Lieckalniņa: "Vampirizēšana uz vīrieša seksuālās enerģijas - tas ir garām"

Atklātība pāra attiecībās ir visai strīdīgs jautājums. Teikt vai neteikt partnerim visu, kas uz sirds? Stāstīt vai ne par visu, kas noticis? Vai ir gudra doma mīļotajam izlikt savu pagātni kā uz delnas, un vai ir apsveicami atskaitīties par katru šodienas uzmanības apliecinājumu no pretējā dzimuma pārstāvju puses?

Gan sievietēm, gan vīriešiem uzvedības un pāra attiecību uzturēšanas kodekss sakrīt vismaz vienā punktā — ja esi ko darījis, klusē un noliedz! Līdz beidzamam! Nemoki savu mīļoto, ja nu reiz esi savārījis ziepes, tad lai šis akmens paliek tikai uz tava kakla — stiep vesels un nenoslogo ar to savu partneri, ja vien vēlies saglabāt attiecības.

Un tomēr, nav gluži tā, ka tas neizrunātais un neizstāstītais tā vienkārši pazustu, izkūpētu gaisā. Tas paliek starp abiem tuvajiem cilvēkiem, gandrīz nemanāmi atvēsinot viņu attiecības. Un tā — ar katru neizsacīto reizi — mīnus viens grāds no pāra siltuma...

Tātad teikt vai neteikt — tāds ir jautājums, kuru mēs nolēmām pavaicāt pazīstamiem cilvēkiem, kas ne reizi vien gājuši cauri mīlestības spožumam un postam. Un Ziemassvētku laikā arī mēs, kā jau liela daļa, tad nu teciņiem vien pie mācītāja noskaidrot, vai ir kompromiss starp cilvēka grēcīgo dabu, starp mūsu ierobežoto prātu un pa priekšu skrejošajām jūtām.

Kā mīlestības tests

Andris Kivičs, mūziķis

Es domāju, ka labāk ir visu izstāstīt, jo tik un tā tas paliks starp abiem kā traucēklis. Tas ir tāds mīlestības testiņš — ja tu spēj pieņemt otra cilvēka pagātni, tas nozīmē, ka tu viņu mīli.

Tā dēļ, ko tu uzzināsi par otru, tev būs pamatīgi jāatmet savs ego. Ir jāciena tas, ka tā ir bijusi tava mīļotā cilvēka dzīve, un katram cilvēkam ir tiesības savā dzīvē darīt to, ko viņš vēlas. Totāls maksimālisms piestāv tikai tīņu gadiem, kad viss ir vai nu tikai melns, vai balts. Katram jau ir bijušas citas attiecības, bet nekas tāds tur nav noticis. Droši vien viņi tāpat gāja uz kino, iedzēra vīnu, mīlējās un sarunājās. Jautājums ir tikai par to, kāda attiecībās ir dvēseļu tuvība.

Mēs ar džekiem pārrunājām šīs lietas — katrs domā, ka tikai viņš ir tāds vienīgais, īpašais. Bet dzīvē ir daudz cilvēku, un katrs par sevi tā domā! Vīriešiem vispār ir tendence sevi glorificēt, bet īstenībā izrādās — tu esi tikai viens tajā vīriešu rindiņā. Tomēr mani priecē atziņa, ka sievietei ir svarīgi nevis tas, kurš ir pirmais, bet gan — kurš pēdējais. Un otrkārt — ja sieviete apgalvo, ka viņa tevi mīl, tas neko vēl nenozīmē. Bet, ja viņa pati bez spiediena tā sacīt pasaka "Es esmu ar tevi laimīga", tas gan nozīmē daudz ko! Tas "es tevi mīlu" no sievietes puses visbiežāk ir tāds: "Es tevi mīlu, bet tu mani?" Nu, un kādi tev ir atbildes varianti?... "Zini, es tevi gan ne?" Vai: "Nu, forši!" Vai arī: "Es tak" zinu, nu cik var teikt!" Ne?!

Ir svarīgi saprast nevis sekas, bet cēloņus. Piemēram, ir daudz sieviešu, pret kurām džeki bijuši seksuāli neiejūtīgi. Nu, zēniem bijuši kaut kādi mazvērtības kompleksi, un tad tos viņi aizpildījuši ar kaut kādu seksuālu pašapliecināšanos. Es, piemēram, zinu, kāpēc manai sieviņai iepriekšējās attiecības nesanāca. Un man ir mierīga sirds, lai gan, ja es būtu bijis jaunāks, tad droši vien ļoti pārdzīvotu par šo tēmu — kāpēc tik zemu jānolaižas?!

Taču caur to esmu arī sapratis, kas sievietēm dzīvē ir pats galvenais! Tā nebūt nav kāda idille vai harmonija, vai kas tāds. Esmu absolūti pārliecināts, ka — izņemot bērnus un ģimeni, kas sievietei vispār ir ārpus jebkādas konkurences, — viņai pats galvenais ir, lai dzīve būtu interesanta! Kaut vai paskaties debilo "Sekss un lielpilsēta": tur viss grozās tikai ap interesantumu, lai tikai kaut kas notiek! Un kas tev, un tev? Ir svarīgi, lai visu laiku ir notikumi, lai ir ko pārdzīvot, ko ņemties. Un, ja vienā vīrietī sieviete būs sev atradusi gan mieru, gan labu seksuālo partneri, ar kuru ir arī interesanti, tad ir ideāli! Tas ir ļoti būtisks moments! Tā ir arī atbilde, kāpēc pat no harmoniskas ģimenes sieviete laiž pa kreisi — tāpēc, ka vairs nav interesanti: šausmas, es te sēžu tāda skaista, bet dzīve slīd garām un ar mani nekas nenotiek!...

Ar trakiem pa labam

Andris Ābelīte, mūziķis

Liela mīlestība, ja tā kļūst pārāk liela, jau robežojas ar neprātu. Un tajā brīdī, kad pieslēdzas neprāts, tad gan jāsāk domāt — ko var, ko nevar — visās jomās. Jo tas otrs cilvēks nespēj šo neprātu kontrolēt, tāpēc jau tas ir neprāts. Zināmā mērā sanāk kā teicienā "ar trakiem pa labam". Tad sākas šis variants — tu jau sāc filtrēt, ko tu vari un ko nevari teikt, cik atklāts vari vai nevari būt.

Tas, manuprāt, ir slikti tāpēc, ka pirmām kārtām šīs lietas aizņem milzum daudz domu — tev taču visu laiku jāpatur prātā, ko tu drīksti un ko ne. Tu sāc koncentrēties uz to, ko nedrīksti, un pamazām sāc apzagt arī to, ko tu vēl vari. Jo tā milzīgā piesardzība tevi vienkārši sāk bremzēt it visā. Un visām slēptajām lietām ir īss mūžs — tās agrāk vai vēlāk nāk klajā.

Būtībā es domāju, ka tikai tā sauktajās brīvajās attiecībās ir iespējama pilnīga atklātība — tās neuzliek pilnīgi nekādus pienākumus! Ja kāds no partneriem sāk pastāvēt uz to, ka otram tomēr ir tādi un tādi pienākumi un ir jāstāsta tas un tas, nu, tad sanāk tāds kā diktāts. Ja tev sāk diktēt, tad automātiski rodas vienkāršs jautājums: bet kāpēc gan?! Un, kad tu sāc analizēt kāpēc, tad nonāc līdz secinājumam — tas ir tāpēc, ka tieši tas otrs cilvēks nav ar tevi atklāts šajos jautājumos! Ja viņš cenšas tevī saskatīt kādu sliktu īpašību, bieži tev to pārmet, tātad patiesībā tā ir viņa, nevis mana problēma.

Izplatītākās aizdomas ir greizsirdība, taču jāsaka — zināmās devās tā ir pat ļoti patīkama... ja ar to nenonāk līdz tam pašam punktam, kur sākas neprāts. Tāpēc pat likumdošanā ir pants — ja slepkavība tiek izdarīta greizsirdības uzplūdā, tā skaitās kā vainu mīkstinošs apstāklis. Acīmredzot tās ir tik spēcīgas jūtas, ka cilvēks tajā brīdī nespēj sevi kontrolēt. Sanāk tāds kā prāta aptumsums.

Tāpēc, ja cilvēki precas, viņiem jābūt maksimāli līdzīgai vērtību skalai, lai viens kādu lietu neuzpūstu par milzīgu problēmu, kamēr otram cilvēkam tā šķiet nebūtiska.

Nevajag darīt!

Anna Lieckalniņa, TV seja

Atklātībai ir jābūt, un, jo lielāka, jo labāk. Taču jebkurā gadījumā nevajag teikt visu, kas vien ienāk prātā, sakāmo noteikti vajag izlaist caur prāta filtru, lai sarunas iznākums būtu tikai pozitīvs. Ja cilvēks teiktu visu, kas ienāk prātā, domāju, gala iznākumā abi nebūtu vienlīdz priecīgi. Tāpēc nav jādara tādas lietas, par kurām pēc tam būtu sāpīgi stāstīt.

Runājot par pāri: ja partneris iet, piemēram, pusdienās ar kādu citu savu simpātiju, es uzskatu — tas vairs nav pāris! Manā ģimenē nekas tāds ne sapņos nevarētu rādīties! Ja es tā darītu, tā būtu nodevība pret cilvēku. Ja cilvēki viens otru mīl, tad viņi ir kopā. Un tad nekādā gadījumā tu neaiziesi pusdienās ar sev simpātisku pretēja dzimuma personu. Ja tu satiecies ar ģimenes draugiem vai ej ar kolēģiem pārrunāt kādas lietas, tas ir citādāk, bet vienkārši tāpat — protams, ne! Tas otrs cilvēks noteikti nebūs priecīgs par tādu rīcību.

Un kāda gan tur varētu būt interese? Vampirizēšana uz vīrieša seksuālās enerģijas rēķina? Nu, nē, tad labāk piecelties piecos un nodarboties ar jogu, tur var dabūt enerģiju. Ja cilvēks ir enerģētiskais vampīrs un pārtiek no citu cilvēku enerģijas, tad būtu jāpadomā, ka no kosmosa, no debesīm var saņemt daudz vairāk enerģijas.