PATMALNIECE: "Reizēm vispār nevaru saprast, kādēļ vērts dzīvot"

Tā pavisam prom viņa Jāni nav aizlaidusi. Elitas mājās ir tādi kā divi altārīši.

Viens guļamistabā, kur pie sienas ir daudz Jāņa foto un sveču. Elita katru rītu un vakaru aizdedzina kādu sveci un padomā par Jāni.

Otrs - viesistabā, kurā uz galda stāv ierāmēta Jāņa bilde un apkārt vāzēs vienmēr svaigi ziedi. Šis altāris ir apliecinājums tam, ka dzīve nebeidzas.

Ar kādām izjūtām tu sagaidīji šo pavasari?  - Izjūtu ziņā man ir vēl sāpīgāk nekā pagājušogad. Jo atceros, kā bija tad, kad Jāni aizveda uz slimnīcu, kā es gāju pie viņa. To atsaucot atmiņā, man vienmēr jāraud... Es taču Jāni pieminu katru dienu. Kad saskrien simtiem darāmu darbu, nav laika domāt par sāpīgām lietām. Bet vakaros, kad pārnāku mājās, vienmēr iededzu sveci un atceros to, kā bija. Citiem šķiet, ka man vajadzētu Jāni aizmirst. Bet es to nevaru. Citreiz pietiek izdzirdēt kādā veikalā Jāņa un Līvu dziedāto dziesmu - un man atkal jāraud...

- Tagad es atkal esmu viena. Tomēr mana dzīve vairs nav tāda pati kā iepriekš. Kaut kas ir mainījies. Bet dzīvē ir tā, ka tu sastop īsto cilvēku tieši tad, kad esi viņam gatava. Un velti jautāt, kāpēc viņam no dzīves bija jāaiziet tieši tad. (Raud.)

- Šā gada laikā esmu iemācījusies novērtēt dzīvi šeit un tagad, jo saprotu, ka tā vienā mirklī var beigties. Esmu sapratusi, ka nav vērts kreņķēties par lietām, par kurām agrāk cepos. Tagad, kad atkal esmu viena, varu atsākt domāt par to, kas esmu un uz ko man vajadzētu tiekties. Reizēm vispār nevaru saprast, kādēļ vērts dzīvot.