Elīna Doļģe nesaprot kā cilvēki var būt tik ļauni un riebīgi

Viņa gan apgalvo, ka viņa var kļūt arī dusmīga. Pēc viņas domām tiem, kuri viņu labi nepazīst, ir radies priekšstats, ka viņa ir maiga un savaldīga būtne. „Bet tā nemaz nav! Man nepatīk nepieklājība, rupjība, ļaunums un muļķība, un, kad es ar kaut ko tādu saskaros, es varu arī izlaist nadziņus..."

LNT raidījumā „Tautas balss" Elīnas partneris studijā ir atraktīvi asprātīgais Māris Grigalis, un abu attiecības ārpus TV ekrāna dzeltenos medijos aprakstītas visai plaši. Pērnā gada pavasarī pat izskanēja runas, ka abi ir saderinājušies... Kā Elīna skaidro darbā izveidojušās draudzīgās attiecības ar kolēģi?

Tas ir kaut kas pavisam cits... (Smaida.) Mums ar Māri bija attiecības, un diezgan ilgu laiku, jau pirms mēs sākām strādāt kopā. Negribētu ieslīgt šo attiecību detaļās, jo... Nu, ar tām attiecībām ir tā, ka tur neko nevar saprast... (Smejas.) Un visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka mēs sākām strādāt kopā.

Kad LNT man izteica piedāvājumu vadīt Tautas balsi, mēs ļoti ilgi domājām - ka varbūt tomēr nē. Bet tad es iedomājos: kāpēc man upurēt šo iespēju un nemēģināt profesionāli attīstīties - tikai tādēļ, ka tur ir otrs cilvēks. Un es piekritu, un mēs mēģinājām.

Es nezinu, un, godīgi sakot, es nevaru pateikt, kā būs tālāk. Jā, mēs strādājam kopā, un mēs arī strādāsim kopā, kaut dažreiz tas ir grūti. Un tomēr es domāju, ka no tā, ka mēs ilgus gadus esam bijuši kopā, šis raidījums tikai iegūst. Gadās arī tā, ka mēs mēģinām viens otram iedurt ar mazo duncīti, un tas pat piedod asumiņu mūsu dialogiem. (Smaida.)

Es jau gan neesmu pārāk naiva, un kā mēs smejamies: tie, kas esam no starptautiskajām attiecībām, spējam jokot daudz ciniskāk pat par reanimatologiem, kuru joki no dakteriem ir vismelnākie. Un tomēr, neņemot vērā to cinismu, kas manī ir, man tomēr gribas ticēt labajam cilvēkā. Un man patiešām ir ļoti žēl, kad es saprotu, ka tā ne vienmēr ir. Iespējams, tas izklausīsies banāli, bet es patiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki mēdz būt ļauni un riebīgi viens pret otru - vienkārši tāpat. Tā man joprojām ir liela mīkla, un, godīgi sakot, es par to nereti varu pat apraudāties - nevis par to, ka kāds man ko ļaunu izdarījis, bet par to, ka tā vispār notiek.