Pēdējais jautājums Zigmaram Liepiņam - "vai tu baidies no nāves?"

Sākām, protams, ar «Lāčplēsi». Vai komponista sirds netrīc, gatavojot atskaņošanai darbu, kas reiz mūsu tautai bija tikpat svarīgs kā valsts himna?

— Nē, sirds netrīc. Un arī ar citiem iekšējiem orgāniem viss ir kārtībā. Jo būtība ir tāda, ka šis gabals ļoti labi der arī mūsu laikā. Es neredzu starpību starp aktualitāti teicienam «meklējiet Kangaru latviešu tautā» toreiz un tagad. Mūzikā gan nekas mainīts nav — ideja palikusi tā pati.

— Ne mazāk par jums radošos darbos – Dziesmu svētku rīkošanā -  ir aizņemta arī jūsu Mūza, sieva Mirdza Zīvere. Vai redzat viens otru kaut nakts melnumā?

— Tas nav slikts jautājums, jā... Tas atbilst patiesībai. Mūsu ģimenes dzīve pāris desmitus gadu ir tāda fragmentēta... Fragmentēta un fragmentāra! Tomēr kopā dzīvojam jau 28 gadus — daudz. Tā sanāk, — jo mazāk viens otru redz, jo ilgāk ģimene turas kopā! Bet mēs sadarbojamies visos projektos, nu, tā mēs dzīvojam!...

— Pastāstiet arī par meitu, — viņa taču neiet pa mūzikas taciņu. Vai redzat viņas karjeras attīstību Latvijā, vai tomēr ārzemēs?

— Mūsu ģimenē nav nekāda vecāku diktāta. Es uzskatu, ka bērniem katram pašam ir jāatrod sava vieta, — ja tev vecāki vienmēr aizmugurē, tad dzīve ir diezgan problemātiska. Grūti ir, ja uz vecāku fona jāatrod pašiem sava vieta pasaulē, tādēļ viņiem katram jātop pašam par sevi.

— Un pēdējais jautājums...

— ...un pēdējais jautājums, — vai tu baidies no nāves?

— Fui, nē, to es varētu pavaicāt vēl pēc trīsdesmit gadiem!...

— Nu, žurnālisti tā var uzvesties — ņemt un tagad pavaicāt: "Sakiet, vai jūs baidāties no nāves?"

— Labi, un kāda būtu atbilde?

— Jā, kaut kādā mērā baidos — kā jebkurš cilvēks. Kaut kādā mērā jau visi par to lietu domā. Bet to, ka šausmīgi baidītos, arī nevarētu teikt.

— Bet pēdējais jautājums bija domāts par jūsu dzīves un daiļrades plāniem!

— Mani tuvākie plāni ir — tikt galā ar abiem "Lāčplēša" koncertuzvedumiem. Pēc tam Dziesmu svētkos jānoskatās un jānoklausās, kas tad īsti būs sanācis ar lielā kora padarīšanu — tur man ir 22 minūtes garš gabals "Dziedot dzimu, dziedot augu" ar Māras Zālītes vārdiem. Un paralēli es ķeros klāt Liepājas projektam — rakstu "Kapteiņu stāstus".

— O, par to, lūdzu, nedaudz tuvāk!

— Tas ir Liepājas pilsētas pasūtījums jaunas halles atvēršanai — simfo–rok–oratorija. Tas būs teatralizēts uzvedums ar dziedājumiem un oratorijas formāta teicējiem, daudziem solistiem, simfonisko orķestri, kori un rokgrupu. Solisti īstenībā būs kapteiņi no dažādiem laikiem: sākot ar sirotāju kuģa vadoni, kurš atgriežas no Gotlandes ar laupījumu, līdz kapteinim, kurš vadīja kuģi "Saratova", uz kura atradās Ulmanis, kad gaidīja, ka viņš kļūs par Latvijas vadoni; būs stāsts par kuģi, kas gāja no Liepājas uz Halifaksu, aizvedot emigrācijā uz Ņujorku septiņdesmit tūkstošus.

Iedomājies, tur taču arī bija kapteinis! Bija karosta, no kurienes visa Krievijas kara flote gāja uz Cusimas kauju, — foršs stāsts par to, kā tas kapteinis atvadās un atceras pēdējo balli, zinot, ka flote ir veca un viņiem draud nāve... Tur ir arī zvejnieki, kas nogrimuši, un prostitūtas, kuras gaidīja mencu zvejniekus ar naudu un atņēma viņiem praktiski visu... nu, jā! Tur, ap ostu, risinājušies drausmīgi interesanti stāsti! Domājams, ka pirmatskaņojums notiks 9. novembrī.

— Jauki, vai ir vēl kas piebilstams par dzīvi un daiļradi?

— Nē, jāķeras pie darba, pietiek runāt!