Lai nedemisionētu, Demakova īstajā brīdī iežēlina savus kolēģus ar savu veselību

Kā izrādās - Helēnai veselības un emocionālās problēmas bijušas jau agrāk. Bet izsperts arā tā pa īstam tas tiek šobrīd. Un izskatās, lai uz it kā ieilgušās locītavas slimības rēķina - nedemisionētu.

Kad 2007. gada rudenī TP valde aiz slēgtām durvīm sprieda par Aigara Štokenberga izslēgšanu un partiju pamest izlēma Demakovai tuvais Artis Pabriks, kultūras ministre nespēja izturēt apspriežu telpas spriedzi. Sasarkusi, ar pierei piespiestu delmu izsteidzās priekštelpā pie žurnālistiem, palūdza sastumt ķebļus un atgūlās – pārdzīvojumu dēļ bija sākušās muguras sāpes. Tas bija ļoti teatrāli, bet arī ļoti cilvēcīgi. Iespējams, līdzīgs sirdēstu radīts slimības saasinājums emocionālo ministri, kuru politiķi un žurnālisti savā starpā visbiežāk sauc vārdā – par Helēnu, piemeklējis arī tagad.

Kamēr ministre nav apārstējusi savu "locītavas kaula saslimšanu", par ko viņa paziņoja trešdienas rītā, premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ar Demakovu nevarot tikties un izvērtēt viņas pausto gatavību demisionēt. Trešdienas rītā pēc paziņojuma par slimību, kas izrādījās kas vairāk par saaukstēšanos vai emocionālu krīzi, no kurām politiķe nav bijusi pasargāta arī iepriekš, mīkstāka kļuva arī Demakovas partijas biedru nostāja, kas mudināja paziņojumu neuztvert kā jau notikušu demisiju.

Arī Neatkarīgā šodien raksta: tie, kas Demakovu pazīst, nešaubās, ka pēdējais piliens, kas ministri iegrūdis slimības gultā, ir premjera aizliegums virzīt viņas izauklēto akustiskās koncertzāles projektēšanu. Bargus vārdus, sešu miljonu latu vērto Demakovas parakstīto līgumu nodēvējot par "amorālu rīcību", tam  veltījis arī prezidents Valdis Zatlers. Dusmīgi uz Demakovu ir pat viņas partijas biedri, no kuriem daži Neatkarīgajai sūkstījās, ka "viņa mums ir aizlikusi kāju priekšā" un Demakovas slepšus parakstītais miljonu līgums "ir vēl lielāka kļūda nekā Slaktera baltie dīvāni". Par kādu TP izrāvienu varot runāt, ja pašu vadošie politiķi un ministri tik neapdomīgi rīkojoties? Tas radīja iespaidu, ka Demakovas demisija, ja tā nāktu, tiktu akceptēta.

Helēna Demakova vienmēr ir bijusi spilgta, emocionāla un pretrunīga politiķe. Savulaik visā nopietnībā Tautas partijas iekšienē paudusi gatavību pretendēt uz aizsardzības ministres amatu, kas Latvijas vīriešu dominētajā politiskajā elitē tika uztverts ar smīkņāšanu, vēlāk viņa apspriesta arī kā iespējama Aigara Kalvīša pēctece valdības vadītāja amatā un šī mērķa vārdā partijas vadībai solījusies būt mazāk emocionāla, katrā ziņā "vairs neraudāt".

Kā galveno Demakovas "nelaimi" rakstnieks un TV zvaigzne Arno Jundze min viņas autoritārismu, ar ko esot izskaidrojama arī ministres tuvāko cilvēku loka izvēlēšanās Kultūras ministrijā. Viņaprāt, Demakova ap sevi savākusi cilvēkus, kuri "luncinās apkārt", atbalstot ministres viedokli un cenšoties nepaust savu, ja tas varētu izrādīties pretējs. Jundze gan pareģo, ka "pēc tam visi vēl raudās un pieminēs labos laikus Latvijas kultūrā".

Demakovai ir ļoti daudz viņas aizstāvju kultūras lauciņā, kuru, gods kam gods, viņa pārzina pat ļoti labi.