālā arī „Ziņģi par bailēm”. Bet pirmā apzinātā uzstāšanās man bija, kad dziedāju „Talsu Sprīdīšos”. Tur nodziedāju dziesmu „So do I”. Bet principā dziedāšanu jau es nemācījos, Talsu Bērnu mūzikas skolā mācījos spēlēt trombonu.

Kad tā pa īstam sāki dziedāt un atstāji trombonu otrajā plānā?

Četrarpus gadus spēlēju trombonu štāba orķestrī. Paralēli štāba orķestrim kopā ar komponistu Raimondu Tigulu izveidojām puišu grupu „Caffe”. Visi grupas dalībnieki bija mani kursa biedri, kopā mācījāmies Ventspils mūzikas koledžā. Taču nebijām iedomājušies, ka spēlēsim tā, „pa nopietno”, faktiski grupas izveidošana bija tāda paākstīšanās. Joka pēc sarīkojām arī pirmo fotosesiju  līdz izrādījās, ka viss jau izvērties ļoti nopietni. Ar dziesmu „I am Alone” bijām dzirdami radio, spēlējām koncertos un visādos pasākumos. Taču ilgi grupa nepastāvēja, tikai kādus trīs četrus gadus.

Un kā ar trombonu?

Sākumā gan dziedāju, gan spēlēju. Nedaudz, kādas trīs četras reizes biju spēlējis arī grupa Pa „Time after time”, bet viņi mani ātri „atšuva”. Iemesls? Viņi no manis bija gaidījuši improvizāciju. Diemžēl ar trombonu nevarēju to izspēlēt. Toties to, ko biju ar trombonu izspēlējis galvā, tagad varu ļoti labi nodziedāt. Tā prioritātes pamazām izkristalizējās pašas no sevis. Trombonu spēlēju lielākoties savam priekam, tas man kļuvis par manu labāko draugu. Un tomēr ceru, ka pēc kāda laika, kad būšu pietiekami samācījies, improvizēt varēšu arī, spēlējot trombonu.

Kāpēc izlēmi par labu „Jaunajam vilnim”? Daudzi muziķi par šādiem pasākumiem vīpsnā.

Es nevīpsnāju. Uzskatu, ka jebkurš konkurss ir liels un labs izaicinājums. Arī piedalīšanos „Eirovīzijā” neuzskatu par štruntu. Uz „Jauno vilni” mani uzaicināja Raimonds Pauls. Es Maestro nevarēju atteikt. Godīgi sakot, konkursam mācījos ļoti sekli un gatavojos diezgan pavirši. Bet ieguvu pirmo vietu. Vispār konkursos esmu piedalījies diezgan daudz. Īpaši veiksmīgs man bija „viļņa” gads. 2003.gada rudenī ar tenorsaksafonistu Vilni Kundrātu izveidojām džeza grupu „Wet Point”, kurā piedalījos gan kā vokālists, gan instrumentālists. Divu nedēļu laikā man bija jāapgūst 12 dziesmas. Strādāju ļoti cītīgi un viss izdevās. Drīz pēc tam sākām gatavoties Baltijas džeza vokālistu konkursam „Sony Jazz Stage”. Tā sagadījās, ka arī tur ieguvu pirmo vietu. Un vēl augustā Pērnavā starptautiskajā improvizētāju konkursā arī ieguvu pirmo vietu gan kā vokālists, gan kā instrumentālists. Arī nākotnē labprāt vēlētos piedalīties konkursos. Vienīgi – grūti par tiem laikus uzzināt.

Neesi uz skatuves kādreiz izgāzies?

Laikam jau esmu gan. Ja sākas kāds jauns projekts, nereti aizmirstu dziesmas vārdus...

Miks Džegers pie monitora stutē lapiņas ar tekstu...

Man jau arī ir visādi triki. Tādā mirklī, kad aizmirstu, vienkārši nomurmulēju kaut ko un viss. Bet lapiņas ar tekstu gan negribētu turēt sev priekšā. Tad man šķiet, ka mānu klausītāju. Kaut gan no otras puses saprotu, ka tā jau nav.

Saki, mūziķiem ir kādi tabu?

Tas drīzāk ir tāds sirdsapziņas jautājums. Es personīgi uzskatu, ka nav pieļaujami reklamēt, popularizēt kādu partiju. Tā man tāda pārdošanās šķiet. Es neatbalstu politisku partiju slavināšanu. Vismaz pats nekad negribētu neko tādu darīt, kaut piedāvājumi ir bijuši. Visu pārējo mūziķi var atļauties, ja vien tā ir viņu pašu griba, nevis kaut kas uzspiests. Kaut vai ar pliku dibenu p skatuvi lai lēkā. Mans vienīgais un galvenais princips ir uzstāties maksimāli labi.

Zināms, ka par Intaru Busuli parasti ir divi viedokļi. Vai nu ļoti patīk vai nu gluži otrādi...  

Tas ir tikai normāli un nav nekas neparasts. Ļoti ceru, ka to, kuriem nepatīku, ir krietni mazāk nekā to, kuriem patīku. Galvenais jau, lai es zinātu, ka darbu esmu izdarījis tik labi, cik vien spēju. Vienīgi vairāk gribētos saņemt konstruktīvu kritiku, lai varu mainīt to, kas vēl nav tik labs. Bet ja jāsaka par cilvēkiem – man svarīgāk ir, ko dom mana sieva, bērns, vecāki, radinieki, ko par mani domā mans suns un zivis. Ko saka citi, mani interesē daudz mazāk. Kaut gan visiem jau gribas patikt cilvēkiem. Arī es apzināti necenšos provocēt pret sevi nepatiku. (Smejas)

Autors:Baiba Kalna, FOTO: Jānis Vingris

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv