Basketbolista Blūma sieva pieradusi būt viena bez vīra

"Mīlestības noturības atslēdziņa ir spēja pāriet no viena līmeņa citā — no iemīlēšanās un kaisles uz cieņu un uzticību un visbeidzot līdz rūpēm vienam par otru,» saka basketbolista Jāņa Blūma sieva un abu trīsgadīgā dēliņa Roberta māmiņa Liene Blūma.

«Esam kopā jau septiņus gadus, jo par savu draudzības sakumu uzskatām 2001. gada 20. oktobri, taču precējušies esam jau vairāk nekā trīs gadus, » smaidot atklāj Liene, kas kopā ar vīru, slaveno Latvijas basketbolistu Jāni Blūmu šī gada 8. jūlijā atzīmēs savu ceturto kāzu jubileju. Kamēr Jānis savas dienas aizvada spraigās spēlēs Spānijā, «Saldā Dzīve » aicināja uz sarunu viņa simpātisko sievu Lieni — uz sarunu par māku būt kopā nestrīdoties, par spēju saglabāt mīlestību, esot tūkstošiem kilometru tālu.

Novērtē otru blakām «Mēs satikāmies, kad man bija tikai astoņpadsmit, bet Jānim — deviņpadsmit gadu. Un — jā, tagad mums ir arī burvīgs, nu jau trīs gadus vecs dēliņš Roberts. Iepazināmies apmēram gadu pirms mūsu draudzības sākuma, bet par iepazīšanās detaļām publiski nekad neesam stāstījuši, jo šī situācija jau vien ir vesela romāna vērta. Varu vien atklāt, ka iepatikāmies viens otram jau no pirmā acu skatiena, tomēr pagāja gandrīz gads, līdz sākām draudzēties,» stāsta Liene.

Taujāta par sajūtām, kādas ir, kad ar mīļoto nesanāk būt kopā diendienā, ar ko bieži vien jārēķinās sportistu sievām, Liene nopietni atbild: «Īsi atšķirtības periodi attiecībām noteikti nāk par labu, tomēr tikai tad, ja šie periodi patiešām ir īsi. Grūti iedomāties attiecības, kurās, ilgstoši dzīvojot atsevišķi, var būt laimīgs. Mīļoto cilvēku gribas blakus visu laiku un nepārtraukti, šīs sajūtas ir nepiepildāmas un bez robežām.

Tomēr, akcentējot pozitīvo, jāpiemin, ka nav tādu daudziem pāriem izplatītu problēmu kā rutīna, apnikums vai pieradums. Mēs nepārtraukti ceļojam, esam dzīvojuši vairākos dzīvokļos un viesnīcās dažādās Eiropas valstīs. Mūsu dēliņš, piemēram, katru savu dzimšanas dienu ir svinējis citā valstī: piedzimis Latvijā, gada jubileju sagaidījis Lietuvā, divu gadu — Itālijā, trīs gadu — Spānijā.

Šādā situācijā, kad vienkārši esam visi kopā un mājās, iemesli strīdiem nerodas vai rodas salīdzinoši retāk. Pozitīvi attiecības iespaido arī ilgas vienam pēc otra — šķiet, tad biežāk izdodas novērtēt to, cik labi ir, kad esam viens otram blakus. Ir tāds teiciens — prombūtne mīlestībai ir tas pats, kas vējš ugunij: tā nodzēš vājas, bet iekvēlina stipras jūtas. Un tā patiešām ir!»

Māka būt pašpietiekamam

Kāda ir Lienes skumju pārvarēšanas formula, kad, esot vienai ar dēlu, pārņem nepārvaramas ilgas pēc vīra, kas nav līdzās, jo tajā brīdī spēlē citā valstī? «Šo septiņu gadu laikā esmu daudz ko iemācījusies, un galvenais — esmu iemācījusies būt viena. Jāatzīstas, tas nenācās viegli. Kad Jānis pirmo reizi devās spēlēt uz ārzemēm — toreiz tā bija Polija —, bet man bija jāpaliek Latvijā mācīties, bija tāda sajūta, ka dzīve ir apstājusies. 

Lielā mērā zaudēju interesi par apkārtējo, nespēju rast sev mieru un, jā, daudz raudāju. Šodien esmu lielā mērā pašpietiekama. Laiku, ko pavadām šķirti, veltu sev un dēliņam.

Man Latvijā apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku — kolosāla ģimene un brīnišķīgas draudzenes, es nebūt neesmu vientuļa, bet Latvijā pavadīto laiku patiešām izbaudu no sirds. Tāpēc domāju, ka skumjāk atšķirtības brīžos ir Jānim, jo manas skumjas lielā mērā kompensē dēliņš, bet viņam ir jāilgojas pēc mums abiem.» Uz jautājumu, vai Liene nav greizsirdīga uz basketbolu, kas tik salīdzinoši daudz «atņem» vīru, viņa pārliecinoši atbild: «Tieši pretēji, esmu lepna un laimīga, ka man lemts būt blakus tik talantīgam cilvēkam! Mani iedvesmo cilvēki, kuriem ar savu talantu ir izdevies dzīvē kaut ko sasniegt, jo talants ir Dieva dāvana. Par daudzām lietām es basketbolam pat varu pateikties.»

«Mīlestība ir viens no skaistākajiem un reizē sarežģītākajiem cilvēcisko attiecību veidiem, kam ir daudz izpausmju un līmeņu. Nav, piemēram, salīdzināma mātes mīlestība pret bērnu ar mīlestību starp vīrieti un sievieti. Es tomēr naivi vēlos ticēt, ka katra cilvēka mūžā iespējama tikai viena īsta, patiesa un dziļa mīlestība. Bet šādas mīlestības noturības atslēdziņa ir spēja pāriet no viena līmeņa citā. Mīlestībai ir jāprot augt līdzi attiecībām — no iemīlēšanās un kaisles uz cieņu un uzticību un visbeidzot līdz rūpēm vienam par otru