Tā kļūst par miljonāru domes deputāti

Par šo īpašumu saimnieku, veikli strādājot un manipulējot ar mantiniekiem, nepilnu septiņu gadu laikā kļuvis Andis Adats, patlaban Rīgas rajona Baložu pilsētas domes priekšsēdētājs.

Šis ir "veiksmes" stāsts, kā Latvijā iespējams kļūt par miljonāru. Protams, uz citu rēķina.

Sola pārticību

Kā atceras Sarmīte Neļķe, toreiz dzīvojot un strādājot Cēsu rajona Drabešu pagasta Melturkrogā, nedz viņa, nedz viņas vīrs nekādu Andi Adatu nav pazinuši. Taču reiz viņu mājas pagalmā ieripojusi privātā mašīna, no kuras izkāpušais kungs stādījies priekšā kā Andis Adats.

"Atbraukušais vīrietis bija labi ģērbies un pieklājīgs. Viņš stāstīja, ka manam vīram no attāliem radiem ir iespējams mantot ļoti vērtīgu īpašumu Rīgas centrā. Ļoti pārliecinoši stāstīja, ka pēc īpašuma noformēšanas mums varētu būt laimīgas un pārtikušas vecumdienas. Protams, tūlīt tika arī paskaidrots, ka šie dokumenti ir tikai viņa rīcībā un viņš arī varētu mums palīdzēt šo īpašumu atgūt. Viņš pašlaik esot bezdarbnieks, un viņam esot gana laika, lai nodarbotos ar lietu. Sapratām, ka Adats par šo pakalpojumu vēlas atlīdzību un ir labi informēts ne tikai par mūsu radurakstiem, bet jau iepriekš arī ievācis informāciju par mums pašiem."

Kā atceras Sarmīte un Harijs Neļķes, gaidāmais mantojums tobrīd patiesi licies grandiozs. Pēc Adata rīcībā esošajiem dokumentiem, nekustamais īpašums Marijas ielā 21 un Pērses ielā 16 piederējis Harija attālai radiniecei Annai Velēns, kuru Neļķes nemaz nav pazinuši un kura izsūtīta uz Krasnojarskas apgabalu un tur 1954. gadā arī mirusi. Namīpašums 1940. gadā nacionalizēts un nacionalizēšanas brīdī sastāvējis no sešstāvu mūra dzīvojamās ēkas un trīsstāvu mūra ēkas, krietna zemes gabala, kā arī piecstāvu dzelzsbetona kino ēkas.

Abi vēlējušies mantojuma lietu apdomāt. Tas nav paticis Adatam, kurš visiem spēkiem centies darījumu pasteidzināt, sakot, "ka ir jau vēl arī citi mantinieki. Ja nokavēsiet, būsiet zaudētāji". Tāpēc Neļķes parakstīja Adatam ģenerālpilnvaru īpašuma atgūšanai.

Izmāna zemi un nemaksā

1994. gada jūlijā – divus mēnešus pēc pilnvaras saņemšanas – A. Adats ceļ prasību tiesā par atsavinātā īpašuma tiesību atjaunošanu. Kad 1995. gadā H. Neļķem tiek atjaunotas īpašumtiesības uz 2449 kvadrātmetriem zemes Marijas un Pērses ielā, viņš nav skops.

"Tā kā Adats manas lietas risināšanā ieguldīja gan savu laiku, gan naudu, viņš prasīja atlīdzību. Vienojāmies, ka mēs viņam uzdāvināsim ideālo vienu trešdaļu no mantotās zemes. Šo dokumentu parakstīju Siguldā, un pēc tā redzams, ka dāvinātā zeme pašā Rīgas centrā tolaik novērtēta vien par 3700 latiem. Toties jau pēc četriem gadiem šī pati zeme kādā citā dokumentā novērtēta jau par 143 tūkstošiem latu," stāsta H. Neļķe un atzīst, ka pēc šā darījuma A. Adats turpinājis apsaimniekot viņa īpašumā esošos namus – slēdzis nomas līgumus un iekasējis no tiem īres naudu. Cik īsti Adats nopelnījis, viņš nezina, taču nekādas milzīgas summas no daudzstāvu namiem viņš nav nedz prasījis, nedz arī saņēmis.

Stāstījumu turpina Sarmīte Neļķe: "Kādu dienu Adats negaidīti ieradās pie mums un paziņoja, ka steigšus ir jāpārraksta visa zeme uz viņa vārda. Viņam jau esot ziņas, ka citādi būšot klāt citi – tuvāki radinieki, kuri, iespējams, varot šo īpašumu mums attiesāt. Vīrs negribēja braukt un šo zemi pārrakstīt, bet Adats kopā ar sievu Ļenu bija kā apsēsti: tad tāda esot mūsu pateicība! Andis mūsu labā klapatojis un gandrīz vai palicis bez naudas, bet mēs tagad visu gribot atdot svešiem cilvēkiem. Kā vēlāk izrādījās, līgums pie notāres Siguldā jau bija iepriekš sagatavots. Turpat arī tas vēlāk tika steigšus parakstīts. Tikai mājās, rūpīgi izlasot līgumu, uzzinājām, ka vīrs notāres klātbūtnē skaidrā naudā esot saņēmis 140 tūkstošus latu! Bet patiesībā tādas naudas nebija."

Kad vēlāk Neļķes zvanījuši Adatam un interesējušies, kad tad tiks izmaksāti šie 140 000 latu, viņus sagaidījis jauns pārsteigums. Tā vietā, lai atdotu naudu, Adats ticies ar viņu dēlu un ieteicies, ka vajadzētu inscenēt it kā vecākiem samaksātās naudas zādzību no lauku īpašuma, paziņot policijai, ka saņemtais koferītis ar naudu esot nozagts. Neļķes dēls tam nav piekritis.

Neatdod parādus

Kā liecina redakcijas rīcībā esošā informācija, vēl vairāku maiņas un pirkuma darījumu rezultātā Harijs Neļķe par miljoniem vērto īpašumu pašā Rīgas centrā tikai 2001. gadā saņēma vien 150 000 latu, no kuriem A. Adats 75 000 samaksājis 2001. gada janvārī, bet pārējā summa noformēta kā aizņēmums. Tā bijusi jāatmaksā līdz 2006. gada 5. decembrim. Taču arī no šīs summas vēl līdz šim brīdim Neļķes nav saņēmuši 6000 latu.

To, ka A. Adats nav godavīrs, uzskata arī advokāte Inta Sikore, kura deviņdesmito gadu vidū nodarbojās ar šo īpašuma lietu:

"No sarunām ar manu klientu Adatu es sapratu, ka šo kungu patiesībā nemaz neinteresē Neļķes un viņu īpašumi. Cik nopratu, viņu interesēja, kā šos īpašumus pēc iespējas ātrāk un izdevīgāk pievākt sev."

Vēl kādu nepatīkamu pārsteigumu H. Neļķe piedzīvoja 2004. gadā, kad viņa dēls mēģināja veikt automobiļa tehnisko skati, taču tiesu izpildītāji mašīnai bija uzlikuši arestu. Izrādījās, ka A. Adats visu apsaimniekošanas laiku no 2000. gada 22. decembra Rīgas pašvaldības uzņēmumam "Rīgas ūdens" nebija maksājis par saņemtajiem pakalpojumiem un kopējais parāds bija 5037 lati. Šī nauda vēlāk tika piedzīta no pensionāra H. Neļķes!

S. Neļķe: "Mēs dabūjām maksāt šo parādu no vīra pensijas!"

Adats: rakstiet, ko gribat!

Sarunā ar mani Baložu pilsētas domes priekšsēdētājs A. Adats saka: "Tās ir muļķības, ka es neko neesmu samaksājis par zemi! 1994. gadā es notāres klātbūtnē Neļķem iedevu 140 000 latu. Pirkuma līgumā viss ir uzrakstīts pareizi! Arī par māju atlikušos 6000 latu samaksāšu brīdī, kad beigsies tiesvedība un es zināšu, ka mājas patiešām ir mans īpašums."

Kad taujāju, no kurienes viņam 1994. gadā kā bezdarbniekam varēja būt

140 000 latu skaidrā naudā, A. Adats mazliet saminstinās, bet tad saka:

"To es jums nevaru teikt, tad šī saruna nebeigsies nekad!"

Bet Siguldā strādājošā zvērinātā notāre Lūcija Karule šo darījumu atceras tā:

"Kaut arī abām pusēm līguma teksts tika nolasīts, es neatceros, ka būtu maksāta tik milzīga nauda. Manā klātbūtnē Neļķes kungam nauda netika nodota. Taču saprotiet mani pareizi – zvērinātas notāres uzdevums nav pārskaitīt citu naudu, bet sastādīt līgumu. Par naudu viņiem jātiek skaidrībā pašiem."

Arī pārējie fakti runā pret Baložu pilsētas domes amatpersonu. Lūk, vēl viens citāts no paša A. Adata teiktā: "2000. gadā Neļķes man piedāvāja nopirkt atlikušo māju, jo viņi gribot dzīvot normālu dzīvi. Es šim darījumam piekritu."

Kā liecina manā rīcībā esošie fakti, tad tieši šā gada pirmajā pusē Neļķes arī iegādājās nekustamo īpašumu Valmierā. Un te nu jājautā – ja jau viņiem pirms astoņiem gadiem bija samaksāti 140 000 lati, kādēļ viņi nenopirka kādu īpašumu krietni lētāk jau agrāk? Lūk, kā šo faktu skaidro S. Neļķe:

"Pēc šīs viltus zemes pārdošanas mēs vairākas reizes lūdzām Adatu, lai viņš mums iedod kaut daļu no šiem 140 000 latu, lai varam nopirkt māju. Mēs jau bijām noskatījuši skaistu namu ar iekoptu dārzu Cēsīs par nepilniem 15 000 latu, bet Adats atbildēja, ka mūsu iegribu dēļ viņš jau netaisīs sev parādus! Tieši šīs, mūsuprāt, krāpnieciskās rīcības dēļ mēs arī bijām spiesti pārdot otro namu. Mēs taču gribējām saņemt kaut daļu no sava mantotā īpašuma naudas."

Kad šos faktus minu A. Adatam, viņš tikai smīn un atklāti saka:

"Mani pēc visa, ko es par sevi jau esmu lasījis Latvijas avīzēs, nekas vairs neaizskar. Kādas samazgas tik es neesmu pārdzīvojis! Rakstiet, ko gribat!"

Savukārt H. Neļķe, vēloties atgūt šo zaudēto naudu, vērsās Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā. Juridiski viss izrādās kārtībā, diemžēl realitāte ir cita… Tagad H. Neļķem kā prasītājam par labu A. Adatam jāsamaksā 11 800 latu. Tik maksājuši advokāta pakalpojumi…

H. Neļķe: "Saprotu, ka arī šo summu no manis noteikti piedzīs! Tāpat kā savulaik par Adata nesamaksāto ūdeni. Es tikai vēlos, lai cilvēki zina – arī tā Latvijā ir iespējams kļūt par miljonāru! Turklāt likumīgi!"