Kārļa Sebra meita Ilze atklāj patiesību

Viņš mazliet pacēla roku - vien tik, cik atļāva dziestošais spēks - un trīsošiem pirkstiem pārmeta Ilzei krustu. Viņa jau stāvēja palātas durvīs, kaklā spiedās rūgts kamols, domas joņoja izmisīgi un nenotverami.Ilzei šķita, ka tā ir pēdējā reize, kad viņa redz... Kārli. Puse dvēseles neļāva viņu saukt par tēvu, bet otra puse mēģināja samierināt: tāds ir jūsu abu liktenis. Piedod viņam. Nepiedošana saēd dziļāk par nāvi.

Ilze pārlieku nekļūdījās: šī tikšanās ar Kārli Sebri tiešām bija pēdējā. Divas nākamās nevarēja nosaukt par tikšanās reizēm - senais vīrs vairs nesarunājās ar šo pasauli, viņš jau laikoja kurpes Viņsaules ceļam, un dzīvotājiem gar to nebija nekādas daļas. Ilze dziļi ielūkojās dižā aizgājēja sejā, mēģinādama tajā saskatīt vaibstus, kas šķistu radniecīgi. Tik daudzas reizes viņš redzēts uz Nacionālā teātra skatuves, simtiem reižu viņam iets garām teātra gaiteņos... Bet nekad Ilze nebija skatījusies uz Kārli Sebri tā, kā meita mēdz skatīties uz savu tēvu. Taču tā bija patiesība: nežēlīgi īss izrādījās kopīgais laika sprīdis, kuru liktenis bija atvēlējis tēvam un meitai - aktierim Kārlim Sebrim un teātra suflierei Ilzei Meškovai.

Draudzība izsīka kā avots

Ilgi domāju: kā tas īsti ir - daudzus gadus staigāt garām savam tēvam, nezināt, ka tas ir viņš, un tikai tēva mūža nogalē pēkšņi uzzināt patiesību. Vai sirds tad nenotrīsēja? Ilze Meškova pasmaida: „Pirmkārt, es savu tēvu visu mūžu zinu, un tagad viņš guļ Raiņa kapos - mans tēvs ir Herberts Pabērzs. Un nav arī tā, ka viss būtu noticis pēkšņi: laiku pa laikam gaisā virmoja tas, ka mums ar Kārli, iespējams, ir kaut kāda saikne..."

Kārlis Sebris savulaik bija Irēnas un Herberta Pabērzu draugs, jo aktieris draudzējies ar šo ģimeni kopš tā laika, kad Irēna ienāca teātrī. „Mamma toreiz bija precējusies, taču jau taisījās šķirties. Tētim tā bija liela mīlestība, bet mamma tēti sauca par brāļuku. Šīs attiecības... pirms tam bija mazliet mākslīgi uzbūvētas. Lieta tāda, ka 1942.gadā, kad Latvija bija vācu armijas varā, visas jaunās un neprecētās sievietes tika sūtītas darbos uz Vāciju. Vajadzēja apprecēties. Speciāli šim gadījumam atslēdza Doma baznīcu, un viņi steigšus tika salaulāti. Tas bija ļoti sāpīgi mammas vecākiem, kur dzīvoja Cēsīs: toreiz nebija tik vienkārši atbraukt uz Rīgu."

Kad Irēna 1946.gadā sāka strādāt Drāmas teātrī, tur jau spēlēja Kārlis Sebris. Būdami gandrīz vienaudži, viņi iedraudzējās, un Kārlis sāka apciemot Pabērzu ģimeni. Vēlāk Ilzi, divgadīgu meitēnu, iepazīstināja ar aktieri: „Ilzīt, tas ir Sebronkulis." Un viss. Taču ik pa mirklim kā vēja nesta ziedlapiņa aizskrēja nojauta: tur kaut kas ir, tur kaut kas slēpjas...

Kad pirms trīsdesmit gadiem Ilze sāka strādāt Drāmas teātrī - viņa kļuva par suflieri, tad atradās labvēļi, kuri nekavējās mudināt Ilzi, sak, paskaties spogulī.. „Mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija četri gadiņi. Taču viņš bieži nāca pie mums ciemos, viņš bija jauks un brīnišķīgs cilvēks, viņam bija lieliska humora izjūta, ar viņu bija viegli dzīvot. Izņemot, protams, tās reizes, kad sākās alkohola problēmas... Nē, viņš nebija agresīvs. Bet mammai gribējās nevis tikai skatīties, kā viņš iedzēris aiziet gulēt, bet arī kaut kur kopā doties, kaut ko darīt... Un tomēr - par spīti visam - es varu apgalvot, ka esmu augusi harmoniskā vidē.

Manās rokās reiz nonāca vēstule, ko tētis rakstīja mammai: „Sagādāsim Ilzītei harmonisku dzīvi." Es mammai jautāju , kāpēc tad viņa tomēr nesaglabāja ģimeni. Tētim neizdevās - viņa atbildēja. Viņš nevarēja sevī pārvarēt vēlēšanos iedzert. Tomēr es tēti ļoti mīlēju un nepieļāvu domu, ka varētu būt citādi. Tāpēc arī negribēju dzirdēt, ka mamma atklāj kaut ko tādu, kas man sagrauj dzīvi. Es nezinu, kas bija noticis starp manu mammu un Kārli Sebri!

Tāpēc mani ļoti aizskāra tas mazais komentārs, kuru izlasīju kādā avīzē - proti, ka Irēnai Pabērzai un Kārlim Sebrim bijušas „attiecības", kuru rezultātā radās meita Ilze, ko Kārlis Sebris atzinis tikai pirms savas nāves. Tika aizskarta manas mammas piemiņa, jo attiecības, piedodiet, mēdz būt dažādas: ir gan vienas nakts romāni, gan liela mīlestība. Manai mammai un Kārlim, domāju, bija otrais gadījums. Pazīdama mammu, es varu pilnīgi droši teikt: viņa nekad neko neuzsāktu, ja nebūtu mīlestības. No Kārļa puses... Nezinu. Un es neesmu Kārļa ārlaulības meita, jo Kārlis savos trīsdesmit četros gados vēl nebija precējies."