Jauni fakti par Mārtiņa Freimaņa dzīvi; Apkārt metājās asiņaini kabatlakatiņi...

Kārtējo reizi lasu komentārus un viļos tautā. Cik mēs tomēr esam samaitāti.
Kādēļ ir obligāti kāds jānomelno,jāpazemo,jānoniecina? Kādēļ nevar izdarīt ko labu?
Nu nevajag taču pazemot citus cilvēkus,ja tiešām neko nezināt. Domāt mēs varam visi un daudz ko,bet kā ir patiesībā,to zina tikai Indra,Ilze un protams pats Mārtiņš. Nu kādēļ jālien citu cilvēku dzīvē? Vai tiešām Jums drīz arī gribēsies zināt atskaiti,kādā krāsā ir apakšveļa?
Tas viss,vai pret Mārtiņu ir izturējušies labi vai slikti,tas lai paliek tuvinieku ziņā. Lai tas ir uz viņu sirdsapziņas. Ne mums par to spriest.
Un par mantojumu runājot-Ne jau mēs spriedīsim to,kam kas piederēs. Mēs te varam cepties,cik gribam.

Ap Mārtiņa dzimšanas dienu arī citā žurnālā parādijās raksts - labākais draugs dikti sēroja par Mārtiņa nāvi. Protams, ne jau viņi paši raksta, žurnālisti sameklē, cilvēki pastāsta, tas, kas tiek publicēts ir tikai žurnālistu interpretācija. Ticu vienīgi tām intervijām, kuras ir tapušas Mārtiņa dzīves laikā, jo tad viņš pats būtu varējis tās koriģēt.
Un kāds slimām aknām sakars ar asiņainiem kabatas lakatiem?

Ne šajā, bet otrā rakstā bija vārdi (žurnālista): mēs visi zinājām, ka viņš mirs, tikai neticējām, ka tik ātri. Tomēr tā traki izklausās, tak nebija viņam neārstējamas diagnozes, lai draugi to pieņemtu kā pašu par sevi saprotamu faktu.

Pazīstu ģimeni. Patiesībā šīs ģimenes cilvēkiem ir ļoti daudz sirsnības un mīļuma. Par kādu citi cilvēki var tikai sapņot. Daudzu arī vairs nav..