Jenny May ir vīlusies spāņu temperamentā

Barselona uzrunāja ar savu skaisto dabu: visapkārt ziedēja dažādi krūmi un puķes, bet saule bija tik reibinoša, ka, lai atveldzētos, meklējām jūru. Tur mūsu četrus puišus sagaidīja īpašais pārsteigums: kailas spāņu sievietes smilšainajās kāpās.

Puiši nezināja vien, kur acis mest — nevienu vairs neinteresēja ne jūra, ne sauļošanās, acis zibēja uz visām pusēm. Nē, tā nebija nūdistu pludmale, taču ļoti daudzi nekautrējās iesauļot pat savas visintīmākās ķermeņa vietiņas... Arī mums, meitenēm, drīz kā zibens no skaidrām debesīm tieši gar acīm nogāja kāds tumši iededzis spānietis visā savā daiļumā, proti, bez peldbiksēm.

Laikam jau mūsu temperaments neatļauj tā rīkoties, jo Latvijā ir ļoti maz šādu drosminieku un pie tiem mēs sevi noteikti nepieskaitījām. Sauļošanās pludmalē vispār ir piedzīvojums: ik pa divām minūtēm klāt nāca kāds, kas mēģināja kaut ko piedāvāt. Viens pārdeva atspirdzinošus dzērienus, cits — saulesbrilles, vēl nāca piedāvāt kleitas, narkotikas, tetovējumus, dvieļus un — vistrakākais — nebeidzamas masāžas. Kaut kāds murgs! Tās masieres ik uz soļa un cita pēc citas nepārtraukti nāk klāt ar piedāvājumu: "Una masage, porfavor. Cinco euro!" (Lūdzu, masāža! Pieci eiro. — spāņu val.) Un tā ik brīdi.

Mēs secinājām, ka dienā cilvēki, saguruši no karstuma, ir ne visai laipni. Skaistās spānietes arī visas nedēļas laikā tā arī neieraudzījām. Spāņu puiši gan ik pa brīdim uz mums abām, latviešu meitenēm, meta acis, taču neko neuzsāka, jo mums pie sāniem visu laiku turējās mūsu latviešu puikas.

Tiesa gan, bija mirklis, kad kādā diskotēkā uz mirkli paliku stāvam viena — tūlīt trīs spāņu vīri bija klāt un centās uzsākt sarunu, taču spāniski protu pateikt tikai dažas frāzes, bet angliski viņi nerunāja. No izslavētā spāņu temperamenta, ko biju cerējusi ieraudzīt, nemanīja ne kripatiņas, pat šķita, ka tā mums ir daudz vairāk nekā viņiem. Var jau būt, ka neatradāmies pareizajā laikā un vietā... Pēdējā vakarā vēl uzrīkojām tusiņu uz mūsu hoteļa jumta, kur bija baseins. Puiši mani izmērcēja baseinā ar visām drēbēm. Nu neteikšu, ka man tas nepatika... Ja nesanāca iepazīties ar kādu spāņu puisi, tad mūsējie, latvieši, to kompensēja ar uzviju.

Protams, daudz laika pavadījām arī iepērkoties. Iegāju vietējo, spāņu, zīmolu veikalā. Kad noskatīju skaistas kurpītes, tūlīt divas spānietes pienāca klāt un sāka pierunāt uz pirkšanu, viņas pat sāka bārstīt komplimentus un dancot, kad ieraudzīja, kā man tās izskatās uz kājas. Tā, ar viņām tur pļāpājot pāris frāžu spāniski, pāris angliski, dabūju kurpītes ar lielu atlaidi — no 150 eiro cena tika pazemināta līdz 70. Mēs arī notrāpījām uz pašu dedzīgāko atlaižu laiku, tāpēc līdz mājās braukšanai bija notērēta gandrīz visa nauda.

Arī atpakaļceļā mūs sagaidīja jauni piedzīvojumi. Mums vajadzēja pārsēsties Berlīnē. Visi jau bija sailgojušies pēc mājām, man vēl tajā pašā vakarā bija jāpaspēj uz koncertu Limbažu estrādē. Kad sākās "iečekošanās", izrādījās, ka kļūdas pēc biļetes rezervētas iepriekšējā dienā, bet uz Rīgu vietu vairs nav ne tajā, ne nākamajā dienā. Vienīgā iespēja bija braukt vakarā ar autobusu. Sagrabinājām pēdējo naudu un, kā izrādījās, dabūjām pēdējās biļetes uz to. Līdz autobusam bija palikušas astoņas stundas, bet negulētā nakts Spānijā lika par sevi manīt. Tā nu ar savu draugu "atlūzu" turpat Berlīnes autoostā uz soliņa, līdz beidzot atbrauca mūsu autobuss. Vairāk nekā 20 stundas braucām uz Latviju. Uz koncertu, protams, es nepaspēju, taču par ceļojumu nevaru sūdzēties. Ļoti paveicās ar kompāniju. Prieks, ka visas nedienas uztvērām kā joku vai vienkārši kā ceļojuma turpinājumu. Katram iesaku vismaz vienreiz mūžā paviesoties Barselonā.