Māris Olte pētīs ne tikai dabu, bet arī ēdienus

Nedēļas nogalē viņš kopā ar jaunajiem pavāriem brīvā dabā Vilces pusē bija mēģinājis noskaidrot, kas tad ir latviešu nacionālais ēdiens un vai to iespējams pagatavot upes malā.

Oktobra sākumā LTV1 startēja vēl viens pavārmākslai veltīts televīzijas raidījums – "Ēst ir tavā dabā", kura vadītājs ir Māris Olte. Viņš ievelk meža biezokņos pazīstamus un mazāk pazīstamus pavārus, lai tie rāda, ko māk ārpus savām darba vietām ar mūsdienīgi aprīkotām plītīm, cepeškrāsnīm, virtuves kombainiem un ledusskapjiem. "Mūsu mērķis ir rosināt cilvēkus baudīt kvalitatīvu un veselīgu ēdienu no tā, kas audzis un ražots Latvijā, kā arī iedvesmot jaunām idejām, kā aktīvi atpūsties dabā, videi draudzīgā veidā.

Parasti, dodoties dabā, cepam desiņas vai šašlikus, bet – ak, vai! –, cik daudz ko citu iespējams upes malā vai pļavā uztaisīt," iesaucas Māris, balstoties uz savu ceļotāja un nu jau arī pavārmākslai veltītā raidījuma vadītāja pieredzi. "Katram raidījumam ir sava tēma. Vienā stāstījām, ko dabā var pagatavot no medījuma (no bebra gaļas), ir bijis arī laivotāju, kad cepām gaļu laivā, velosipēdistu un kājāmgājēju raidījums."

Jaunākā raidījuma ieraksts esot tapis Jelgavas rajona Vilcē, kur Māris kopā ar vairākiem jaunajiem pavāriem mēģinājis noskaidrot, kas tad ir latviešu nacionālais ēdiens. "Pirmais, kas nāk prātā, ir pelēkie zirņi ar speķi un sklandrauši, bet vairāk arī nekā diža. Viens no pavāriem pat ieminējās, ka latviešiem nemaz neesot nacionālo ēdienu, jo pārāk ilgi esam dzīvojuši dažādu varu pakļautībā. Tāpēc vienojāmies, ka par nacionālo ēdienu uzskatīsim to, kas pagatavots šeit, Latvijā, no produktiem, kas izaudzēti mūsu zemē. Un man baigi patika, kā veči tika galā ar šo uzdevumu. Piemēram, vakar Vilcē vārījām alus zupu ar sieru. Izmantojām Tērvetes alu, Talsu rituli, arī sīpolus un garšaugus."

Vēl ugunskurā esot cepuši siļķes. Zivis nav ķidātas, bet atstātas ar galvu, asti un iekšām, kārtīgi samitrinātas (lai nesadeg), ietītas avīzē un ceptas uz oglēm. "Latvijas jubilejai par godu atcerējāmies vecās labās lietas – to, ka ne tikai desu var cept uz dzīvas uguns. Izrādījās, ka ugunskurā cepta siļķe lieliski garšo un brīnišķīgi sader ar sīpollokiem un rudzu maizi."

Attieksmes maiņa pret kabaci un baklažānu

Māris stāsta, ka, dodoties dabā kopā ar pavāriem, viņš daudz ko uzzinot ne tikai par konkrētajā reizē gatavoto ēdienu, bet arī dažādus pavārmākslas knifus. "Līdz šim es biju atturīgs pret kabaci un ķirbi. Pirmo nemaz neēdu, bet ķirbi varēju dabūt iekšā tikai marinētu, un vēl ķirbju sēklas," atklāj dabas pētnieks un ceļotājs. "Nogaršojot pavāru gatavoto dārzeņu sacepumu, šķita, ka pārvēršos par dzīvnieku, jo gribējās uzlaizīt pēdējo šķidruma pilīti, kas bija iztecējusi no dārzeņiem. Var tikai pabrīnīties, ka no vienkāršām sastāvdaļām sanāk tik debešķīgs ēdiens. Folijā kārtām lika kabaču, baklažānu un tomātus šķēles, sīpolu ripiņas, pārkaisīja ar sarīvētu sieru un tad šo kārtojumu kādas 15 minūtes cepa uz karstām ugunskura oglēm. Šādā salikumā nebija jūtama kabacim un baklažānam raksturīgā garša, sanāca aromātisks un sātīgs ēdiens."

Būtu grēks, ja Mārim, kurš pēc profesijas ir ihtiologs un kura vaļasprieks ir zivju izvilināšana no ūdens, nepajautātu par zivīm, kuras viņam šķiet visgardākās. "Kad man nebija ģimenes, daudzas spuraines noķēru un tad atlaidu atpakaļ ūdenī. Tagad esmu kļuvis par ņēmēju – biežāk nekā citkārt iemetu zivis somā un aizvedu uz mājām," atklāj dabas pētnieks. "No Latvijā noķeramajām zivīm visgardākie man šķiet asarīši, turklāt ziemā ķertie, bet pārējā laikā – līdaka, forele, taimiņš. Asariem ir laba gastronomiskā slava visā pasaulē to baltās gaļas dēļ. Nekādus kulināros trikus ar zivīm nemēģinu dabūt gatavus. Piemēram, līdaku izfilēju, lai nav jāņemas ar asakām, sagriežu gabaliņos, uzspiežu laima sulu, ievircoju ar sāli un ķiplociņiem (tos lieku bagātīgi, jo garšo) un cepu uz pannas uzkarsētā sviestā."

Pirms Māris ķeroties pie zivju tīrīšanas un griešanas, viņš vienmēr upju un ezeru karalienēm pasakot paldies, tā izrādot cieņu.