Indras Burkovskas dzīves teātris
Aktrise Indra Burkovska jau dzīvo pirmizrādes gaidās un bailēs – viņa Nacionālā teātra jauniestudējumā Draudzes bazārs spēlēs Karlīni Getner. Mājai Indra stāsta, ka pēc dekorācijām un tērpiem tas būšot īsts Alunāna teātris, piebilstot, ka šajā izrādē ir daudz dejošanas un dziedāšanas. Kā zināms, mūziku iestudējumam rakstījis Raimonds Pauls, dziesmu tekstus – Jānis Peters, bet dejas iestudē Alberts Kivlenieks.
12.09.2006 12:34
Lai gan arī Draudzes bazārā Indra Burkovska spēlēs komisku lomu un pati uzskata, ka dzīvē svarīga ir humora izjūta, aktrise nemaz tik nenopietna nav. Varbūt pat gluži pretēji – atbildot uz jautājumiem, viņa iegrimst pārdomās, skaļi pasakot vien daļu no atbildēm.
– Latvijā nav tādas profesionālā teātra skatuves, uz kuras tu nebūtu spēlējusi. Jūtot publiku, tās reakciju, tu noteikti pamani, kā ar gadiem mainījusies sabiedrība?
– Draudzes bazārs arī ir ironiska luga. Šoreiz – par latviešu raksturiem un izdarībām. Kādas ir tavas attiecības ar latvieti sevī?
– Labākais ikvienam cilvēkam ir būt līdzsvarā. Nenoliedzami, ir situācijas, kad varu aizkustinājumā raudāt, izjūtot lepnumu par savu tautu, piemēram, dzirdot, kā dzied mūsu kori. Un ir jautājumi, kurus ar mani labāk neapspriest, jo tajos esmu patriotiski noskaņota. Ir mūsu tautas vēsturē patiesi svētas lietas, piemēram, brīvības cīņas un jaunekļi, kuri tajās atdeva savu dzīvību. Šogad es producēju filmu par savu dzimtu, un man nācās daudz domāt par šiem jautājumiem. Starp citu, mans dēls ir uzzīmējis dzimtas koku, kurā ir pāri par 800 maniem un vīra senčiem.
– Vai tu vari sacīt, ka visa dzīve ir teātris un otrādi?
– Tieši tā arī ir! Sākot no tām milzīgajām parādēm, kas tiek rīkotas, Latvijā ierodoties augstām amatpersonām, un beidzot ar svētdienas brokastīm ģimenēs – būtībā mēs dienā spēlējam entās lomas. Tramvajā es esmu pasažiere, veikalā – pircēja, un tā bez gala.
Kādu var piemeklēt vājprāts, kas valda lielpilsētās, kur cilvēks nevar būt saskarē ar dabu. Varbūt vienīgi lauku dzīve var atbrīvot cilvēku no viņa lomām. Te jau ne mirkli nevar atiet no saviem tēliem, citādi vēl sāksi šķērsot ielu pie sarkanās gaismas.
– Kur tādā gadījumā paliek patiesā dzīve, kurā tu neesi lomās un nedarbojies pēc noteikumiem?
– Dažreiz tiešām skatuve ir patiesāka par dzīvi. Ja teātris ir laikā un vietā, tam jāuzdod cilvēkus interesējoši jautājumi par to, kā dzīvot tālāk. Nenoliedzami, mūsu prātus šis jautājums nodarbina visvairāk.
Cilvēkiem vajag izlādēties, aizbraukt sēnēs vai iet uz krodziņiem – katram ir sava līdzsvara recepte.
– Vai tu literatūrā, teātrī, mākslā vispār esi atradusi atbildi uz jautājumu, kā dzīvot tālāk? Vai to kāds no malas ir spējīgs dot?
– Jā. Tās atbildes var atrast pavisam vienkāršās lietās. Un tas ir viņu skaistums.
Piemērs man ir no tālas jaunības, kad arī domāju par to, kā viss dzīvē notiek, un izrādās – lietas pārklājas. Savulaik, kad strādāju Jaunatnes teātrī, piedalījos konkursā ar nosaukumu PSRS 60 gadi, un gadījās tā, ka atradu ģeniālu Jona Druces stāstu par viņa ceļojumu uz Baltijas republikām. Igaunijā rakstnieks jautājis pareizo ceļu, un kāda meitene parādījusi pilnīgi pretēju virzienu. Pēc tam tā pati meitene viņam autobusā sēdējusi blakus un nemaz nereaģējusi uz divdomīgo situāciju. No stāsta par Latviju bija vienkāršiem vārdiem aprakstīts Druces ceļojums uz brāļu Kaudzīšu muzeju. Tas bija tik kolosāli izdarīts! Man pašai vēlāk bija svarīgi aizbraukt uz to muzeju, bet, kad dabūju Oliņietes lomu Mērnieku laikos, tas viss atnāca pie manis atpakaļ.
Tagad, mēģinot Draudzes bazāru, nāk atmiņā pirmā loma, kur es biju mietpilsone – izrādē devu pieniņu dzert, sacīdama: "Tu būsi resniņš!", un nelasīju Ļeņina rakstus. Šodien laiks ir cits. Tas ir agresīvs, stresains, pārsātināts. Pat mana svešvalodas skolotāja stāsta, ka pasaulē šobrīd māca agresīvu angļu valodas formu. Un tad jāatceras vecā patiesība par pauzi. Tev tā pauze ir jāņem. Par to runāju, jo tā ir arī mana problēma – nebūt visu laiku steigā.
– Iedomājies, ka tu esi, piemēram, pārdevēja, kura strādā septiņas dienas nedēļā! Pa kuru laiku ieturēt pauzi?
– Pie manis nāk pastniece, un es varu tikai apbrīnot, cik daudz viņa ir lasījusi. Ir lietas, kas man no viņas jāmācās. Un, kas attiecas uz pārdevējiem – viņiem ir cits, tirgoņa azarts. Bet es zinu daudz sētnieku, kuri savā sirdī ir dzejnieki…
– Aktrises profesija apkārtējo acīm ir nedaudz noslēpumaina, skatuviskā pārtapšana publikā rada komplimentējošu neizpratni. Tev tas patīk vai traucē?
– Es nezinu, vai cilvēki redz mani ar noslēpumainības auru… Mēs runājam par dažādām sociālām lomām, bet dažreiz es lielpilsētā jūtos pilnīgi vientuļa. Pretī nāk ļaužu straume, un es vēlos, kaut neviens mani nepazītu. Tā es mierīgi eju ar savām domām.
– Kas veido tavas privātās dzīves saturu?
– Manu privāto dzīvi veido mana dzīve, ģimene – vīrs, bērni, vecāki, krustmāte, papagailis Daniels. Pirms pāris gadiem beidzu dārzkopības kursus, tagad tas ir mans vaļasprieks. Man ir dārziņš un attiecīgā literatūra. Starp citu, esmu novērojusi pie sevis dažādas attieksmes, ravējot mammas vai savu dārzu. Tiešām, šis privātīpašnieciskums parādās – sev es to daru ar prieku un azartu, bet pie mammas – pienākuma dēļ. Kaut kā nevelk...
– Tu esi ģimenes cilvēks?
– Jā. Bērni gan ir pieauguši cilvēki. Meita pašreiz Šveicē spēlē čellu, dēls studē universitātē.
– Šajā kontekstā tu nejūties kā daļēji brīva sieviete otrajā jaunībā?
– Beidz! Iespēju izklaidēties jau ir daudz, bet es vairs tā neraujos kā agrāk, kad man ļoti vajadzēja redzēt pasauli. Agrāk man tā patika ceļot! Bet tagad es no rīta līdz vakaram esmu teātrī. Par to, kā dzīvot pēc tam, domāšu pēc pirmizrādes. Vispār teātris un kino man devis labas tērpu mākslinieces – Baibu Puzinas, Večellu Varslavāni, Zigrīdu Attāli, Ilzi Vītoliņu, Ievu Kauliņu… Es tieku pucēta. Un es melotu, ja teiktu, ka negribētu tā dzīvot un izskatīties, bet man nepatīk staigāt pa veikaliem un to meklēt reālajā piedāvājumā. Man nepatīk arī ikdienā krāsoties, šis process daudz patīkamāks ir pirms izrādes.
– Ko tu dari, kad vakaros aizej mājās? Vai brīvdienās izcep tortīti?
– Tas ir mans aktrises noslēpums, bet cep mana mamma un meita.
– Ir cilvēki, kuri gribētu dzīvot pilī, un tādi, kuri vēlētos mājiņu jūras krastā. Pie kuriem piederi tu?
– Es lasīju atziņu par to, ka cilvēkam savu dzīves vietu vajag mainīt septiņas reizes mūžā, tad ikreiz viņš it kā no jauna atdzimstot. Bet darbu vajagot mainīt trīsreiz dzīvē. Savukārt, kad izaug bērni, vajagot mainīt arī dzīvesbiedru.
– Tev to vajag? Attiecības taču mēdz izsmelties…
– Savā profesijā tik daudz analizējot dažādas lomas, šķiet, esmu kļuvusi pietiekami gudra, lai attiecības saglabātu. Galu galā ar cilvēkiem, kurus mīlu, man ir svarīgi sadzīvot.
– Tavs vīrs ir jurists, vai piegājienā lietām un situācijām jums abiem domāšana būtiski atšķiras?
– Šķiet, viņš nav izvēlējies pareizo profesiju. Aigars ļoti labi dzied, raksta dzejas, orientējas kino. Patiesībā jau tas ir normāli. Man arī vajadzētu drusku labāk zināt, piemēram, fiziku, bet atceros tikai Arhimēda likumu…
– Vai tu aktrises profesiju uzskati par īpašu?
– Jā, par īpašu, bet – ne par pārāku. Pastāv daudz profesiju, kurās tāpat svarīgi ir kalpot.
– Man rodas sajūta, ka esi vienpatīgi noskaņota sieviete…
– Par to man būtu ilgi jāstāsta. Varbūt tev taisnība. Man nav ar sevi garlaicīgi.
– Tu esi pati sev vienīgais vislabākais draugs?
– Nē. Draugi man ir svarīgi. Un svarīgi izrunāties.
– Kas, tavuprāt, cilvēku attiecībās ir vissvarīgākais?
– Sapratne. Tā, lai es ar viņu varētu kāpt kalnos. Esmu bijusi Karpatos, Kaukāzā, tāpēc zinu, ko šis teiciens nozīmē.
Starp citu, pērngad pirmo reizi aizbraucu uz Jēkaba gravu, gribēju pamēģināt braukt ar slaloma slēpēm. Instruktors mani ieraudzīja – stāv tāds tantuks un saka, ka tā būs pirmā reize. Viņš savukārt: "Tad es uzlikšu sev ķiveri!" Pēc tam viņš man teica: "Nestāstiet, ka jūs pirmo reizi uz slēpēm!" Jaunībā braucu ar distancenēm, tāpēc ķermenis šīs kustības nebija pavisam aizmirsis.
– Kur tu meklē dzīves jēgu – procesā vai kaut kur uz viņsaules robežas?
– Esmu sevi pieķērusi pie domas – ai, šis mirklis paies! Ir jau burvīgi dzīvot mirklim, taču – kuri ir tie skaistākie?! Teiksim, mājās, kad tu gaidi ciemiņus – viss ir kārtībā, galds uzklāts. Tā ir forša sajūta. Un tad sākas, vai nu kaut kā par daudz, vai pietrūkst. Kā sabalansēt tā, lai visi mirkļi būtu kā tas viens, gaidošais?.. Tāds, kā klusumā pēc izrādes beigām, pirms skatītāji vēl nav sākuši plaudēt.
– Tu esi laimīga sieviete?
– Vispār – jā. Ir tādas lietas, par kurām nevajag runāt. Es šajā ziņā esmu māņticīga.
***
INDRA BURKOVSKA
Dzimusi 1955. gada 5. maijā Kuldīgā.
Mācījusies Kuldīgas 1. vidusskolā un mūzikas skolā, kur labi apguvusi klavierspēli.
Skolas laikā iegūtas šofera tiesības un dzima doma braukt uz BAM, jo tur esot vajadzīgi šoferi. Lai dabūtu ceļazīmi uz triecienceltni, izlaiduma dienā iestājās komjaunatnē.
Studējusi LU Ģeogrāfijas fakultātē.
Absolvējusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti.
Pirmā darbavieta – Valmieras Drāmas teātris, kam sekoja Jaunatnes teātris.
Spilgtākā kino loma – Biruta filmā Ilgais ceļš kāpās.
