Saeimas deputāts Kāposts studē Kembridžas universitātē un nekaunīgi melo

Zaļo/zemnieku deputāts Andis Kāposts ieguvis 2. vietu melošanas konkursā Minhauzena svētkos. Tā kā pārstāvjiem no tautas bija jāmelo par deputātiem, tad savukārt deputātiem bijis jāmelo par kaut ko citu. Saeimas deputāts Kāposts no sirds melojis par laika apstākļiem un metereologiem. Skatītājiem un žūrijas locekļiem (Ērikam Hānbergam, Ojāram Rubenim u.c.) Kāposta priekšnesums paticis. Tāpēc visi Minhauzena muižā sanākušie, izsmējušies ne pa jokam.

Andis Kāposts savu melu gabalu uzrakstījis kopā ar pazīstamo latviešu dramaturgu un Latvijas Dramaturgu teātra galveno režisoru Hermani Paukšu. Arī Vipi.lv lasītājiem ekskluzīva iespēja izlasīt to un no sirds izsmieties:

                                          Sinoptiķi

Nav vērts ne strīdēties, ne šaubīties, ka visu laiku lielākais un mūžam nepārspējamais melis numur viens ir mūsu godājamais meļu karalis barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens. Atliek tikai noskaidrot meļa numur divi vārdu, tā sacīt: vicečempionu, sudraba medaļas īpašnieku.

Ir, protams, glaimojoši dzirdēt, ka šis gods tiek piedēvēts mūsu deputātiem, kurus man tāpēc ir jo lielāks prieks še pārstāvēt.

Tomēr negribas greznoties ar svešām spalvām, jo šaubu nav un nevar būt, ka patiesībā meļu vicekaraļa titulu ar lielu punktu pārsvaru ir nopelnījuši mūsu godātie laika pareģi, kas tautā tiek dēvēti vienkārši par sinoptiķiem.

Katram taču skaidrs, ka meteoroloģiskais dienests ir izveidots ne jau tāpēc, lai cilvēki uzzinātu, kāds tuvākajās dienās būs laiks, bet gan tāpēc, lai nestu cauri lētticīgos un šādi iepriecinātu gudrāko tautas daļu ar izsmalcinātiem jokiem. Var sacīt, ka visa mūsu sabiedrība dalās apmēram uz pusēm: vieni ir tie, kas saprot, ka sinoptiķu meliem nedrīkst ticēt, un vienmēr rīkojas pretēji laika prognozēm, otri to nesaprot, tāpēc ar savu muļķīgo uzvedību iepriecina pārējos.

Kurš gan no sirds nav smējies par dīvaiņiem, kas staigā apkārt ar lietussargiem rokās, mezdami bažīgus skatienus saulainajās debesīs, tikai tāpēc, ka noticējuši sinoptiķu solījumiem par gaidāmo lietu un pērkona negaisu?

Arī es, kad biju vēl jauns un ne tik gudrs kā tagad, naivi ticēju sinoptiķu prognozēm. Ja viņi solīja jauku un saulainu laiku, gāju sauļoties, ja solīja lietainu – tupēju mājās, bet, kad solīja sniegu – nekavējoties devos slēpot. Lieki būtu piebilst, ka sauļodamies vienmēr izliju līdz kaulam, jaukā laikā tupēdams mājās, kļuvu par apsmieklu citiem, un arī slēpošana pa dubļiem neveicās tik labi, kā gribētos.

Reiz aizbraucu līdzi iemīļotajai meitenei uz pikniku, uzvilcis lietusmēteli un nodrošinājies ar lietussargu, jo solīja pamatīgu negaisu, bet mana meitene – tērpusies tikai plānā, gaisīgā kleitiņā. Jau redzēju iztēlē, kā glābšu iemīļoto no saaukstēšanās, atdodams tai savu lietusmēteli un piesegdams ar lietussargu.

– Kāpēc Andis ir tik dīvaini saģērbies? – vaicāja pārējie. – Viņš tēlo prezervatīvu? Mums taču tev nav paredzēts karnevāls un maskās nebija jāierodas.

“Nekas, nekas,” zobus sakodis, mierināju sevi, “kad sāks līt, tad redzēsim, kurš te ir prezervatīvs.”

 Taču lietus, kā jau nojaušat, tā arī nesākās, bet meitene no tās reizes vairs nevēlējās ar mani tikties.

Protams, kopš mana galva ir oficiāli atzīta par vienu no simt gudrākajām valsts galvām, es beidzot saprotu, ka laiks vienmēr būs pretējs prognozētajam, un rīkojos pareizi. Ja sola sauli – meklēju lietussargu un dodos uz plenārsēdēm, ja sola lietu – braucu sauļoties. Tomēr ir tāda īpaši viltīga prognoze: vietām īslaicīgs lietus. Jo pēc šādas prognozes iespējas ir divas: vai nu spīdēs saule, vai arī visā Latvijas teritorijā līs. Turklāt garlaicīgi, nevis īslaicīgi. Reiz šādā prognozē gadījās interesants piedzīvojums. Solīja īslaicīgu lietu. No rīta spīdēja saule. Tātad skaidrs, ka spīdēs visu dienu bez apstājas. Devos mierīgi bez lietussarga gar Gaujas krastu pastaigāties, tautasdziesmas dziedādams, te – skatos un neticu savām acīm: zāle mitra. “Nevar būt!” šausmās nodrebēju. “Tātad šoreiz sinoptiķi tomēr nav samelojušies – vismaz šajā vietā īslaicīgs lietus ir bijis...” Un – jā – dzirdu: kaut kur tepat blakus atkal lietutiņš sāk čabināties, gribu jau traukties atpakaļ uz mājām, pagriežos... un ko es ieraugu – nekāds lietus! Vienkārši tūristi alu pārdzērušies, un no tā tas slapjums zālē!

Tomēr nesen sinoptiķiem laimējās mani izjokot. Solīja saulainu laiku, temperatūra ap plus trīsdesmit, paņēmu lietussargu un devos pastaigāties. Gribējās negaisu izbaudīt. Kā tad: drīz sāka vilkties mākoņi. Tādi melni, melni. Izpletu lietussargu, bet, ko domājat – pēkšņi sāka nevis līt, bet snigt! Un es ar lietussargu! Sniegā! Jau pēc pāris minūtēm man uz lietussarga tāda kupena izveidojās, ka tas salūza. Bet es ar krosenēm – līdz ceļiem sniegā. Pats nesaprotu, kā toreiz sveikā līdz mājām aizkūlos un neko nelabu nesaķēru. Nu, kopš tās reizes esmu mācīts: kā sola saulainu laiku un plus trīsdesmit, tā – kažociņš mugurā un slēpes pār plecu.

Tiesa, sieva mani aizsūtīja uz psiheni pārbaudīties, ārsti pat kaut kādas nobīdes atrada...

Nu labi – esmu mazliet nojūdzies, taču tieši tik, cik nepieciešams, lai nodarbotos ar politiku, bet melis, atvainojiet, vismaz tāda mēroga kā sinoptiķi, jau nu gan es neesmu.