Mārtiņš Sirmais: "Vakariņas tā nav ēšana, tā ir maģija"

Taču līdz zināmai robežai. Ja reiz vārdu neturēsi, viņš ar tevi neielaidīsies vairs nekādās sarunās. Tāds ir Mārtiņš Sirmais, kura padomus ik svētdienas rītu televīzijas pārraidē gaida katrā Latvijas novadā. Daudzās mājās pēc tam tiek munsturēti gardumi, ņemot vērā viņa receptes. Ne jau vienmēr un visiem izdodas tieši tā kā Mārtiņam, taču viņš ir devis ideju, parādījis virzienu, kā izpausties, lai katrā latviešu mājā ēstu veselīgu pārtiku.

Mārtiņ, kad tavā Bufetē ienāk izbadējies viesis, no acīm proti nolasīt, pēc kā viņš visvairāk ilgojas?

– Lielākoties izdodas, pat uzmetot aci. Bet vēl jau ir saruna.

Ja vakarā esi pie plīts, cik tad nu daudz iznāk laika runāšanai?

– Daudz nemaz nevajag pļāpāt. Pietiek ar īsiem faktiem. Lai arī mūsu restorāns ir atvērts jau pusdienlaikā, īstā ēšana sākas no sešiem. Pie mums lielākoties nāk savi cilvēki, kas te jau sen ir mūsu viesi. Visam ir emocionāls pamats, izvēloties vietu, uz kurieni iet. Kad esi brīvs un tev ir laiks. Emocionālais pamats parasti sākas vakarā pēc sešiem. Kad ir izvēle – kurp iet, kur apsēsties un mierīgi paēst. Tad ir pragmatiskais pamats, kad tev nav laika, kad skrien, rauj, dari to, kas tev nepatīk. Pa dienu vajag vienīgi benzīnu un skrien kā idiņš, vairs nevar un nepaspēj normāli paēst. Viņam nav pat stunda laika, vien desmit piecpadsmit minūtes.

Kas notiek dienas viducī, ja visi skrien darba gaitās?

– Te mums ir tēja, kafija, kūkas, elementāras uzkodas, toties vakarā ir vakariņas. Tad cilvēks var izbaudīt ēdienu.

Tev uzreiz iebildīs dietologi, cīnītāji ar lieko svaru un vēl citi, apgalvojot, ka viens no galvenajiem padomiem ir neēst pēc sešiem vakarā...

– Tās visas ir kaut kādas slimības. Darbos aizņemts cilvēks pusdienas neēd. Brokastīs aprij kaut kādu jogurtu, kas pilns ar ķīmiju, tostētu maizi vai vecos kartupeļus, kas iepriekšējā dienā vārīti, un nu apcep tos ar olu. Pusdienās viņš ēd vislētāko, kas ir darba ēdnīcā vai tuvākajā apkaimē vai arī vienā rokā tur hamburgeru un ar otru mēģina rakstīt uz datora, vienlaikus domām skraidelējot pa galvu. Vismaz vakarā ir svarīgi apsēsties un apstāties. Emocionālais kontakts rodas pie divām lietām – ēdiena un alkohola. Vēl ir mīlestība, taču tā nav pārdodama prece, protams, ar izņēmumiem. Viss notiek vakarā. Ja runājam par īstām vakariņām, tā nav ēšana. Tā ir pat maģija. Te nav runa par svara vērotājiem. Viņi ir slimi cilvēki, kas pelna naudu, iedzīvojoties uz citiem, kam ir iedzimtas slimības, vai nu uz nervu pamata, vai arī dzīvē radušās.

Piekrīti tik populārajam apgalvojumam, ka viss sākas galvā?

– Pilnībā piekrītu. Bet ir lietas, kuras vari sākt vai beigt galvā, taču tās ir tādas, kādas ir. Un nevajag braukt uz Indiju meklēt kaut kādas taisnības gudrības un sevi pašu. Zeme ir apaļa. Cilvēki Latvijā ir visai nīgri, mēs esam ziemeļu tauta, kas dažādos laikos esam daudz čakarēti. Mēs laikam nekad nebūsim tik saulaini kā Spānijā.

Visi skrienot kā apdulluši, bet tu pats vienmēr un visur rīkojies lēni, ar apdomu?

– Pats esmu sev uztaisījis dīvainu nedēļas grafiku, kas man patīk. Divas dienas nedēļā vakaros strādāju savā Bufetē, pārējais laiks ir manā rīcībā. Kad man piezvana un izsaka kādu piedāvājumu, pamatīgi izvērtēju, vai tiešām man to vajag, vai varu dot kaut ko labu.

Kādi ir tavi kritēriji – kam piekrīti, kam atsaki?

– Emocionālie. Teiksim, ja man patīk runātāja balss tembrs. Seko pragmatiskais izvērtējums: tas ir labi vai vienkārši – popkultūrai, kur nebūs īpaša labuma. Ja varu cilvēkiem kaut ko dot, nevis stulbi viņus izklaidēt, braucu bez garas domāšanas. Man nepatīk izklaides balagāns, lai arī ir cilvēki, kuriem tas vajadzīgs. Taču es nekad neesmu to sapratis.

Jau gadus trīs televīzijā māci ļaudīm pareizi un garšīgi gatavot maltīti. Tev arī ir sajūta, ka esi savējais ikvienā latvieša mājā, kurā skatās šo pārraidi?

– Laikam tomēr nav, jo savos Dikļos patiesībā dzīvoju no tā visa attālināti. Vairāk esmu savējais starp savējiem. Neesmu nekāda slavena sabiedrības dvēsele, kas staigā pa ielām, sveicinās ar katru pretimnācēju. Kad eju uz teātri vai koncertu, uzlieku kapucīti, eju pa maliņu. Man nepatīk zīmēties, pievērst sev nevajadzīgu uzmanību. Lai arī mēdz būt mirkļi, kad vienkārši saproti – tev tā ir jādara. Situācijas ir dažādas.

Nereti dzirdēts sauklis – tas ir īsts pavārmākslas meistardarbs!

– Pavārmāksla nav nekāda māksla. Tā ir pragmatiska lieta, tā ir profesija. Pavāri katru dienu dara vienu un to pašu. Ēdienkarte restorānos netiek mainīta biežāk kā reizi sezonā. Viņi nenodarbojas ar mākslu.