Artūrs IRBE: "Dēļ savas vietas vārtos es biju gatavs visiem rīkli pārgrauzt"

Vairāk nekā trīsdesmit gadu gandrīz ik dienas biji ar masku. Irbe ar masku un Irbe bez maksas ir divi atšķirīgi cilvēki?

-Agrāk hokeja laukumā un sadzīvē es sev biju daudz līdzīgāks. Laukumā bija tikai viena taisnība, un tā bija manējā. Citādāk nevarēja būt. Tevi nokož vai tu otru nokod. Nekādas žēlastības nevarēja būt. Tās nav gladiatoru cīņas, kur kādu mēģini nokaut, taču tajā pašā laikā nevaru atļauties žēlastību. Es biju gatavs visiem rīkli pārgrauzt, protams, ņemot vērā noteikumus. Vieta vārtos ir tikai vienam. Dzīvē es nebiju rīkļu grauzējs, taču stūrgalvīgs. Man bija diezgan skaidrs - viss ir balts un melns.

Gribi teikt, ka tagad esi citādāks?

-Laika gaitā cilvēks dzīvē apbružājas, mainās. Dzīvē ienāk bērni, kas ļoti labi cilvēkus izmaina un izmāca. Sportiski veselīgais egoisms mazliet tiek izšķīdināts.

Cilvēku varot pārbaudīt ar naudu, varu un slavu. Tu zini, kas ir zvaigžņu slimība?

-Protams, zinu. Sportists ir mērķtiecīgs, drusku egoists un arī godkārīgs. Viņam ir jātiecas pēc vienīgās vietiņas uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Ja to nespēj, nekad arī virsotni nesasniegs. Kad nonāc līdz mērķim, tu riktīgi gozējies saulītē, tevi visi aplaimo, visiem pēkšņi kļūsti tik labs, mīļš un īpašs. Tas var cilvēkam sagrozīt galvu. Viss kļūst piepacelts, pat slidas vienu brīdi nepieskarties pie ledus. Un tad parādās kaut kādi puniņi. Viens tam pievērš uzmanību un turpina lidināties pa gaisu, ceļas vēl augstāk. Jo augstāk lido, jo zemāk krīt. Otrs izdomā nevis lidot pa gaisu, bet pa līdzās esošajām kāpnēm kāpt augstāk. Ar atspērieniem, ar piepūli, taču turpina. Tie, kuri nespēj slavu izturēt, krīt lejup. Un nav zināms, cik tālu viņi noripos.

Kad lidoji ļoti augstu, pieļauju, tev apkārt bija daudz cilvēku, kuri iedomājās savus nopelnus tavu panākumu kaldināšanā.

-Ar tādiem fruktiem sastapos jau tad, kad mums vēl nebija pienākuši Latvijas laiki. Emocionāli bija skarbi, kad pēkšņi sāku saprast, ka draugi ir ar savtīgām interesēm, tēmējot uz labklājību, uz materiālām interesēm. Viņi tev velta laiku, ir ar tevi kopā, pucē tavas spalvas. Līdz kādam brīdim tas ir patīkami, bet ar to vien nepietiek. Mans draugu loks krietni sašaurinājies, kopš esmu beidzis spēlēt hokeju. Vide, kurā esmu dzīvojis, bija skarba. Taču hokeja vidē sevi esmu uzskatījis par diplomātu. Bet to, ko reizēm esmu domājis un kā juties, ne vienmēr esmu izpaudis. Jāsaprot, ka ar savu neapmierinātību vai citādāku domāšanu nav iespējams palīdzēt. Ar to mani komandas biedri neko neiegūst, var pat rasties sapratnes plaisa. Tādēļ jāprot atrast diplomātiskāka pieeja.

Vai ir iespējams nosaukt mirkļus, kad esi hokejā juties laimīgs?

-Neiespējami pateikt konkrētus gadus, jo sports iet kā pa viļņiem. Nav tā, ka mūždien lido. Ir bijuši veiksmīgāki un ne tik veiksmīgi posmi. Neaprakstāmi mirkļi bija 1988. gadā, kad Rīgas Dinamo izcīnīja sudraba medaļas PSRS čempionātā, man izdevās objektīvi un godīgi ieņemt pirmā vārtsarga vietu un izspiest no tās olimpisko čempionu. Tiesa, šis laiks nebija ilgs - tikai pussezona no februāra līdz maijam. Tā, kā toreiz spēle izdevās, šīs izjūtas ir neatkārtojamas. Pirmo reizi kļuvām par vicečempioniem, un šis panākums bija ļoti augstvērtīgs. Foršs laiks bija NHL komandā Sanhosē Sharks, īpaši 1993./1994. gada sezonā. Katram gadam bijusi sava bagātība. Fantastiska pieredze bija spēlēt Vankūverā Canucks pie Kīnena, kurš mani vienkārši grūda zem ūdens, neuzticoties, neļaujot spēlēt. Katru reizi pasmaidīju un nodomāju: „Pigu tu dabūsi! Es tāpat būšu labāks par citiem!” Tā bija manas spītības augstākā virtuozitāte.