Latviešu Merilina Monro - AISHA - kārdina amerikāņu karavīrus

"Nezinu, kā jutās Merilina, bet man bija visai interesanti. Es pat teiktu — jautri, mjā... Izlidojām no Rīgas uz Oslo, tur nodzīvojām visu dienu, tad no Oslo civilās lidostas devāmies uz militāro, un tikai tad iekšā kaut kas sāka trīcēt. Tur mēs redzējām ļoti daudz karavīru, kas posās uz misiju Afganistānā. Mums izdalīja tādas dzeltenas lapiņas, kur bija jāieraksta savs vārds, uzvārds un dzimšanas dati, un tā cilvēka koordinātas, kuram zvanīt gadījumā, ja ar tevi kaut kas notiek. Un tas bija moments, kad iekšā viss notrīcēja, — visi tūliņ sāka zvanīt uz mājām un teikt "atā"...

Pirmo reizi uzdevām sev jautājumu — vai to vispār vajag... Iekāpām lidmašīnā, bija jau vakars, līdz Stambulai jālido četras stundas, un mēs vienkārši atslēdzāmies. Stambulā uzpildījāmies, un tālāk — vēl četras stundas līdz galamērķim. Pamodos, skatos pa logu — vieni vienīgi tuksneši, esam jau virs afgāņiem.

Pirms nosēšanās saņēmām instrukcijas — nestaigāt šortos un īsos svārkos, krekliņos ar atsegtiem pleciem u. tml. Mūsu vizīte turklāt vēl iekrita Ramadāna laikā, kas visu vēl saasināja. Nu jā, tā dīvaini bija. It īpaši tad, kad atgriežoties Kabulu pametām no civilās lidostas. Ārprāts, mēs ar grupas menedžeri Patrīciju divas vienīgās "blonģinkas", un apkārt tikai vietējie kā tādā skudru pūznī — nu, tā attieksme un skatieni nemaz nebija tie patīkamākie," par piedzīvoto stāsta Aisha.

"Mūsu pirmais koncerts bija Maimanā. Tas bija dīvaini — jau lidmašīnā mums lika uzvilkt ķiveres un bruņuvestes. Mūs sagaidīja tādi reāli čaļi pilnā ekipējumā — ar ieročiem un bruņumašīnām... Publika īstenībā bija visdažādākā — latviešu visvairāk bija Maimanā, mūsu pirmajā piestātnē. Tur pamatā dzīvo latvieši un norvēģi, un vēl pāris amerikāņu.

Bet uzņēma mūs ļoti labi! Latvieši, protams, gaidīja latviešu dziesmas, bet, tā kā viņi tur tomēr bija mazākumā, mēs pārsvarā dziedājām kaverversijas angļu valodā. Otrais koncerts bija Mazāri Šarīfā un trešais — atpakaļceļā, Kabulā. Visi palika ļoti apmierināti. Džeki dāvināja savas emblēmas, ko līmē uz formastērpa — ar vārdu, uzvārdu, no kurienes nākuši. Tas man bija īpašs pagodinājums... Divas no četrām emblēmām man ir no amerikāņiem. Īstenībā amerikāņi bija visaktīvākie.

Bija tāda situācija. Kabulā koncerts notika teltī. Visi zaldātiņi normāli atpūšas, kustas, dzied līdzi, bet pašā priekšā pie skatuves, skatos, nolikti trīs krēsli, un tajos — trīs amerikāņi. Pīpē cigārus, tipa — mēs esam krutie. Vienā dziesmā es aicinu visus dziedāt līdzi, saku, nu, puiši, celieties kājās, ko jūs te sēžat kā kūkas?! Viņi dikti sakautrējās un piecēlās, sāka ballēties līdzi. Tomēr patīk tiem amerikāņiem nedaudz pazīmēties."

Simpātiska dziedātāja ar gariem blondiem matiem, viena pati armijas vidū... Droši vien ir pamatīgi nogurdinoši visu laiku būt vīriešu uzmanības centrā?

"Jutos tik tiešām ļoti aplidota. Beigās jau bija grūti. Teiksim, Kabulā koncerta plakāti tika izlīmēti tikai vienu dienu iepriekš, lai mazinātu nevēlamus incidentus. Tur ir ļoti stingras higiēnas prasības — pirms ēšanas katram obligāti jānomazgā rokas. Bet plakāti bija pielīmēti virs izlietnēm ēdnīcā, tātad katrs tos ir kārtīgi apskatījis. Tā es ienāku ēdnīcā un... Nu, tāda jocīga sajūta. Vakariņās vairs negāju, palūdzu, lai man atnes.

Kareivīši pastāvīgi nāca klāt, lūdza autogrāfus, fotografējāmies kopā. Tālāk gan neko. Visi bija ļoti pieklājīgi. Līdz tam pat nebiju domājusi par to, vai man patīk vīrieši formā, bet viņi visi patiešām izskatās labi — nevienam nav nošļucis vēders, visi vīrišķīgi. Es pat nebiju iedziļinājusies, kas un kā, bet pirms koncerta mans taustiņnieks Kristaps saka: "Iedomājies, Aija, tu dziedi veselam baram veču! Tu te esi vienīgā meitene! Un visi uz tevi skatās, nu, kur vēl tā?!"