SIPENIECE: "Slavenības pašas piemaksā, lai tikai tiktu TV ekrānos"

Ne viņiem tur ārzemēs mani vajag, ne man viņus! Esmu ļoti izlutināta ar uzmanību, tur tā nelaime. Ja nu dzīvē tā būtu iekārtojies, ka man visu laiku vajadzētu iet, klauvēt, meklēt, varbūt es tik bravūrīgi tagad nerunātu. Pasarg" dievs, es nenosodu tos, kuri aizbrauc! Tas noteikti ir labāk nekā sēdēt un kaukt. Vai klauvēt pie visiem sociālajiem dienestiem: ei, maksājiet man par to, ka es vienkārši tāds kolosāls esmu!

Vai esi dzirdējusi, ka no Latvijas sāk doties prom arī labi speciālisti, arī no radošajām aprindām?

Es domāju, tas ir labi — laiku pa laikam dabūt veselīgu poti dibenā, ka neesi pirmais ciemā.

Pati potes esi dabūjusi? Pagājušajā sezonā finansiālu grūtību dēļ pārtrūka TV3 projekti ar tavu līdzdalību.

Nekā nedarīšanas posma man īsti nav bijis. Pagājušajā sezonā bija viens varbūt ne pārāk veiksmīgs projekts Atklāj īsto!. Pāradaptējot un aizadaptējot šis amerikāņu projekts zaudēja savu pievilcību. Sākumā cilvēkiem tas patika, bet tad noņēma naudas balvas, un vairs ne.

Pagājušajā sezonā bija arī seriāls Ādamsoni. Tā ka nevaru teikt, ka krīzes dēļ būtu bijusi bez darba. Runājot par televīzijas kadra cilvēkiem, mums katram jāsaprot — tas nav uz mūžu. To es varu gribēt attiecībā uz savu vīru — lai viņam interese par mani visu mūžu nepāriet, bet televīzija nav ar mani uz mūžu salaulāta. Es neapvainošos. Nekad neteikšu (mirstošā gulbja intonācijā): mani izmantoja un izmeta! Kādas muļķības! Tā ir abpusēja sadarbība un izdevība. Kā seksā — ja tikai vienam ir labi, agri vai vēlu tas visdrīzāk beigsies.

Kā tev patīk jaunās TV zvaigznes?

Es viņas saprotu. Cilvēkus ierauj tajā virpulī, saindē. Neviens psihologs ar viņiem nestrādā, nesaka — tas tikai mirklis burvības, tūlīt sāksies realitāte! Ir situācijas, ka cilvēks vairs nespēj savu dzīvi iedomāties bez televīzijas. Kaut stīvs palikdams, viņš grib tajā televizorā atpakaļ! Kaut pats piemaksās.

Ir gadījumi, ka TV zvaigznes pašas piemaksā, lai tiktu kadrā?!

Ir. Maksā, lai iekļūtu raidījumā. Man vienkārši žēl. Tikai ar gadiem var iegūt dzīvesgudrību, ka vienmēr nav jābūt visām pudelēm par korķi. Nav jāatsaucas uz visiem piedāvājumiem, jo ne vienmēr tas nostrādā tev par labu.

Vai šovbiznesā tagad honorāru latiņa nokritusi zemāk? Vēl nesen tā bija samērā augstu.

Par visiem nevaru teikt. Pro vsju Odesu ja ņeznaju, ona vsja sliškom veļika! Par sevi varu pateikt. Kādā brīdī piedāvājumu vadīt pasākumus man bija tik daudz, ka neko citu varēju nedarīt. Tad sapratu, ka tā var sadegt. Izlēmu, ka iešu retāk un tikai pie tiem, kuri var samaksāt tik, cik prasu. Savukārt uz pirtīm, kur svin dzimšanas dienas, varu neiet. Protams, ja nav naudas, arī tur var iet un strādāt. Uz bērnunamiem, veco ļaužu pansionātiem, skoliņām Latvijas pierobežā — tur vienmēr esmu gājusi par velti un vēl pati piemaksājusi. Es kā Robins Huds bagātajiem atņemu un nabagajiem izdalu.

Domāju, ka treknie gadi mums visiem apreibināja galvu. Darbs lielo valsts iestāžu, uzņēmumu ballēs bija visiem: muzikantiem, aktieriem, vadītājiem. Toreiz man nenāca prātā aizdomāties, no kurienes tāda nauda. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests uztaisa balli, kādu neviena banka nevar atļauties. Ar tādu vērienu! Likās jocīgi, bet gāju un vadīju. Jā, biju viena no labāk atalgotajiem vadītājiem.

Vai tagad kaut kas mainījies — valsts iestādes vairs netaisa superdārgas balles par nodokļu maksātāju naudu?

Skaidrs, ka mazāk! Tomēr īstas pārmaiņas neredzu. Visādās aģentūrās joprojām sēž nenormāls skaits cilvēku. Nav saprotams, ko īsti valsts labā viņi dara.

Kāpēc stulbums un nekrietnība bieži vien uzvar — tas ir jautājums, uz kuru man ļoti gribētos saņemt atbildi. Es ļoti gribu cerēt, ka šis smagais laiks mums visiem būs mācība. Tā nu sanācis, ka daži džeki mūsu valsti kārtīs nospēlējuši. Tā ir, sauksim lietas īstajos vārdos! Paši gan no tā nabagi nav kļuvuši. Nevaru apgalvot, ka informācija patiesa, bet dzirdēju no ticamiem avotiem, ka cilvēks, kurš bija iesaistīts Parex bankas glābšanas akcijā, tagad ceļ Grieķijā sev pili. Tieši pili, nevis māju. Olīvu birzī. Vai var iedomāties vēl lielāku cinismu un nekaunību?

Ko darīt?

Lai dzīvo šie cilvēki. Tikai, Dieva dēļ, lai viņi nesāk domāt par savu rīcību. Par to, vai nodzert šo zemi, nospēlēt kārtīs ideju par Latvijas valsti, ir OK, kamēr vēsturē tūkstošiem latviešu gājuši bojā, cīnoties par to. Tāpēc, ka bija patrioti. Tāpēc, ka negribēja locīties svešas varas priekšā. Ja tagad pie varas tikušie domā, ka viņu rīcībai nebūs seku, lai Dievs par viņiem apžēlojas. Pasaulē viss ir līdzsvarā. Tikai tiem lielajiem sliktajiem darbiem inerce ilgāk jāgaida.

Vai piederi pie tiem, kuri domā, ka ziema Latvijā būs smaga?

Mani tā biedē, jo daudzi cilvēki ir ļoti nevarīgi. Gribētos viņus sapurināt, uzmundrināt. Kad valdība lēma par pensiju samazināšanu, aizbraucu pie mammas. Prasīju, ko viņa par to domā. Mamma teica, nekad neesot rēķinājusies, ka viņai tiks maksāta pensija un ka tas ir simtprocentīgi. Tam, ka vienā dienā valsts var vienkārši nesamaksāt, viņa ir pilnīgi gatava. Mamma audzē un pārdod cūkas. Viņai ir paraugdārzs. Viņa brauc ekskursijās. Pensionāru vakarā, kad reiz biju viņai līdzi, mamma neapsēdās ne brīdi. Viņa ir sapratusi īsto dzīves jēgu un garšu. Mēs, jauni un veseli cilvēki, laikam to vēl neesam sapratuši. Čīkstam un žēlojamies. Kad Vairai Vīķei reiz prasīja par krīzi, viņa teica: iekāpiet savu mammu un vecmammu kurpēs (pārnestā nozīmē). Padomājiet, kā viņām bija.

Nu, manai mammai bija vienai pašai jāuzaudzina trīs bērni. Tētis nomira, kad man bija deviņi gadi. Mamma palika viena. Rozes, tulpes, mārrutki, kartupeļi, zemenes — kā tik mums nebija! Mamma varēja, piemēram, nodzerties aiz bēdām. Vai iet un lūgt palīdzību pašvaldībai. Taču viņa to nedarīja. Nekad neņerkstēja. Varbūt kādreiz raudāja — klusi spilvenā —, kad mēs, bērni, to neredzējām.

Čakls latvietis varbūt ir, bet ar ļoti zemu pašcieņu, ja reiz ļauj sevi tā pazemot. Kā tu domā?

Varbūt tas piederas pie latvieša temperamenta? Vispār jau visas nelaimes nāk no tumsonības.

Vai, par spīti visām valsts klapatām un kreņķiem, esi laimīga?

Man tūlīt būs četrdesmit. Labi atceros trīsdesmito dzimšanas dienu. Šie desmit gadi bijuši tik labi! Protams, netrūka asaru un emociju, bet tā bija dzīva cilvēka dzīve! Novēlētu sev tikpat krāšņus nākamos desmit gadus.

Reiz zīlniece man teica: parasti cilvēkiem no Dieva dots viens sargeņģelis, bet man — divi. Man tā gribējās tam ticēt. Zinu, ka otrs sargeņģelis ir mans tētis, kurš aizgāja, kad biju vēl maza. Man nav daudz lielu vēlmju. Galvenais, lai viss dzīvē notiek dabiski un lai es pati ar savu esamību nevienam nenodarītu pāri.