Ķirsons: "LIDO drīzumā mainīs nosaukumu un izpletīsies pa pasauli"

– Padzirdot par Gunāra Ķirsona kārtējā Lido gaidāmo atvēršanu, skauģi un nedraugi varētu nodomāt: ko tas Ķirsons plēšas? Viņam vēl par maz? Tagad sadomājis izvērsties Kazahstānā...

– Cilvēki redz un varbūt domā, ka tas ir tik viegli, ka grozās lielas naudas, ka nav nekādu problēmu. Jebkurš cilvēks, kurš iet uz darbu, padara to, atgriežas mājās ģimenē, viņš var domāt par atpūtu nedēļas nogalē. Viņš ir daudz laimīgāks par mani, jo man nav brīva laika ne dienu, ne nakti. Visu laiku jādomā, kā lai pusotram tūkstotim cilvēku samaksā algu, gribētos vairāk, es pārdzīvoju, ka par maz maksāju. Bet vairāk nevaru, jo mums darba atdeve nav tik pareiza un tik nopietna kā attīstītākajās Eiropas valstīs. Mēs vēl mācāmies. Man valsts vietā jāveido infrastruktūra, jātaisa ceļi. Man jāmēģina visu to radīt, bet finansiāli no tā cieš darba cilvēki.

– Pieminot pašatdevi, darba tikumu un daudz ko citu, uzskatāt, ka visa vaina ir domāšanā, audzināšanā, valsts iekārtā?

– Ja runāju par sevi, - ne mana māte, ne tēvs neaudzināja mani par darba devēju. Mūs audzināja, lai mēs būtu godīgi, strādīgi un kārtīgi. Un dievticīgi. Augu kā bērns, kurš lielāko daļu brīvā laika pavadīja uz ielas, vēlāk augu kā darba devējs ar visām problēmām. Darba ņēmējs aug tāpat. Ja savā starpā sākam strīdēties, zaudējam abi. Tā ir arī politikā un visur šobrīd. Esmu ļoti priecīgs, ka mans kolektīvs un vadība esam vienoti. Nekad neuzdodam jautājumu – kurš ir vainīgs vienā vai otrā situācijā. Gudrojam, kā no tās iziet, ko darīt turpmāk. Ja sākam meklēt vainu, nesasniedzam rezultātu. Kad sarunā pie apaļā galda dzirdu runātājus ar labas izglītības valodu, ar labu tekstu, negribu redzēt izrādīšanos, bet gan dzirdēt būtību, kā nopelnīt vairāk naudas un kā to godīgāk sadalīt. Gribu dzirdēt loģiku.

– Jūs esat no tiem uzņēmējiem, kura tēls neceļo no viena glancētā žurnāla vāka uz nākamo...

– Man tas nav vajadzīgs. Pa šiem gadiem neesmu sev uzcēlis māju.

– Bet gribētu?

– Nē. Man tāpat ir ļoti labi. Man citiem nav jārāda visbagātāk iekārtotais kabinets, jo vienkārši tāda nav. Šeit, kur tagad sarunājamies pie apaļā galda, viss pašu rokām veidots, arī gleznu rāmji. Te visi sirsnīgi dzīvojam, esam kopā, te kopā arī daudz ko risinām un esam laimīgi.

– Kur ņēmāt saviem krodziņiem nosaukumu Lido? Atceraties, savulaik pie Dzintaru koncertzāles Jūrmalā bija restorāns ar šādu nosaukumu?

– No turienes tas arī nācis. Drīz viss būs citādi. Lido drīz sauks citādi. Esam izdomājuši tam citu vārdu, kas man ļoti tīkams. Vēl to neesam patentējuši. To izdarīsim un tad laidīsim dzīvē. Tipisks, pa īstam latviešu vārds. Izrunājams visādās valodās. Lido arī man ļoti patīk, tas ir latvisks. Bet Lido ir Itālijā, Francijā, daudzās Eiropas valstīs. Lido ir skaists vārds — lido domās, lido ar saviem darbiem...

– Nosaukuma izvēlē bija daudz variantu?

– Par to esam sprieduši gadiem ilgi, kādu likt jauno vārdiņu. Ideja nenāca un nenāca. Tā radās, kad veidojām projektu Kazahstānas jaunajai galvaspilsētai Astanai. Ideja bija jauka. Domāju, pārmaiņas būs nākamgad. Redz, Krasta ielā visi zina, ka tur ir Lido, bet uzraksta... nav. Daudzi man saka – pasaules brendi Coca-Cola, McDonald, Mercedes vispirms uzliek lielo izkārtni un tad sāk celt. Mēs uzceļam, pat nepasakām, kas tas ir. Visiem skaidroju, ka mūsu nosaukums ir kvalitāte un cena.

– Jūsu uzņēmumos strādā daudzu tautību cilvēki un visi lieliski saprotas.

– Man ir pilnīgi vienalga, kādas tautības cilvēki te strādā. Mana sieva Larisa ir krieviete, komunistu laikā manu tēvu izsūtīja uz Sibīriju, atņēma viņam visu. Bet viņš man vienmēr teica: "Dēls, krievu cilvēks ir labs cilvēks, politika ir slikta. Cilvēki visi ir labi. Ne jau tautībā vaina. To atceries uz visiem laikiem." Šodien skatos, ka daudzi latvieši, kas te dzimuši un auguši, kas ar visām saknēm ir latvieši, grib, lai Latvija būtu vienīgi latviešiem. Es arī gribu, lai nepazūd latviskums, lai nepazūd viss mūsu, bet kāpēc es nevarētu mīlēt citu cilvēku, kāpēc man jābūt nacionālistam? Ar visu savu būtību esmu par Latviju, bet mīlu visus, kas te atbrauc, ciena Latviju. Kāpēc man viņi jāienīst? Tāpēc, ka runā citā valodā? Mani draugi saka: šodienas vēsture saka vienu – viss, kas ar latviešu rokām veidots pirms četrsimt, divsimt un piecdesmit gadiem, ir latvisks. Arī padomijas laikā. Ļeņinu zīmēja latvieši savām rokām, un vēsture rādīs, vai tas zīmēts no sirds, vai tāpēc, ka komunisti lika to zīmēt. Mākslinieks to jūt.

– Plāni allaž jums bijuši vērienīgi.

– Pie Kaķīšu ezera viesnīca jau gatava. Kazahi to ieraudzīja, gribot tādu pašu. Katrā ziņā viens pret vienu tur tā nebūs. Drīz darbus sāks ražotne Salaspilī. Sapņojam par projekta īstenošanu Krasta ielā. Rīgai otrā pusē ir osta, prezidenta pils, tad ir krastmala un sākas pilsētas nomale. Gribam, lai tā beigtos ar mums. Mūsu arhitekti un mākslinieki domā un gudro, kas tas būs – egle, pils ar drupām. Nav jāsteidzas, vajag gaumīgas, varbūt pārdrošas idejas.

– Cik vietās ārpus Latvijas ir un būs Lido, varbūt ar citu nosaukumu?

– Pašlaik trijās valstīs: Lietuvā, Baltkrievijā un Tatarstānā. Lietuvā nosaukumu nomainīja. Tie, kas brauc uz Latviju, procenti septiņdesmit atnāk uz Lido paēst. Mums patlaban ir pasūtījums no Indijas, no Austrālijas. Dodam piedāvājumu, viņi to izskata, ja iespējamās sadarbības partneri ir nopietni, viņi brauc vēl un vēl reizi. Tad saprotam, ka pretī ir nopietns darba devējs, kas savās mājās grib izveidot to, kas mums pieder.

– Viņi grib savā valstī iekārtot Lido virtuvi ar tās gardumiem vai arī pamatīgu mājiņu, kas nāk no Latvijas?

– Vispirms viņi saka: mēs gribam ēdināt tautu tā, kā jūs to darāt. Tātad – tas ir mūsu brends, mūsu zināšanas, kas maksā tik un tik. Viņi grib mūsu interjeru, tas maksā tik un tik. Grib, lai viņu darbinieki strādā kā mēs, apmācība maksā tik un tik. Grib, lai mēs to visu uzceļam, tas, protams, maksā tik un tik.

– Ķirsons var visu uzcelt no nulles līdz durvju atslēgas nodošanai īpašniekam?

– Top mūsu fabrika, novembrī tā uzsāks darbību. Tā ražos lielo Krasta ielas bistro, ražos namiņus, kas būs uz ceļiem pie benzīntankiem. Ļaudis varēs paēst, iedzert tēju un kafiju, nedaudz atpūsties no ilgā un nogurdinošā ceļa, lai dotos tālāk. Ražosim arī privātās mājas.

– Tā ir tiesa vai izrunāts, ka visu nepieciešamo Lido jaunajam vērienīgajam projektam Astanā vedīs no Latvijas?

– Tieši tā notiks. Mēs gribam, lai būtu eksports no Latvijas, lai ražo te, Latvijā, lai viņi saņem nopelnīto naudu un lai kazahi par to maksā. Mums nav jābrauc turp, ilgstoši jādzīvo prom no mājām. Kazahi atbrauks pie mums, pieņems visu gatavo ražojumu; saliksim apmēram piecdesmit četros konteineros un ar speciālu vilciena sastāvu nogādāsim tos galamērķī.

– Astanas projektā ir daudz vitrāžu. Jums ir pašiem savi stikla mākslinieki, vai sadarbojaties ar citiem?

– Mums ir lieliska sadarbība ar vitrāžas mākslinieku Agri Buteli un viņa kolēģiem, taču darba apjoms šoreiz ir tik milzīgs, ka, iespējams, darbam piesaistīsim vēl citus profesionāļus.

– Cik daudz iedzīvotāju dienā varētu apkalpot šajā milzīgajā Lido?

– Paredzēts divdesmit divus tūkstošus. Salīdzinājumam – Krasta ielas Lido desmit tūkstošus, reizēm par diviem tūkstošiem vairāk. Domāju, mēs varētu pretendēt uz ierakstu Ginesa rekordu grāmatā ar dienā paēdināto apmeklētāju daudzumu. Lai būtu daudz klientu, jābūt pieņemamai cenu un kvalitātes politikai. Ja esi pārliecināts, riska nav.