Māris Gulbis atklāti par sevi, Kazanovu, Donžuānu un sievietēm

Kā Jums šķiet, kāpēc Jums tiek piedēvēti šie epiteti?

Tas ir slidenākais punkts manā CV. Kādā brīdī vajadzēja paiet malā no fotokamerām. It īpaši dzeltenajiem objektīviem. Diemžēl pats nezinu, kāpēc es to neizdarīju. Vienam otram politiķim varētu būt pat trīs mīļākās, nesauksim vārdā te bijušos premjerus un tamlīdzīgi, bet par viņiem īpaša interese nebija un nebūs.

Kļūda bija tā, ka ielaidu masu medijus savā mājā, bet toreiz es biju jauns, man tas zināmā mērā simpatizēja un vilināja.

Man bija tiesas lieta ar Juri Milleru par viņa grāmatu. Mēs noslēdzām mierizlīgumu, un apmēram 80-90 % tika atsaukti kā nepatiesas un apmelojošas ziņas. Taču tas notika pēc tam, kad grāmata jau bija iznākusi.

Teicāt, ka šī grāmata varētu būt politiskais pasūtījums pret Jums?

Ar laiku jau uzzini visādas lietas. Kad kļuvu par iekšlietu ministru, man piedāvāja apsardzi – es atteicos. Nekļūdījos. Politiķus Latvijā neiznīcina, tieši kaitējot viņu dzīvībai vai veselībai, drīzāk jau ar dzeltenās preses palīdzību.

Jums pārmet, ka lauzāt zvērestu, aizejot no partijas „Jaunais laiks”.

Es biju pilnībā uzticīgs Eināram Repšem, taču bija cilvēki, kas radīja maldīgu priekšstatu, it kā es mēģinu nostāties pret viņu. Pēdējo pilienu kausā gan iepilināja kāda privāta rakstura lieta –  Eināra saruna ar manu sievu Tīnu. Es negribētu iedziļināties detaļās, bet tas paātrināja manu aiziešanu.

Ir sievietes, kas atzīstas – jūsu skatiens liek ļodzīties ceļgaliem...

Šķiet, šis jautājums mani nerro vai mēģina provocēt. Es tam neticu. Pilnīgi. Kāda ģībst? No kā? Es esmu piecu bērnu tēvs! Latvijā es to nekādi nespēju iedomāties. Domāju, tas ir ļoti liels pārspīlējums. Bet Āfrikā bija savādāk. Biju Namībijā, un tur ir tā, ka sieviete it kā nejauši mēģina pieskarties jebkuram baltādainajam vīrietim ar cerību, ka varbūt nākamajā paaudzē viņas bērni būs mulati. To zina daudzi, kas bijuši Āfrikas vidienē – cilvēki grib izrauties no turienes dzīves, šādā veidā mēģinot mainīt savu likteni.

Tad jau sanāk, ka tas ir kārtējais mīts?

Kāda man pazīstama sieviete teica, ka lielākā daļa vīriešu, kas ir viņai apkārt, mani ienīst. Viņi mani nepazīst, bet ienīst tikai šo baumu un leģendu dēļ.

Lasat komentārus internetā par sevi?

Kādreiz paskatījos, tagad vairs nelasu. Kur cilvēkiem var būt tik daudz negatīvisma?! Bet varbūt vairums lasītāju tā izlādējas – uzraksta piecus, desmit komentārus, vakarā mierīgi iedzer tēju vai viskija glāzi un aiziet gulēt. Bet komentārus raksta ap 2% no tiem, kas lasa ziņu portālus. Vairumam jau nav tik strutojoša izpratne.

Esat domājis, kāpēc izjuka Jūsu laulība ar Elizabeti?

Nevaru to norakstīt uz jaunību. Man toreiz ūdens bija līdz potītēm, visa mana dzīve ļoti strauji attīstījās. Tādā brīdī viss sagriežas. Varbūt vajadzēja kādu laiku padzīvot atsevišķi, padomāt. Mēs aizgājām katrs uz savu pusi.

Ja būtu iespējams pagriezt laiku atpakaļ, Jūs darītu kaut ko savādāk?

Tajā laikā es satiku Tīnu un biju viņā ļoti, ļoti iemīlējies. Tas arī izsaka visu, tas bija pagrieziena punkts.

Dažos medijos parādījušās ziņas, ka šķirta Jūsu laulība ar Tīnu.

Nē. Šobrīd mums ir pārdomu laiks. Svarīgākais – vai tu spēj aizmirst tikai negatīvo un globāli piedot, vai ne.

 Kā jums šķiet – vai vispār vīrietis var būt visu mūžu uzticīgs vienai sievietei?
Var, es zinu. Varbūt ne tik daudz, bet ir tādi piemēri. Bet ir jābūt ļoti lielai pacietībai un vēlmei to izdarīt. Otrs cilvēks ir ļoti, ļoti jāmīl. Pazīstu ģimenes, kas ir nodzīvojušas 15 un 20 gadus kopā. Uz to ir jātiecas. Nešaubīgi. Un lieka uzticēšanās šādās attiecībās vienmēr atmaksāsies.

Pilno interviju lasiet žurnālā "Una"