Arī Artis Dzērve (Karloss) pieteicies "labākajam darbam pasaulē"

Iespēja pusgadu dzīvot Austrālijas piekrastē, baudīt sauli un par to saņemt labu naudas summiņu nenoliedzami ir kārdinoša ēsma, jo īpaši krīzes nomāktajiem latviešiem, kā arī daudziem citiem desmitiem tūkstošu pasaules iedzīvotāju. Artis Dzērve ir pieteicies uz "The best job in the world", šķiet, gan ne tāpēc, lai raustu lielo "piķi".

Ādams un Ieva — demagoģija

Mūs interesēja šī pasākuma sadzīviskā puse — nu kā viens vīrietis varētu dzīvot uz vientuļas salas bez sievietes un mīlestības? Artis, mirkli padomājot, filozofiski iesāk: "Dzīvošanu uz salas var salīdzināt ar kāpšanu kalnā — tur nav vajadzīgi citi cilvēki. Tev ir jāatrod savs ritms. Mans uzskats ir, ka cilvēkam jābūt harmonijā pašam ar sevi. Tikai pēc tam sāc skatīties, kas notiek apkārt, kādus cilvēkus laist klāt, kādus — ne. Tas, ka dzīvo starp cilvēkiem, nenozīmē, ka esi ļoti sociāli aktīvs un draudzīgs, jo daudzi, tieši atrodoties starp citiem, jūtas ļoti vientuļi. Sala ir tikai teritorija, nevajag to pārvērst par simbolu — cilvēks, kas dzīvo Ņujorkā, debesskrāpī, un gada laikā vienreiz iziet no turienes ārā, jūtas tāpat. Ja man ir ko darīt, es arī no mājas ārā neeju, tikai suni izlaižu."

Un tomēr, kā vīrietis iztiek bez sievietes? "Nekur jau nav rakstīts, ka vīrietim un sievietei jābūt kopā!" Tā ir demagoģija, ko uzspiež cilvēkiem, lai viņi caur simboliem Ādamu un Ievu spētu saprast, kas vispār notiek. Kāpēc izdomāja? Ir jau arī dabīgās lietas, dzimtas turpināšana."

Pats sev — lielākā vērtība

Artis ieminas, ka "ir vērtības, pie kurām cilvēks nonāk zināmā vecumā", tāpēc jautāju, kas šobrīd ir viņējās? Vīrietis aizdomājas: "Es pats sev esmu pietiekami liela vērtība, lai veltītu pietiekami daudz laika, lai rūpētos par savām vērtībām. Otra lieta — jebkurš sapnis ir tā vērts, lai to piepildītu." Cik liela nozīme viņa dzīvē ir materiālām lietām, piemēram, dārgai automašīnai pie mājas Jūrmalas kāpās? Artis vaļsirdīgi stāsta: "Ir lietas, kuras nepieciešamas darbam, — kā profesionālis vienmēr izvēlos labāko instrumentu, lai varētu strādāt. Man ir pietiekami askētisks dzīvesveids, lai daudzas lietas noreducētu līdz profesionālajam līmenim, kas man nepieciešams." Artis turpina: "Ja lieta raksturo cilvēku, šis cilvēks, iespējams, ir, nu... ar ļoti lielām problēmām. Tad ir otra kategorija — tie, kas par cilvēkiem spriež pēc viņu lietām, arī ir ļoti nožēlojami."

Tātad viņš ir garīgu vērtību piekritējs? Artis izvairīgi nosaka: "Neskatoties uz to, ka tev manta nav svarīga, darot darbu, kur esi profesionālis un kuru dari labi, tev parādās līdzekļi." Un var nopirkt kaut ko "krutu"? Viņš protestē: "Kāpēc krutu, nopirkt ceļazīmi apkārt pasaulei 80 dienās — tas arī ir ļoti kruti!" Iebilstu, ka tikmēr Latvijas pensionāri pārtiek

ar 80 latiem mēnesī... "Nešaubos, ka pienāks mirklis, kad arī es būšu pensionārs un saņemšu varbūt 16 latus mēnesī. Reālā situācija ir šodienā — kur tu atrodies, kā dzīvo, kāda ir tava attieksme un ko tu dari," secina mākslinieks.

Nomirt vienam — nekas briesmīgs

Mainot tēmu, pieķeros vissvarīgākajai sajūtai pasaulē — mīlestībai. Artis Dzērve reiz ir bijis precēts vīrs, viņam ir divi bērni, bet vai maz pats zina, cik reižu ir tā pa īstam mīlējis? "Savu suni es tiešām mīlu, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Cilvēks nav kompjūters, kuru ieprogrammē, un viņš mīlēs vienu cilvēku līdz mūža beigām. Daudzas lietas viņā mainās! Ir cilvēki, kas sevi garīgi attīsta, un ir tādi, kas degradē, — abos gadījumos mainās vērtības un mainās attieksme. Tāpēc ar vieniem cilvēkiem tu kādā brīdī vairs nevari būt kopā, kamēr ar citiem jūti, ka esi uz viena līmeņa, viss saskan." Tagad jau cilvēki šķiras pie katrām sīkākajām nesaskaņām, nemaz nemēģinot tās risināt. Artis rausta plecus: "Varbūt esam palikuši egoistiskāki." Nu, iespējams, bet tā taču arī nomirt var viens, es protestēju, bet viņam tas gan nešķiet nekas briesmīgs: "Esmu aizdomājies par to, kā ir, kad tevis vairs nav, — tas piedod lielu papildu vērtību dzīvei. Sāc domāt, ka nav ko stiept garumā — ja riskē, tad riskē. Cilvēka dzīve nav bezgalīgi gara. Nu, parēķini — vidēji cilvēks dzīvo 70 gadu, no tiem 35 noguļ, līdz 16 gadiem aug, paliek 19 gadi, no tiem vēl jānoskaita stundas, ko strādājam, stāvam rindās un sastrēgumos, — cik daudz laika paliek īstajai dzīvei, lai varētu realizēt savas idejas? Man ir ļoti paveicies — man ir dota iespēja dzīvot un darīt to, kas man patīk, un dota iespēja izvēlēties, daudziem tā nav."

Attiecības nenozīmē mīlestību

Artis uzskata, ka iemesli, kāpēc cilvēki nespēj sadzīvot kopā, ir meklējami attiecību veidošanās sākumā: "Mirklī, kad cilvēki satiekas un patīkas, otrs tiek idealizēts, bet, kad lēnā garā spīdums sāk bālēt un parādīties visādi pleķīši, pa visām varītēm gribas atgriezt to sajūtu, kad viss vēl bija skaists. Attiecības ir kā jebkurš augs, kurš jālaista, un jāinvestē ir abiem cilvēkiem — tā ir lielākā problēma, jo bieži viens vienmēr ir aktīvāks." Tad viens mīl vairāk? Artis noliedzoši pakrata galvu: "Nē, tas nav par mīlēšanu, bet gan par attiecībām. Mīlestība ir tā neaprakstāmā un netveramā sajūta, tā, kuru nevaram definēt. Divi cilvēki kopā nenozīmē tikai mīlestību vien, tās ir attiecības — nevajag šīs lietas jaukt! Attiecības ir tas, ka no rīta ceļas un iet uz darbu, un, lai kopdzīve būtu veiksmīga, ir lietas, kas ir jāpaveic. Tas ir darbs, tāpat kā sekss."

Kur tad ir mīlestība, ja attiecībās tās nav? "Lai saprastu, kā cilvēkiem ir jādzīvo, ir jāatdala šīs lietas. Tikpat labi var nedzīvot kopā, bet satikties un riktīgi kaifot par to, ka abiem diviem nekas nav jādara, bet ir baigi super būt kopā. Tāpēc jau cilvēki varbūt arī nedzīvo kopā, ka viņiem nākas veidot attiecības, ne tikai baudīt šo foršo sajūtu. Krieviem ir tāds teiciens: lai brauktu lejā no kalna, tajā ir arī jāuzkāpj, tas ir tieši par šo tēmu! Bieži ir tā, ka gribas tikai to foršo sajūtu, kad braucam lejā. Cilvēks, protams, dzīvo, lai mīlētu, bet mīlestība nav nekas tāds, par ko tu samaksā un nopērc īpašumā, ar to ir jārēķinās."

Ar bijušo sievu Artim ir izdevies saglabāt labas attiecības — ik pa laikam visi četri ar bērniem ir redzami kopīgi vakariņojot. Mākslinieks labprāt dalās savā pieredzē: "Man nepatīk sajūta, ka man ar kādu cilvēku ir sliktas attiecības, otrkārt, pie tā jau ir jāpiestrādā — ja tu nolem, ka dzīvē ir kāds pagrieziens, vienmēr jārēķinās ar sekām, kas rodas. Ja uzstādījums ir, lai visiem ir labi, vienalga, kā tas notiek, tad uz to arī iet, bet tas ir jānolemj abiem diviem. Cilvēkam ir jābūt pašpietiekamam — tad viņš kļūst pilnvērtīgs, bet tas nenozīmē, ka jādzīvo vienam. Dzīve jau nebeidzas ar to, ka divi cilvēki vairs nevar kopīgi darīt kādas lietas." Arī viņš pats ir audzis šķirtā ģimenē, tāpēc Artis uzskata — ir pašsaprotami, ka katra dzīvē seko līdzi vecāku un vecvecāku neizdarītās lietas, tomēr fakts, ka viņš to spēj apzināties, esot solis uz priekšu.

Kauns par Latvijas šoviem

Daudzi Arti Dzērvi atceras tad, kad tiek minēts Karloss — ā, tas puisis no "Fabrikas"! Jā, tas ir viņš, turklāt pavisam nesen viņu varējām skatīt arī LNT šovā "Zvaigžņu lietus", dziedot pārī ar Agnesi Rakovsku. Ko viņš domā par pašreizējo TV piedāvāto šovu produkciju? Artis dalās pārdomās: "Īstie realitātes šovi ir tur, kur tie dzimst, kur ir idejas autors, jo tajos piedalās ne tikai dalībnieki, bet arī visi veidotāji. Šovi, kas redzami mūsu televīzijās, ir tikai replikas — ne pašiem veidotājiem ir skaidrs, ko viņi dara, ne arī dalībniekiem. Ja es kādreiz gribu paskatīties kādu realitātes šovu, tad ieslēdzu vācu televīziju un paskatos "The Big Brother" — tad arī var redzēt, kas ir īsts šovs, uzbūvēta vesela pilsēta! Ja tā atklāti, es kaunos no tās produkcijas, kas parādās mūsu televīzijās. Daudzu Latvijā radīto šovu pamatprincips ir uz konkrētu cilvēku ādas nopelnīt naudu. Citur tā nav! Piemēram, talantu šovos par katru cilvēku, kas tiek izvēlēts, rūpējas, lai viņš no sevis dotu ārā maksimāli daudz, bet šeit ir tā, ka tam, kas piedalās, jābūt ļoti laimīgam, ka ir ticis iekšā, un ideālā variantā viņam vēl pašam vajadzētu par sevi piemaksāt, lai varētu noturēties iekšā. Šova veidotājs nav gatavs investēt nevienu santīmu šajā cilvēkā, kuru pats ir izvēlējies, lai piesaistītu sev naudu un pelnītu."

Artis ironizē, ka ar šoviem esot tāpat kā ar mūsu valdību, proti, tie esot tādi, kādus esam pelnījuši. Bēdīgi jau ir arī tas, ka mums ir divas televīzijas, kas savā starpā sacenšas ar gandrīz vienādiem produktiem, kurus raida gandrīz vienā laikā. Tas ir lētākais veids, kā dalīt auditoriju, — ja viena kompānija taisa augšā kādu šovu, otrai jāliek kaut kas pretī, citādi zaudēs skatītājus.