Uldis Dumpis: "Mums gribas, lai būtu tā kā pasaulē - tāpēc tik daudz "zvaigznes"

– Mums rudens ir kā kārtīgiem skolniekiem, – stāsta Uldis Dumpis. – Vasaras atvaļinājums beidzies, sākas ziemas cēliens. Mēs visi satiekamies, vairāk vai mazāk atpūtušies, cits citu ilgāku laiku neesam redzējuši. Teātris ir mazlietiņ līdzīgs skolai, kad visi sanāk cerību pilni, nezina, kas atkal būs. Man ļoti patika, kā reiz kāda lauku tante teica: "Kādu lugu jūs tagad mācāties?" Tur ir liela taisnība. Sanāk kā skolnieki kopā, boksterē visi jauno lugu, un neviens nezina, kas iznāks, kādu atzīmi dabūs.

Mans rudens ir arī citāds, jo kopā ar sievu Dainu pēc trīsdesmit gadu nodzīvošanas vienā vietā esam mainījuši dzīvesvietu. Tā faktiski ir atgriešanās manā jaunības dienu Pārdaugavā. Kad tikām no komunālajiem dzīvokļiem laukā, pirmais pašiem savs dzīvoklis mums bija Pārdaugavā. Jocīgākais ir tas, ka pavasarī vienu vakaru, kad jau tur dzīvojām, braucu no teātra pēc izrādes ar trolejbusu un pēkšņi – sajūta, ka trīsdesmit gadi nav pagājuši. Tur izskatās viss tāpat, Botāniskais dārzs turpat, kur bijis, Elvīras un Kūdras iela turpat. Tagad man drusciņ tālāk jābrauc – divas pieturas. Labi, ka kaut kas mainās. Man sastinguši stāvokļi nekad nav patikuši. Tāpēc patīk arī ceļošana. Tas vārds ir visaptverošs. Man ceļošana saistās kaut vai arī aizbrauktšanu līdz Bauskai vai Rēzeknei. Kaut kur izkustēties. Nevaru ilgi nosēdēt vienā vietā, tad liekas, ka kaut kā trūkst.

– Cilvēks, nodzīvodams trīsdesmit gadus vienā vietā, neviļus vai viļus apaug ar mantām. Ir lietas, kuras pārceļoties jūs nekad mūžā neatstātu?

– Kā man sieva saka, kad uznāk metamā reize, viss ļoti viegli metas. Pārcelšanās ir laba reize, kad atbrīvoties no daudz kā lieka, ko neesi gadiem aizticis, tātad bez tā var iztikt. Cilvēka dabā gan ir – tā manta gan jau noderēs, gan jau vajadzēs... Diezgan nežēlīgi no daudz kā šķīrāmies. Bija grūti šķirties no bildēm. Man vajadzēja šķirot, un tas process vēl nav galā. Fotogrāfiju savācies tik daudz!

– Izmest nav žēl?

– Ir. Pirms sešiem gadiem mira mana mammīte, bija viņas saglabātās fotogrāfijas, viņai sūtītās apsveikuma kartītes. Tās visas ir ar kaut kādu vēsturi. Apzinos, kad manis vairs nebūs, cilvēkiem, kas bildēs redzamos un savstarpējā sarakstē zināmos vairs nepazīst, tas neko neizteiks. Labāk es to visu sadedzinu, nekā tas mētājas kaut kur pa pasauli, neviena cilvēka nenovērtēts un nesaprasts. Tas ir diezgan sāpīgs process. Vēl tā bija ar grāmatām. Nezināju, ka no tām ir tik grūti tikt vaļā. Izmest jau nav māksla, bet gan atdot. Mums fantastiski paveicās – atradām cilvēkus, kuriem grāmatas vajadzēja. Atdevām tās mākslas skolai, Kultūras akadēmijai un vēl šur tur.

– Ar Dainu daudz esat ceļojuši. Arī tur redzētais fiksēts bildēs.

– Tās arī jārevidē.Ar katru bildi ir kāda atmiņa, vien mūsu. Cilvēkiem reizēm grūti saprast, ka rādīt otram ceļojuma bildes, kurā otrs nav bijis, tas ir diezgan necilvēcīgs gājiens. Ja viņš tur nav bijis, pārāk lielas intereses nav. Iedomājieties sevi, ka jums jāskatās, kā otrs ar kamieli jāj Ēģiptes tuksnesī. Viena bilde – jauki, piecpadsmitā vairs nav interesanti. Esmu par slinku, lai bildes liktu albumos, tagad visu kopēju diskos.

– Tie laiki pagājuši, kad pie teātra aktieru dienesta izejas stāvēja meiteņu bari, lūdzot autogrāfus, un tantītes ar puķītēm, lai tās uzdāvinātu vārda mākslas meistariem?

– Es tos laikus arī īsti neesmu pieredzējis. To jau stāsta Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls savā jaunībā, ka vidusskolnieces pulcējušās. Manā laikā jau gluži arī tā vairs nebija, kad biju jauns. Turklāt es nekad neesmu spēlējis mīlētāju lomas. Man šie pārbaudījumi, paldies dievam, laimīgi gājuši garām. Ir lietas, kas pieder pie profesijas, un tur neko nevar darīt. Pie tā jāpierod, ka to ģīmi pazīst. Tas ne vienmēr ir patīkami, ne vienmēr der. Ir reizes, būsim godīgi, kad tas tomēr ļoti noder.

– Iepērkoties Centrāltirgū noder?

– Var būt, ka noder. Varbūt iedos drusciņ labākus burkānus un drusciņ vairāk...

– Un tantīte priecīga, ka var parunāties ar mākslinieku.

– Cilvēki ir ļoti sirsnīgi, un ir aizkustinoši brīži. Patīkami.

– Jau četrdesmit trīs gadus esat šā teātra aktieris. Vai atceraties pirmo darba dienu?

– Ļoti labi atceros. Tad gan vēl nebiju šā teātra aktieris. Biju Teātra fakultātes otrā kursa students. Šeit bija izrāde Žanna d"Arka, kur Antra Liedskalniņa un Velta Līne spēlēja Žannu. Bija saslimuši vairāki aktieri, un Briedītis mūs izsauca. Man vajadzēja ielēkt Egona Besera vietā. Briedītis pa dienu mūs te izvadāja pa skatuvi, citu partneru, protams, nebija. Viņš stāstīja: "Līne stāvēs te, tu te nāc ārā, izvelc zobenu, saki viņai..." Es kā šodien atceros pirmos vārdus: "Esi sveicināta, jaunava Žanna!" Es biju Orleānas hercogs, maza lomiņa. Viņa man prasītu: "Kā tagad izskatās Orleānā?" Man tur bija: "Kā kapsētā ar tūkstoš tikko izraktiem kapiem." Es biju baigi uztraucies, un no tās reizes Veltai Līnei kādreiz teicu – viņas acis! Kā viņa skatījās! Veltai bija pilnīgi skaidrs, kā esmu uztraucies, kā esmu pārbijies. Tas studentiņš, kurš pirmo reizi iemests izrādē uz lielās skatuves... Viņa tik līdzjūtīgi uz mani skatījās! Viņas skatiens man vēl tagad ir acu priekšā. Ar tik mīļām un saprotošām acīm. Tā nebija Žanna, tā bija pieredzējusi aktrise, kura skatījās uz trusīti, kurš izmests saplosīšanai.

– Zemi zem kājām jutāt?

– Nemaz. Pēc Briedīša teiktā, man izrauto zobenu vajadzēja iegrūst atpakaļ makstī. Es nevarēju trāpīt, vienkārši pasitu to padusē un tinos kulisēs. Domāju, katrs atceras savu pirmo iznācienu uz lielās skatuves.

– Piekrītat apgalvojumam, ka aktiera profesija ir absolūti atkarīga no režisora?

– Uzskatu, ka režisors ir galvenais izrādes tapšanā. Viņš ir tas cilvēks, kas visu veido, kas visu savāc kopā. Viens pats vari spēlēt nez cik spīdoši, bet izrāde var arī nebūt. Esmu režisora teātra piekritējs. Man režisors ir ļoti vajadzīgs. Esmu dzirdējis aktierus, kuri saka– viņiem nevajagot. Esmu tā audzināts, varbūt tāpēc man šāda nepieciešamība. Esmu Jaunušana skolnieks, un viņš bija diktators, kurš nelaida ne teikuma tālāk, ja nebija tā, kā viņš grib. Zināmā mērā tas viņa skolniekus arī sasaistīja. Tiekoties ar citu teātru aktieriem televīzijā vai radio,– cik viņi brīvi fantazēja, gudroja, visādi mēģināja. Mēs vairāk bijām sasaistīti, vaļā mutēm kā putnēni ligzdā, kuri gaida, kad mamma atlidos, iebāzīs mutē ēdamo un pateiks, ko darīt. To esmu izjutis. Varbūt tāpēc es īsti bez režisora nevarētu. Man vajag kaut vai tik daudz, ka viņš ir blakus un ir viena acs, kas tevi vēro, vai nenogāzies šķībi un neaizej pa nepareizu ceļu, kurš paslavē un pabar. Režisoram jābūt diezgan gudram, kurš ne tikai tevi sit nost, ja slikti dari, bet kurš, kā saka, gan ar pātagu, gan ar burkānu... Bez režisora mēs, protams, brīvāk justos. Aktiera dabā ir darīt tā, kā viņam ir vieglāk, bet vai tas vienmēr ir labāk?

– Tagad teātros liela piekrišana ir dziedošajiem un dejojošajiem aktieriem. Sevi tiem piepulcējat?

– Domāju, ka ne. Fakultātē mācīja gan dziedāt, gan dejot. Tolaik nebija mazāk cilvēku ar muzikālu dzirdi un balsi. Pirmais, kas man nāk prātā Olga Dreģe, Juris Strenga, Astrīda Kairiša. Vēl daudzi. Muzikālo izrāžu bija ļoti maz. Viens no celmlaužiem bija Mihaila Kublinska taisītais Kapteinis Kihnu Jens mūsu teātrī, kur dziedājām, turklāt bez mikrofoniem, un tīri labi zālē saprata. Pavadījumi bija tik labi sabalansēti, ka iztikām bez tiem. Tā jau vilka uz mūzikla stilu. Laikam šādas izrādes nebija modē.

– Jūs nepārsteidz, ka tagad ne vienā vien izrādē aktieri uz skatuves runā mikrofonos?

– Pirmoreiz es to piedzīvoju kādā Brodvejas teātra izrādē septiņdesmit devītajā gadā, kad spēlēja kāda angļu trupa. Mikrofoni nebija klaji redzami, bet gan slēpti, bet tas bija nepārprotami dzirdams. Kopš tiem laikiem mani tas nedaudz traucē. Varbūt esmu vecmodīgs. Saprotu, Džilindžera izrādēs aktierim nav jāpiepūlas, var patiesāk justies, var mierīgi čukstēt un visi dzird Dailes teātra lielajā zālē. Zināms pozitīvs grauds visā tai lietā ir, bet mani tā mehāniski pārveidotā balss traucē.

– Ja noņemtu mikrofonus, izrādītos, ka balsis ir par vārgām, lai sasniegtu visus skatītājus?

– Varbūt īsti trūkst metodikas, kā to mācīt? Mazliet tā lieta atstāta tādā kā pašplūsmā? Nezinu, kāpēc tā. Bet paiet vairākas sezonas, kamēr viens jaunais aktieris apjēdz to, ka atrodas uz lielās skatuves, ka teksts jāsūta. Arī mums bija grūti. Kad no mazās Vāgnera ielas skatuvītes pirmo reizi nonācām šeit... Tā ir profesija, kas jāmācās visu mūžu. Tāpat kā pianistam, ja bērnībā neesi dragājis un trenējies, nemūžam neko nenospēlēsi no Šopena. Tā ir tehnika.

– Ar ko vēl atšķiras šodienas aktieri no jūsu paaudzes?

– Mēs bijām ļoti bijīgi, ar lielu pietāti pret vecajiem aktieriem. Vairāk mutes turējām ciet, vairāk klausījāmies, bijām biklāki. Jaunie ir daudz drošāki. Viņi nāk un, kā saka teātrī, ņem savu vietu.

– Vienmēr pelnītu?

– To ir grūti pateikt. Tāpat kā mūsu biklumam ir divas puses. It kā daudz ko palaidām garām. Ei nu tu zini! Es viņu tādu ienākšanu vērtētu kā pozitīvu parādību. Protams, viens otrs no viņiem aplauž ragus, un tas ir neglābjami jebkurā profesijā. Nebūs tā, ka iesi kā pa diedziņu tik uz augšu, uz saulaino tāli. Man jaunā paaudze patīk. Bet ir cita lieta, kur vecākā paaudze esam vainīga. Piedzīvoju tādu mācību stundu! Mums nevienam negribas būt tam sliktajam un aizrādīt, būt tam nīgrajam vecim. No malas nosodīt, redz, kā tas dara nepareizi, tam visi esam gatavi. Reiz saņēmu dūšu un kādai jaunajai aktrisei pēc pāris dienām aizrādīju, ka tā nevajag darīt. Viņa man pārvaicāja, kāpēc to neesmu teicis agtrāk, un viņai bija taisnība. Tāda audzināšana ir arī ģimenē– negribas aizrādīt, atbrauks vectētiņš un vecāmamma, tie nu būs sliktie, kas audzinās. Te ir kaut kas līdzīgs. Protams, jaunais aktieris var pieņemt vai nepieņemt, bet mums, tai vecākai paaudzei, kaut kādai atbildībai jābūt, arī par tradīcijām. Jaunais ienāk teātrī un nezina, ka varbūt te ir nerakstīta kārtība. Tas mums ir jāskandina.

– Pats būtiskākais un galvenais, kas jaunajam jāzina?

– Viena tāda elementāra lieta – trakākais pārkāpums, ja ar ielas apģērbu un apaviem uzbrien uz skatuves. Nemūžam! Tagad jau arī tā lielākoties nedara, bet tas viss ir jānoklārē. Nu negrib neviens būt tas vecais, bargais, kas ar līko pirkstu bārtos.

– Par lomu trūkumu nevarat žēloties. Ja tomēr pagadās klusāks laiks, vai nenāk prātā jocīgas domas – neesmu pamanīts, neesamu vajadzīgs, neprotu spēlēt?

– Nekad tā nav bijis. Godīgi varu pateikt – kad jaunībā trupa bija daudz mazāka, kad visur vajadzēja spēlēt, arī masu skatos, kad bija pa trīsdesmit izrādēm mēnesī, pie ziņojuma dēļa, kur bija izkārts sastāvs jaunajām divām lugām lomu saraksts, ar Ģirtu Jakovļevu stāvējām un abi teicām: "Paldies dievam, ka neesam." Tas bija neaudzinoši, to jau nemaz skaļi nedrīkst stāstīt. Bijām tik aizņemti. Pat ja maza lomiņa izrādē, esi aizņemts visu vakaru. Man nav bijuši periodi, kad būtu izjutis, ka esmu aizmirsts un pazudis. Saprotu, pēc statistikas, vīriešiem visvairāk esot no 25 līdz 50 gadiem. Tā jau ir dramaturģijā. Kad nāk pie sešdesmit, skaidrs, to veču lomu lugās ir mazāk. Ja teātrī mazāk darba, atrodas citur. Tas nav mans nopelns, vienkārši – kā tev tai dzīvē sakrīt.

– Laikam jūs nepiederat pie cilvēkiem, kas plēšas vadīt saviesīgus vakarus?

– Es nemāku to darīt, lai arī naudiņa pelnīta visādi. Savā laikā kopā ar cienījamiem operas solistiem pat esmu startējis kapu svētkos. Tas bija sen, sen. Slikti jūtos, kad ir daudz cilvēku. Uz skatuves – tas ir kas cits. Ir zēni, kam patīk saviesīgie vakari, kam tas iznāk. Kādam tas ir jādara. Man vāciešus filmās arī nekad sevišķi nav paticis spēlēt. Bet tāpat esmu grēkojis un to darījis. Devis sev svinīgus solījumus, ka šis ir pēdējais, bet pēc gada naudu vajag, un kādam tas ir jādara.

– Ne viens vien griež un krāj recenzijas par sevi, skaita lomas...

– Kad mana sieva atceras, viņa griež un krāj recenzijas. Kad Diāna Spertāle rakstīja grāmatu par mani, Daina no skapjiem to visu vilka ārā, un biju pārsteigts, ko viņa ir sakrājusi. Es izlasu recenzijas par izrādēm arī citos teātros. Tā ir joma, kas mani interesē. Bet filmas gan īpaši neskaitu. Savā laikā, kad dauzījāmies pa Krieviju un filmējām, tur sanāca labs skaitlis. Astoņdesmito gadu beigās Kinematogrāfijas savienībai vajadzēja statistiku, toreiz bija pāri četrdesmit, ieskaitot arī epizodiskās lomas. Ir jau vēl kaut kas. To visu nevar tā rēķināt. Ja esi divas dienas filmējies vienā epizodītē, ķeksīša pēc jau var pierakstīt, bet nekāda nopietna sakara ar to filmu nav.

– Vai varat pateikt, jā, tā ir mana vērtīgākā un īstākā kinoloma, vai – kas sirdij tuvāka?

– Ar kinolomām ir tā, – skatīties sevi ir ārkārtīgi grūti. Ir lietas, kas jau folklorizējušās, teiksim, Emīls un Limuzīns, ko divreiz gadā pasniedz tautai. Tās skatos nedomādams. Ja parāda kaut ko citu, tas ir tāpat kā filmēšanas laikā, kad prasa parādīt uzfilmēto materiālu. Labot neko vairs nevari, vien sabojāt sev garastāvokli, jo savu ģīmi skatīties nav viegli. Zinu, ka aktrises vienmēr grib redzēt uzņemto materiālu, tā vairāk, man liekas, ir sievišķīga ziņkāre, sak, kā es tur izskatos. Nedomāju, ka tas sagādā lielu prieku, lai gan cilvēki ir dažādi.

– Tagad kaut kā sanācis, ka bieži vien cilvēks, kurš trīsreiz parādās TV ekrānos, jau tiek saukts par zvaigzni.

– (Smejas.) Mums gribas, lai te būtu tā kā visur pasaulē. Tāpēc mums aulēkšiem gribas skriet pasaulei pakaļ. Nav slikti, ja pats apzinās visu un pieņem kā lielu spēli. Bet, ja to dara pa nopietnam, tad ir nedaudz komiski. Ne jau tikai zvaigznes, smīniņu izraisa arī tas, ka mums tagad pēkšņi ir šausmīgi daudz režisoru. Ko tas nozīmē? Viņi ir absolvējuši kaut kādus kursus vai Kultūras akadēmiju? Bet tas jau vēl nenozīmē, ka esi režisors.

– Jūsu mazbērni, skatoties televīzijas pārraides, saliek kopā, ka tas ir tas pats viņu vectētiņš vai tikai – aktieris Dumpis?

– Īsti neatceros, kā bija ar lielajiem mazbērniem, bet mazākā, Marta, kurai tagad ir astoņi gadi, maziņa būdama, to nevarēja savienot vienā cilvēkā. Televizorā bija viens, un tad viņa aizdomīgi uz mani lūrēja, kad biju turpat blakus. Tas viņai bija kaut kas cits.

– Jums ir vēl trīs mazbērni?

– Jā, vecākajai– Madarai ir astoņpadsmit gadu, Reinim– sešpadsmit, Jānim– trīspadsmit.

– Mazbērniem jūs ar Dainu esat vectētiņš un vecmāmiņa vai opītis un omīte?

– Esmu Oo, viņi mani tā sauc. Kad reiz no ārzemēm mazbērniem rakstījām kartīti, pēkšņi apjuku– kā tas jāraksta, jo līdz šim mani uzrunāja tikai vārdā. Kad Madara bija maziņa, viņa mani sauca, un es – Oo atsaucos. Tie ir viņas ieliktie vārdi. Daina ir Nānīte, no vārda Dainīte.

– Vai taisnība, ka vectētiņi un vecmāmiņas mazbērniem ļauj lielāku vaļu?

– Droši vien. Podi īpaši kopā nav gāzti. Es tā mazāk, esmu palicis rāmāks, bet Daina ar viņiem brauc kopā ar riteņiem, brauc slēpot.

– Uz slēpēm kāpt jūs nevar pierunāt?

– Vairs ne. Savulaik braucu ar kalnu slēpēm tepat Bākūzī. Uz lielajiem kalniem nekad neesmu bijis slēpot. Neesmu provējis. Sagāja veselība dēlī un slēpošanu pārtraucu.

– Bet ceļojat katru gadu?

– Cenšamies. Katru gadu kaut kur aizkuļamies. Ekspromtom vairs to nevar izdarīt. Šogad atjēdzāmies janvāra vidū, ka gribam braukt, bet Impro visas grupas jau bija pārpildītas. Mums vienmēr ir sava draugu kompānija, kas turamies kopā.

– Ja jums rīt piedāvātu kaut kur braukt?

– Pirmā doma būtu– tur, kur nav būts. Bet patīkami arī atgriezties. Šveicē esmu bijis divreiz, katrreiz ieraugi kaut ko citu. Un apzinies, ka šajā pasaulē visu tāpat neieraudzīsi. Norvēģijā esam bijuši divreiz un labprāt brauktu trešo reizi. Ļoti gribu būt maģiskā vietā– Normandijā. Saprotu, tā nav populārākā Francijas vieta, bet man ir tik spēcīgs iespaids no filmas, no lasītā, kad sabiedrotie cēlās krastā... Esmu bildes redzējis, tā nav skaistā Francija, tur ir augsti, drūmi krasti, bet ļoti velk uz to pusi. Parīzē esmu bijis tikai dienu, bet neko īsti neesmu redzējis. Uz Londonu brauktu palēkdamies jau šodien. Stereotips, ka tā ir drūma, bet tā ir tik gaiša, forša, balta. Savā mūžā nez vai paspēšu nokļūt Dienvidamerikā. Mammai klases biedrene dzīvoja Buenosairesā. Kad viņa sūtīja bildītes, skatījos kā brīnumā. Gribētu tur nonākt, esmu bijis vien Meksikā, daudzkārt Amerikā.

– Latvijā ir kāda vieta, kur vēl neesat bijis?

– Visu laiku, gadus desmit, man nedeva miera Ēdole, kur ir Indulis un Ārija, kur Liepājas teātris reiz spēlēja. Tur nebiju bijis. Otra vieta bija Zebrus ezers. Tas vārds tā patika. Jābrauc pa Liepājas šoseju un pie Anneniekiem pa kreisi iekšā. Ulmaņa laikos Ieviņš rakstīja par teiksmaino ezeru. Tur beidzot nokļuvu. Bet pirms pāris nedēļām trāpījās brīva diena, aizlaidām ar Dainu uz Kuldīgu pie veciem draugiem un tad caur Jūrkalni un Pāvilostu nonācām Ēdolē. Pateicoties kinostudijai un teātrim, Latvija izbraukāta krustu šķērsu. Savulaik viesizrādēs devāmies pat uz mēnesi. Toreiz nebiju bijis Zilupē, Kolkā un Pāvilostā, kur bija slēgtā zona un teātris nebrauca. Pārējās Latvijas pilsētās zinājām trīs svarīgākās vietas– kultūras namu, ēdnīcu un gastronomu.

– Savulaik saņēmāt pamatīgu brāzienu no administrācijas par atļaušanos audzināt skatītājus.

– Bija rietumvācu dramaturga Borherta luga Tur laukā aiz durvīm, un es spēlēju vācu zaldātiņu Bekmanu. Lugā par vienām šausmām un asinīm, gari monologi. Panevēžas teātrī to spēlēja Baņonis, man, jaunam puikam, lomu iedeva Jaunušans. Daudz klusas vietas. Kādā trešajā ceturtajā rindā viens cilvēks čaukstināja konfekšu papīrus– apēd vienu, ver vaļā nākamo. Tik skaļi, ka visu dzird uz skatuves un zālē. Vienā brīdī neizturēju un paskaļi teicu: "Pārtrauciet čaukstināt tos papīrus!" Pēc tam mani kolēģi sadalījās tajos, kas mani aizstāvēja, un otri, kas mani nosodīja. Tagad jāatzīst, ka sevi būtu pievienojis nosodītājiem. Toreiz Lidija Freimane man teica, ka ir neredzamā siena, kuru nedrīksti pārkāpt, lai tev met ar tomātiem, tev aiz sienas jāpaliek. Vienreiz izdarīju, otrreiz mūžā to vairs neesmu darījis un droši vien nedarīšu.

– Nacionālais teātris ir vēsturisks nams, te risinājušies mūsu valstij nozīmīgi notikumi, te spēlējušas teātra leģendas.

– Mana pieredze ārpus šīs mājas ir gauži sīka– vienreiz esmu spēlējis Dailes teātrī, vienreiz Valmierā un Liepājā. Mans mūžs te pagājis. Būtu augsti teikts, ka vienmēr es domātu, ka te proklamēta Latvijas valsts. Man šis nams vairāk saistās ar lietām, reāliem cilvēkiem, kurus, teātrī ienākot, man kā jaunam aktierim bija lemts sastapt,– Žani Katlapu, Karpu Klētnieku, Jāni Osi. Man ar to šī māja šķiet ļoti bagāta. Jaunajai paaudzei tas varbūt neko neizsaka. Kādreiz varbūt kāds teiks,– kad es te ienācu, spēlēja Dumpis, Jakovļevs un Lejaskalns. Tā visa ir tāda paaudžu būšana. Visi tie veči bija lielas personības. Atceros, kā Katlaps tepat stāvēja un pīpēja, pelnus mūžīgi birdināja saujā... Kad pēc remonta no VEF kultūras pils atgriezāmies teātrī, viss bija tik balts, tīrs, sterils, un Ģirts teica– es te nejūtos kā agrāk, tas nav tas teātris... Pēdējā vakarā pirms teātra slēgšanas remontam – tas bija tik emocionāls brīdis. Nebija svarīgi, ka klīda runas par trupas izformēšanu, par neatgriešanos. Visi sasēdāmies muzikantu bedrē, dziedājām. Pēkšņi atskanēja fantastiskas sieviešu balsis. Visas jaunās ģērbēju meitenes vienādās baltās blūzītēs sēdēja balkona pirmajā rindā un dziedāja. Bija šausmīgi skaistas atvadas no teātra un nebija domas, ka neatgriezīsimies.

– Savulaik jūs bijāt teātra Tautas frontes nodaļas vadībā.

– Man bija noteikums– labi, būšu, bet ne viens. Ļoti gribēju, lai līdzās tādā pašā statusā ir Lolita Cauka un Aivars Bogdanovičs. Es neesmu līderis. Pat horoskopā rakstīts, ka nedrīkstu neko vadošu darīt. Man pat ir bēdīgi piedzīvojumi, kad mani ieliek par priekšnieku kaut vai pieciem cilvēkiem, kaut ko salaižu dēlī. Čehijā, kur filmējām Sprīdīti, tā kā zināju, kāda ir Prāgas lidosta, visai grupai biju fīreris. Iekāpām gandrīz nepareizā lidmašīnā.

– Simtiem reižu esat dzirdējis, ka tagadējā Latvija nav tā, par kuru cīnījāmies uz barikādēm.

– Vai toreiz skaidri zinājām, kādu to gribam? Dzīvojām pavisam citā pasaulē, mums bija pieredze par demokrātiju un brīvu valsti vien tik, cik no vecākiem dzirdēts. Visi bijām visīstākie padomju laika produkti. Mēs joprojām mācāmies un esam ļoti straujā procesā. Septiņpadsmit brīvības gadi tāds nieks vien ir. Kad lamā valdību, man ienāk prātā kāda latviešu žurnālista, kurš dzīvo Amerikā, teiktais: "Jūs pie tā neesat pieraduši. Valdība visā pasaulē ir tam domāta, lai to lamātu..." Valdību nekur nemīl, jo tā liek ikvienam maksāt nodokļus. Daudz diskutē par tiem, kas aizbraukuši strādāt uz Īriju. Cilvēki ļoti ātri pierod. Mājās varbūt atgriezīsies vien mazākā daļa. Atkal jāpiemin kāds gudrs Amerikas letiņš, kurš teica: "Ko es varu pārmest tiem jūsu Latvijas krieviem, kuri nebrauc prom, ja es nebraucu no Amerikas prom uz Latviju, kad Latvija ir brīva, jo man Amerikā ir labāk."

– Ja šodien vaicātu, ko jums uzdāvināt dzimšanas dienā?

– Tikai un vienīgi veselību. Pārējā visa ir gana.