Prasīgā Prezidenta kundze

Tiešām izskatās, ka nevarētu. Jo Valdis ir liela auguma vīrs, un Lilita blakus viņam izskatās kā smalciņa porcelāna statuete. Taču šķietamajā trauslumā slēpjas kārtīgs latvju saimnieces krampis, un – nedod, dies –kāds pa roku galam būs izravējis dobes vai teļus ielaidis auzās. Dabūs kārtīgi! Arī Valdis dabūs, ja vajadzēs, un Lilita jau nešķiros, jo kārtībai jābūt.

Šis ir stāsts par Lilitu Zatleri, kas mūsu sarunas beigās uzsver: "Mans svarīgākais darbs ir būt savam vīram labai sievai, bērniem – labai mātei." Lilitai Zatlerei, Valsts prezidenta Valda Zatlera dzīvesbiedrei, ir tiesības izvēlēties – sniegt intervijas presei vai to nedarīt. Viņa visbiežāk izvēlas otro variantu, jo "es jau neesmu prezidents".

Prezidenta kundzei netiek maksāta alga par to, ka viņa ir prezidenta kundze, un tomēr Lilita uzskata, ka tas ir viņas darbs – būt blakus vīram, Valsts prezidentam. "Tā ir nolemts," viņa saka, taču balsī nejūt nolemtību, "esmu apsolījusies viņam būt blakus gan priekos, gan bēdās. Un šie divi gadi man bijuši ne tikai izziņas pilni, bet arī ļoti smagi."

Arī publikas prasīgums pret Lilitu allaž ir bijis augsts: apģērbam jābūt gaumīgam, atturīgam un situācijai atbilstošam. Savulaik Valdis Zatlers atzina, ka liela daļa viņa algas aiziet Lilitas tērpu iegādei, un tas arī nav nekas nosodāms, ja vīrs apģērbj sievu. Bet Valsts prezidenta alga, piedodiet, ir visai smieklīgā līmenī, lai neteiktu vairāk: pietiekami daudz ierēdņu saņem krietni lielāku algu nekā Valsts prezidents.

Tomēr daļa sabiedrības uzskata, ka tiesības un iespējas, kas likumiski piešķirtas Valsts prezidentam un viņa ģimenei, pārāk atgādina nepelnītas privilēģijas: Jūrmalas rezidences remonts, ārzemju braucieni, dzīvoklis pēc prezidentūras beigām un tamlīdzīgi. Taču Lilita atgādina: "Šī rezidence taču nepieder mūsu ģimenei. Pēc mums šeit dzīvos nākamā prezidenta ģimene. Savukārt ārzemju braucienos kopā ar vīru es dodos tikai tad, ja tieku uzaicināta to darīt. Un mani aicina ne jau prezidents Valdis Zatlers, bet gan tie, pie kuriem vizītē viņš dodas."

Aplūkojot tiešām perfekti veikto rezidences remontu, nākas secināt, ka ierīkotāju gaume ir bijusi uzteicama. Dārgi? Jā. Taču, kā smejies, skopais maksā divreiz, un šo mitekli, kurā savu padomisko garu savulaik bija atstājis Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins, vajadzēja radikāli un moderni pārbūvēt. Ja remontu veiktu pa lēto un tikai kosmētiskas piekrāsošanas līmenī, tā paliktu tā pati vecā Kosigina dāča, kurā Valsts prezidentam – jebkuram! – būtu kauns uzņemt ciemiņus – tuvus vai tālus. Tādus kosmētiskos remontus varētu veikt vai ik gadu, taču lietas būtība nemainītos, un tie izmaksātu dārgāk nekā viens, bet kārtīgs remonts. Tautas sašutums, ko uzskrūvēja tie, kam tas tāds maizes darbiņš – uzskrūvēt, diez vai vērstos pret jebkuru citu prezidentu, ja viņa laikā veiktu kapitālo remontu, jo tāda ir politiskās konjunktūras daba – kas vienam tiek atļauts ar uzviju, tas citam liegts uz mūžiem.

Prezidenta rezidences remonta milzīgo dārdzību tāpēc var uzskatīt par vienu no mītiem, kas, šķiet, mūžīgi sekos Zatleru pārim: kaut arī ne Lilitai, ne prezidentam nebija īpašas ietekmes uz remontam paredzēto iepirkumu cenām, liela daļa sabiedrības vienmēr uzskatīs, ka Zatleri paši gāja uz tirgotavām un izvēlējās virtuves iekārtas, spoguļus un grīdas segumu, demonstrējot savas iespējamās iegribas. Prese savulaik akcentēja kādu citu faktu, proti, ka augsti kategorizētas kaprīzes izrādījusi kāda cita bijusī valsts augsta ranga amatperosona, kad valsts tai remontēja dzīvokli Rīgas centrā – te skapji ne tādi, te grīda nepiemērota, te vēl kaut kas... Tad sabiedriskais troksnis strauji uzmilza un tikpat ātri pazuda. Kā uz burvja mājienu. Savukārt runas par prezidenta Jūrmalas rezidences remontu ar apzeltītām maliņām joprojām dzīvīgas.

Par mītu varēja izvērsties kāds notikums, kas gan par tādu nekļuva. Pašā prezidentūras sākumā, ieraudzījusi rezidencei pieguļošos kāpu plašumus, Zatlera kundze ieminējās savam vīram, ka viņa kādā stūrītī vēlētos ierīkot mazītiņu siltumnīciņu, kur garšaugus diedzēt. Nu, tādu – divreiz divi metri. Ko vajag, to vajag. Zatlers parunājās ar kādu no remontdarbu vadītājiem – lai viņš izrēķina, cik tas maksās. Meistars rēķināja neilgi, tad pacēla gaisā slapju pirkstu un atbildēja: "No jums 20 000." "Kas, lūdzu?" nesaprata Zatlers. "Latu," precizēja meistars.

Zatlers, vakarpusē saticis laulāto draudzeni, īsi noteica, ka siltumnīcas nebūšot: izrādās, to sagataves tagad tiek štancētas tikai komplektā ar briljanta inkrustācijām... Lilitai nekas cits neatlika, kā vien iesēt piparmētras, baziliku un dilles brīvajos kvadrātcentimetros blakus tūjām. Tagad Valdis Zatlers vakaros ar labpatiku dzer pašaudzētu piparmētru tēju, lai nevajadzētu bendēties ar dažādām ķīmiski aromatizētām melnajām tējām, ar kurām pilni lielveikali.

Un tā jau divus gadus Lilitai Zatlerei nākas domāt par savu esību ne tikai kā ķirurga Valda Zatlera dzīvesdraudzenei, bet arī kā Valsts prezidenta tuvākajai līdzgaitniecei, kā valsts pirmajai lēdijai, runājot amerikāņu terminoloģijā. "Valda izvirzīšana par Valsts prezidenta kandidātu man nāca ļoti negaidīti. To pat neviens nevar iedomāties, kā jutos... Valdis visu laiku darīja savu darbu, mums bija savs dzīves ritums. Un mana pirmā reakcija uz šo izvirzīšanu bija: nē! Nē! Valdis teica, ka atsacīsies no šī piedāvājuma, ja es būšu kategoriski pret. Bet pēc pirmā pārsteiguma brīža sāku domāt: nu, kā gan es viņam varu aizliegt iet pa šo ceļu? Pēc tam es visu mūžu nožēlošu un sev pārmetīšu, ka neesmu Valdim ļāvusi pieņemt šo izaicinājumu. Sievietei, esot kopā ar cilvēku, kas viņai svarīgs, ir jāatceras, ka vīrieši ir tieši tādi – viņiem ir svarīgi šie izaicinājumi, un izaicinājuma lielums ir atkarīgs no tā, kādi ir vīrieša mērķi. Un gudrai sievietei vienmēr jāprot ziedoties savam vīrietim. Kaut mazliet ziedoties," pasmaida Lilita.