Autorallists Kārkliņš neko neatceras no šaušalīgās avārijas Cēsīs

Pirmās domas pēc pamošanās no komas Jānim nemaz nebija. Viņš neko neatceras. Arī Cēsu ralliju vispār neatceras, tā kā nav atmiņā arī pēdējā mirkļa pirms avārijas, nav arī paša trieciena. Viss pazudis. "Neatceros īsti, ka biju Rīgā, it kā atceros, ka biju Stradiņos, bet — neko konkrētu," saka Jānis. "Kāds laiks no atmiņas vienkārši izkritis — gluži kā izdzēsts fails. "Draugu" paroli man pateica draugi, kuri to arī zināja, telefonam man tagad ir cita karte un cits numurs."

Pagājušās nedēļas nogalē Jānis Kārkliņš jau bija skatīties Latvijas čempionātu autokrosā Bauskā, un daudziem, ieraugot viņu "Mūsā", mute palika vaļā. Tieši tāpat kā Jāņa Krastiņa sievai, kad Kārkliņš pats iegājis sestdien pa durvīm viņu dzīvoklī.

"Nekādu neparastu izjūtu vai asociāciju zemapziņā, skatoties, kā viņi brauc, nebija. Kad braucām, sēdēju automašīnā tētim blakus (savulaik viens no labākajiem Latvijas rallistiem Andris Kārkliņš — A.K.) un baiļu sajūtas nebija," saka Jānis. "Kaut kādas nedaudz dīvainas sajūtas bija, bet tās nebija bailes. Vienkārši sen nebiju sēdējis automašīnā..."

Pirmā palīdzība — operatīva un profesionāla

Jāņa Kārkliņa straujās atveseļošanās pamatā ir gan viņa paša stiprais organisms, gan tas, cik operatīvi un profesionāli nostrādāja mediķi pirmajā posmā pēc avārijas. "Tās ir muļķības, ka Jāni ilgi nevarēja dabūt ārā no mašīnas. Es pats viņu varētu uz rokām no auto izcelt, taču nedrīkstēja to darīt, jo Jānis jau bija komā, mēs nezinājām, kas tieši viņam noticis, un tāpēc nedrīkstējām paši viņu aiztikt," skaidro ekipāžas stūrmanis Krastiņš. "Nācās nogriezt nost pusi auto, lai Jāni ar visu sēdekli uzmanīgi dabūtu laukā." Operatīvi nostrādāja Valmieras slimnīcas reanimācijas automašīnas brigāde, tad viss tika izdarīts Cēsu slimnīcā, kur Jāni sagatavoja transportēšanai ar helikopteru uz Rīgu — uz Stradiņiem. Var teikt, ka operatīvs un profesionāls mediķu darbs izglāba Jānim dzīvību.

"Milzīgs paldies visiem, kas centās palīdzēt, tiem simtiem cilvēku, kas brauca nodot asinis, jo tās palīdzēja ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem. "Draugos" man bija vairāk nekā 1000 apmeklējumu dienā, visi izteica atbalstu un vēlēja veseļoties. Tas arī ļoti palīdzēja," saka Jānis.

Nākamsezon brauks atkal!

Jānis Kārkliņš pat nepieļauj domu, ka viņš varētu vairs nebraukt ralliju. Ne mamma, ne tētis pat nav mēģinājuši viņu atrunāt to darīt, jo labi zina, kāda būs atbilde. Vienīgi vecmāmiņa mēģināja iebilst — sak, varbūt lai mazdēls tomēr nebrauc, kamēr viņa vēl dzīva. "Varējāt nemaz nejautāt, vai ceru vēl braukt... Es gribu braukt! Un es braukšu," par sevi ir pārliecināts Jānis.

Viņš jau kopš 12 gadu vecuma stabili vada auto. Jau toreiz Jāņa tēva, Andra Kārkliņa, draugi un bijušie konkurenti (piemēram, Ivars Caune), teica, ka "Kārkliņa puika ir vēl neredzēts talants". 15 gadu vecumā Jānis jau uzvarēja divos minirallijos. Arī Jānis Krastiņš nešaubās, ka nākamsezon viņi atkal brauks: "Iespējams, tas nenotiks no paša sezonas sākuma, bet vasaras vidū uz Kurzemes ralliju mums jau vajadzētu būt gataviem braukt. Kaut gan... Redzot, cik strauji Jānis veseļojas... Zini, tas varbūt pat ir labi, ka viņš no tā Cēsu rallija neko neatceras.