Valērijs un Agita MIRONOVI - "Dejo ar zvaigzni" veiksmes atslēga

Viņi ir televīzijas šova "Dejo ar zvaigzni" mugurkauls, komandas veidotāji. Valērijs un Agita MIRONOVI. "Dejo ar zvaigzni" projekta vadītāja Neringa Kavaliauskiene atzīst, ka liela daļa projekta veiksmes ir Agitas un Valērija nopelns. Savukārt paši Mironovi ir gandarīti, ka pirms diviem gadiem notikusi šī laimīgā satikšanās, kas pavērusi ceļu viņu abu profesionālajiem un personīgajiem meklējumiem un ļāvusi Latvijai pērn un šogad uz trim mēnešiem kļūt laimīgākai.

Mūsu saruna ir par šova aizkulisēm, par sporta deju attīstību Latvijā, bet galvenokārt par viņiem pašiem. Tas ir kā dejas paraugdemonstrējums, kur jūtama abu dejotāju saspēle, izjusta virzīšanās pa sarunas laukumu. Sākumā nedaudz tā kā iesildoties, uz beigām jau pavisam karsti, smiekliem skanot ik brīdi, un Agita ir tā, kas lielākoties piešķiļ pirmo dzirksti.

– Gatavojoties šai sarunai, meklēju preses arhīvos materiālus, kuros jūs būtu izteikušies par savām profesionālajām gaitām un savu dzīvi. Nācās konstatēt, ka pārāk daudz šādu interviju nav.

Valērijs Mironovs: – Mēs esam diezgan noslēpumaini cilvēki. Mēs esam noslēpti un noslēpumaini. Mēs kaut kā distancējamies no tā visa. Iepriekšējā projekta laikā šo interviju bija tik, cik bija, īpaši mēs tām netraucējām tapt, bet mēs izvēlamies gan intervētājus, gan cilvēkus, ar ko runāt un ar ko nerunāt. Mums tā īpaši nepatīk visas tās reklāmas kampaņas, kas notiek saistībā arī ar mūsu pārraidi. It īpaši, ja reklāmu ir daudz. Un, ja to kļūst ar katru dienu arvien vairāk, tad tā nav mūsu problēma. Mēs esam, es negribu teikt – vecmodīgi, bet...

Agita Mironova: – ...mēs tā konservatīvi uz visu to lietu skatāmies. Mums drīzāk patīk, ja nevis mēs paši skrienam un raujam kādu žurnālistu vai fotogrāfu aiz astes, un sakām – nofilmē, nofotografē mūs, bet ja kādam ir interese par mums, par to, ko mēs darām, un to, ko esam izdarījuši.

V. M.: – Man patīk, ka mēs nekļūstam par tādu "fast food" produktu. Manuprāt, tā prese jau ir mazliet tendēta uz to, kas skaļāk kliedz.

– Cik liela nozīme jūsu darbā ir atpazīstamībai?

V. M.: – Kaut kādu īsu periodu es domāju, ka tas ir viens no svarīgākajiem kritērijiem jebkurā biznesā... Nedomāju, ka šobrīd tas nav svarīgi. Droši vien tas ir tikpat svarīgi. Nenoliegšu, ka man tas patīk. Mani tas reāli baro, nevis traucē. Es jūtos ļoti komfortabli, kad cilvēki mani pazīst ne tikai uz ielas, bet pat mašīnā braucot. Māj bērni un pusaudži, saka mammai – tas ir tas un tas. Un, lai arī mana īstā profesija ir dejas, kas man patīk, tajā paša laikā ir vēl daudzas citas jomas, kurās es vēlētos sevi pierādīt.

– Un tās būtu...

V. M.: – Kaut vai uzdrošināšanās vadīt šo pārraidi, kā tas notika pagājušajā sezonā. Vai teātris. Es nezinu, vai varētu uzdziedāt. Katrā ziņā, apspēlējot Ata Slaktera kādreiz stāstīto stāstu, ka pēc 40 gadiem kāds mēģinājis iemācīties katru gadu kaut ko no jauna, – tā ir laba lieta. Man arī tā patiktu – vienmēr atklāt kaut ko jaunu.

A. M.: – Arī tas, ko jūs šeit šobrīd redzat (Agita ar žestu rāda uz flīzēm, sienām viņu deju studijas telpās – aut.), ir Valērija roku darbs.

V. M.: – Man nepatīk vienmēr mācīt vienu un to pašu tūkstošiem reižu. Es esmu meklētājs, kurš grib atrast, pilnveidoties, iet uz priekšu, neapstāties, iegūt jaunas emocijas...

A. M.: – ...jaunas idejas. Bieži vien mēs profesionālajā ziņā nonākam situācijās, kad skolēns, es negribu teikt – netiek līdzi, bet tam domu gājienam nespēj izsekot. Deju skolotājs pēc būtības ir amatnieks, viņam ir jāuztaisa n–tie krēsli jeb tā saucamie dejotāji, visi pilnīgi vienādi, un no tā mēs šausmīgi baidāmies. Mēs ļoti negribam būt amatnieki.

– Tad jūsu iesaistīšanās šovbiznesā...

A. M.: – Tie ir sevis meklējumi. Meklējumi pēc tā, ko mēs neatrodam savā profesionālajā darbībā. Mēs cenšamies izpausties citādi.

V. M.: – Neviena vide nav bez trūkumiem. Absolūti neviena. Katrā vidē ir savi trūkumi. Un tad ir jāpaiet mazdrusciņ sānis, lai šos trūkumus šajā vidē aizpildītu...

A. M.: – ...un ieraudzītu.

V. M.: – Jā, un vispār ieraudzītu. To ir diezgan grūti izdarīt, atrodoties tajā vidē no galvas līdz kājām. Deju pasaule ir ļoti neliela ģimene, šī vide ir ļoti ierobežota, tajā pašā laikā ļoti noslēgta. Tad, kad tu esi tajā ļoti ilgi un ļoti nopietni, tu vairs nepamani tās pārmaiņas, kas ar tevi ir notikušas – gan pozitīvas, gan negatīvas.

A. M.: – Tu fano par to vidi, bet tajā pašā laikā tu neredzi to vides negatīvismu, nepamani tos mīnusus, ko slēpj šī noslēgtā vide. Tad ir jāizkāpj laukā, lai no malas paskatītos un saprastu, kā tajā vidē trūkst.
– Paraugoties no šova veidotāju pozīcijām, kā patlaban trūkst sporta deju nozarē?

V. M.: – Šovs nenoliedzami atvēra acis uz trūkumiem, par kuriem jau labu laiku mums – un ne tikai mums, bet visai vadošajai deju elitei – bija nojautas. Acīmredzot visā pasaulē šā šova rašanās bija nepieciešama likumsakarība, ja tā vispār var sacīt. Tiešām likumsakarība, jo deju pasaule bija nonākusi tādā pagriezienā, krustcelēs, kur kārtīgi jādomā, pa kuru ceļu iet tālāk.

A. M.: – Ja sporta deju sacensības ir pilnībā pazaudējušas skatītājus...
V. M.: – ...tad kļūdaini ir domāt, ka vainīgi skatītāji. Varbūt šova dēļ skatītāju pieplūdums ir nedaudz lielāks.

A. M.: – Bet, beidzoties šovam, sporta deju sacensības – it kā labi organizētas, ar labiem deju pāriem – atkal ir tukšas. Tātad kaut kas nav kārtībā. Un te nav vainojams skatītājs. Te ir vainīga vide.

V. M.: – Skatītājiem vienkārši nav saistoši tas, ko dejotāji dara laukumā. Pagājušā gada projektā bija diezgan patīkami, ka uz tajā laikā notiekošajiem deju konkursiem tika uzaicināti šova dalībnieki. Pirmajā brīdī es teicu – nē, viņi neies tajā vidē iekšā, jo reāli es zināju, ka amatierim, šovmenim, nespeciālistam, drusku līkam, drusku šķībam ieiet vidē, kurā ir diezgan liels perfekcionisms, būs ļoti grūti, un diez vai viņu tur sapratīs. Bet tad, kad viņi aizgāja uz tādu konkursu, zāle bija piepildīta. Un viņi saņēma lielākus aplausus nekā tajās pašās sacensībās dejojošie valsts čempioni.

A. M.: – Valsts čempioni (Agita ar gausiem plaukstu sasitieniem demonstrē aplausus – aut.) saņem aplausus, es negribētu tā teikt, bet – pieklājības pēc. Tie cilvēki, kas iziet laukumā tikai kā šova pārstāvji, rāda paraugdemonstrējumu un saņem ovācijas, patiesu sirsnību. Tas arī ir kaut kas pilnīgi "crazy".

– Tad kas ir tas, kādā veidā šādi šovi palīdz vai kaitē sporta deju nozarei?

V. M.: – Es teikšu tā, ka jebkuri procesi notiek paši par sevi, tas kaitējums un palīdzēšana notiek paši par sevi. Ja cilvēks konkrētā vidē uzskata, ka tas process viņam kaitē, tad tas kaitē, un viņš nesaskatīs to, ka tas kaut kā varētu palīdzēt. Vai otrādi. Es uzskatu, ka šis projekts parāda tos cilvēku atdeves trūkumus.

A. M.: – To cilvēcības trūkumu, kā dēļ mēs ejam laukumā. Mēs jau neejam laukumā, domājot, ka par katru cenu ir jādabū rezultāts un, ja es to nedabūšu, tad es neesmu nekas. Šovā sanāk cilvēki, kas dodas laukumā ar vēlmi un pozitīvismu.

V. M.: – Sports šobrīd ir pārņēmis sporta dejas. Tas dominē. Jo visā tajā nozīmīga šķiet rezultativitāte. Manuprāt, šajā brīdī parastam skatītājam tā vide kļūst vienkārši netīkama. Ja zālē paliek tikai vecāki, kuri tā vai citādi ir ieinteresētās personas, un no viņiem jūtama tāda negatīva attieksme pret konkurentu, tad tajā brīdī un tajā vidē liekas, ka tur nav patīkami atrasties. Šobrīd man šķiet, ka tas tā arī ir. Es gribu, lai šis šovs atver...

A. M.: – ...atver cilvēkiem acis, kāpēc viņi nodarbojas ar dejām. Pirmām kārtām – lai viņi aptvertu, ka es eju laukumā tāpēc, ka man patīk dejot, tāpēc, ka tā ir mana sirdslieta.

V. M.: – Jo, manuprāt, salīdzinot ar futbola maču, kurš nemaz nav acij tik tīkams kā deja, kur ir mūzika, kur ir krāsainība, skaisti tērpi, tas piesaista vairāk cilvēku nekā deja. Ir jānonāk pie pareizajiem secinājumiem – kā tad trūkst? Redzēsim, kā tas viss attīstīsies.

A. M.: – Mēs arī sākām aizdomāties, ka tajā laikā, kad mēs vēl dejojām, bija lielāka dažādība. Teiksim, finālā nokļuva dalībnieki katrs ar savu deju, ar savu stilu, ar savu personību.

Tagad, iznākot laukumā, brīžiem liekas, ka ļoti labu klonētu dejotāju saime dejo bez savas identitātes. Visi tik pareizi, superīgi izskaitļoti, tehniski perfekti, bet viņi aizmirst sevi tajā tehniskumā, tajā šausmīgi atstrādātajā, perfektajā tehnikā. Taču deja – tā ir mīmika, tas ir ķermenis, un tas ir mans ķermenis, nevis klonētais ķermenis. Un primārais ir mūzika.

V. M.: – Kas šovā, protams, dominē. Labs šovs mūs saista ar to, ka tajā ir cilvēks, dvēsele, ķermenis, mūzika, soļi. Tas ir tas, kas uzrunā un ko skatītāji apbalvo ar aplausiem.

– Projekta vadītāja jūs dēvē par "Dejo ar zvaigzni" pirmās un otrās sezonas izdošanās atslēgu. Kādu jūs paši saredzat savu lomu šā šova veidošanā?

A. M.: – Kāds mūs sauc par tēti un mammu, par krusttēvu un krustmāti. Mēs cenšamies to savu darbu un to savu sajūtu turēt tā, lai tas šovs būtu labs, lai dejotāji izskatītos labi, lai pati ideja būtu interesanta un mūzika būtu laba. Tas nav vienā vārdā pasakāms, ko mēs te darām, bet mēs dzīvojam ar to šos trīs mēnešus.

V. M.: – Kādreiz kādam ir jāpalīdz, kādreiz kādam ir jāuztaisa programma no sākuma līdz galam. Kāds kādreiz ir jāizvelk no depresijas. Kādreiz kādam ir jāpalīdz izlīgt ar sievu vai vīru. Diezgan plašs ir tas darbības lauks. Man dzīvē ir gribējies, lai man būtu tāds bagātais krusttēvs jeb kāds viszinis, pie kura aiziet un kurš pasaka priekšā, bet es arvien vairāk jūtu, ka kaut kā tā dzīve ir iekārtojusies tā, ka man pašam jābūt šim cilvēkam. Man liekas, es neesmu gatavs par tādu būt; varbūt esmu par jaunu vai par dumju, lai to varētu darīt. Taču kaut kā kuļamies uz priekšu. Piemēram, Linda Leen šogad saka, ka viņa ir ārkārtīgi un patiesi priecīga, ka viņai ir iespēja piedalīties šajā šovā, jo nekvalitatīvos projektos viņa nepiedalās. Tā ka tas jau ir pagodinājums...

A. M.: – ...no daudziem cilvēkiem. Mēs esam kļuvuši par tādu kā brendu. Tas ir novērtējums, kas uzliek daudzreiz lielāku pienākumu būt līmenī.

V. M.: – Tas virpulis tagad ir tik augsts, pat Valsts prezidents uzskatīja, ka savā inaugurācijā nepieciešams redzēt šova pārstāvjus. Mēs ar Agitu bijām aicināti kā šova pārstāvji. Viņš saka – ziniet, jūs visu Latviju uz trim mēnešiem padarījāt laimīgu – kāpēc lai es jūs neuzaicinātu? Tas vēl joprojām ir skatītākais televīzijas šovs. Tas patiešām ir patīkami. Patiesību sakot, mēs jau esam tikai dejotāji un profesionāli pedagogi, bet pēkšņi tāds jauns imidžs, foršs pagrieziens. Tas, ko es īpaši novērtēju, – ka tas, ko mēs tagad darām, tiek novērtēts visā Latvijā, nevis tikai deju vidē.

A. M.: – Šis projekts ir parādījis, ka dejotājus, kuri iznes mūsu valsts vārdu pasaulē, Latvijā nepazīst. Un tikai tad, kad viņš iziet šajā šovā, viņš parāda, ka prot ne tikai dejot sacensībās, bet arī radīt kvalitatīvu produktu šovbiznesā. Tas ir vajadzīgs. Dejotāji ir to pelnījuši. Viņi visu savu mūžu ir veltījuši dejām, ziedojuši laiku, līdzekļus, dzīvojoši tikai šai videi.

V. M.: – Tas ir vajadzīgs, lai saprastu, kas ir deja, kas ir dejotājs. Tas ir cilvēks, kurš paralēli visam tam, ko viņš dara – mācības, skola, citam ģimene, tētis, mamma – katru dienu šeit zālē trenējas. Un sestdienās, svētdienās viņam ir konkursi. Tas, manuprāt, ir liels upuris.

A. M.: – Dejotāji nav tikai sava vārda un uzvārda nesēji, viņi ir Latvijas vārda nesēji pasaulē.

– Kas ir tas upuris, ko jūs esat nesuši, lai vispirms kļūtu par profesionāļiem un tagad arī piedalītos šā šova organizēšanā?

A. M.: – Es nedomāju, ka tas ir upuris. Mēs darām to, ko mums patīk darīt.

V. M.: – Nekad neesmu domājis, ka es kaut ko upurēju. Acīmredzot tas kaut kā paralēli notiek. Kad es kaut kur iesaistos un mērķtiecīgi virzos uz priekšu, daudzas lietas pašas par sevi paiet malā. Tas nav tā, ka mani aicina uz tusiņu, un es atsakos, un tad mani vienkārši neaicina uz tusiņu. (Smejas.) Jo, ja man ir mērķis, tad es eju uz mērķi.
A. M.: – Mums nav laika nelietderīgām, tukšām lietām. Mums patīk pasēdēt, bet mums nav laika. Mums ir šis, šis, šis... Mums patīk parunāt ar labiem paziņām un mūsu tagadējā šova cilvēkiem. Mums patīk iesaistīties labās diskusijās, bet tā vienkārši zīmēties...

V. M.: – Vienvārdsakot, mums vienkārši patīk būt kopā divatā. Tā ka mēs īpaši nealkstam pēc... (Neliela pauze.) Jāatzīstas, esmu pateicīgs par iespēju iepazīties ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, kuri šeit, šajā zālē, parāda sevi pilnīgi no citas puses. Nekad mūžā nebūtu domājis, ka viens vai otrs cilvēks ir tāds.

A. M.: – Kopīgu rezultātu var redzēt katru svētdienu. Tā ir diezgan liela bauda – strādāt kopā ar šiem cilvēkiem.

V. M.: – Manuprāt, skolu prakse rāda, ka kādreiz klasei vajadzēja doties pārgājienā vai uz kolhoza talku un vismaz viena nakts bija jāpārguļ kaut kādā tur vietā, lai saprastu, kāds ir tas kolektīvs, kas ir vadonis, kas nav. Mums tā izzināšana notiek zālē, kur viņi strādā un mums atklājas.

A. M.: – Viņi atklājas paši sev. Dejas ir tāda lieta, kur cilvēks, mācoties dejot, mēģina saprast, kas viņš tāds ir, ko viņš vispār kā cilvēks grib pateikt. Tādā emocionālā līmenī viņam jāsaprot, ko viņš var un ko nevar.

V. M.: – Šajā kontekstā būtiski ir saprast, ka, esot dejā, apgūstot un izzinot dejas, dejotājs, kurš, manuprāt, ir ļoti labs cilvēks, kļūst vēl labāks.

A. M.: – Ne jau jebkurš dejotājs.

V. M.: – Es nerunāju par fast food dejotājiem.

A. M.: – Tas fast food materiāls, ja godīgi jāsaka, manī raisa ļoti lielas bažas.

V. M.: – Kapitālistiskās valstīs, kurās sporta dejas attīstās ļoti slikti, tas notiek tāpēc, ka, piemēram, kā esmu dzirdējis, Norvēģijā bērnus līdz vienpadsmit divpadsmit gadu vecumam vienkārši nevērtē, lai viņus kaut kā netraumētu. Ja mēs tā iesim, tad nezin kur nonāksim.

A. M.: – Mēs, gluži otrādi, no bērniem cenšamies izspiest tik ļoti daudz, ka tad, kad sākas īstais dejošanas vecums – pēc divdesmit, nevis līdz divdesmit – mums Latvijā ir tukšums. Līdz divdesmit tas ir tikai tā – just for fun. Apziņa rodas pēc 25 gadu vecuma, kad tu aizej tiešām profesionāļu līgā. Mums visi beidz pēc 20 gadiem. Tas nav normāli.

V. M.: – Latvijā nedejo vismaz 20 gadus no tā, ko viņi varētu dejot.

A. M.: – Pasaules klasi ir jāsāk rādīt pēc 20, bet rodas kaut kāds iekšējais tukšums, jo nav vairs, ko pateikt. Bērna vecumā grib izdarīt to, kas būtībā jāizdara pieaugušam cilvēkam. To diktē tas mūsu dzīves ātrums, un tas nav normāli. Mani uztrauc, ka tas mazais cilvēciņš, kuram ir jāsēž pie deju skolotāja, kuram ir jāapgūst deju pamatprincipi un dejas pamatvērtības, tām vērtībām faktiski pārskrien pāri.

V. M.: – Tas ir kā būvēt māju bez pamatiem.

– Kas ir tas, ko jūs primāri akcentējat, kad pie jums ierodas tāds mazs knauķis, dejotgribētājs?

A. M.: – Viņam vispirms ir jāmācās uzvesties.

V. M.: – Es domāju, ka visgrūtāk ir cilvēku audzināt, tas aizņem visvairāk laika. Negribu sevi uzskatīt tikai par deju skolotāju. Kas ir skolotājs? Tas ir cilvēks, kas ved to jauno cilvēku kaut kur. No manis lielā mērā ir atkarīgs, uz kurieni es viņu aizvedīšu, – vai pie dzeršanas, izlaidības, naktsdzīves vai citā virzienā.

A. M.: – Skolotājs iedod pirmos impulsus.

– Jūsu ilggadējā audzēkne, tagad seškārtēja Latvijas čempione sporta dejās Laura Kosīte izteicās, ka jūs esat viņas otrā ģimene. Cik ir tādu audzēkņu, kuri jūs tik silti raksturo?

V. M.: – Es teiktu, ka viņu ir daudz. Un varbūt sakarā ar šovu viņi kaut kā sarodas atpakaļ, grib mums būt blakus. Par prieku man, daudzi nekautrējas, atnākot pie manis un iepazīstinot ar savu draudzeni vai savu draugu, teikt – šis ir mans papucītis un šis ir mans mammucītis. Mums pašiem bērnu nav, bet tajā pašā laikā mums viņi ir.

A. M.: – Deju vidē tā staigāšana no viena deju skolotāja pie otra, no viena kluba uz citu ir tik nenormāli liela. To, kas ir tikai kādu mirkli uzturējies mūsu klātbūtnē, mēs neuzskatām par savu audzēkni. Ja esam viņam spējuši kaut ko iedot, tad esam apmierināti. Mēs runājam par bērniem, kas pie mums ir dejojuši no šāda vecuma (Agita ar roku rāda, cik mazs tas cilvēciņš ir – aut.), kas bijuši mūsu klātbūtnē.

V. M.: – Laura atnāca tāda maza, ar nosmulētu vēderu. Ne visus es atceros, bet Lauru es tiešām atceros.

A. M.: – Pirmais iespaids – bija tāds Snoopy krekliņš ar zupas pleķi priekšpusē. (Sirsnīgi nosmejas.) Mēs varam runāt par tiem bērniem, kas bijuši mūsu klātbūtnē, mēs viņus pazīstam. Un, paldies Dievam, mums tuvāk stāvošie cilvēki šova laikā ir vaicājuši – kā tas nākas, ka jūsu skolēnus var pazīt? Tas kaut kā raisa mīļumu. Un tad mēs redzam, ka neesam velti bijuši ar viņiem to laiku kopā.

– Tāpat Laura, raksturojot jūs kā pāri, sacīja – ja Valērijs būtu kuģis, tad Agita ar savu nosvērtību un mieru būtu enkurs.

A. M.: – Visi vienmēr uzskata, ka Valērijs ir mazliet pa gaisu, vienmēr ar kaut kādām idejām turpu šurpu. Es varbūt esmu mierinātāja, kas neļauj tām emocijām iet pa labi un pa kreisi, bet es esmu arī pietiekami emocionāla. Bet, kad jāpieņem lēmumi, tad tas ir Valērija rokās. Tas man ir kā likums.

V. M.: – Pilnīgi noteikti man viņa ir vajadzīga, lai, vadot "Dejo ar zvaigzni" noslēguma koncertu, studijai jumts nenoceltos.

A. M.: – Valērijam vajag to viņa enerģiju izlikt ārā. Un noslēgtais latvietis viņu bieži vien nesaprot. Tas ir normāli.

– Kā jūs sadalāt lomas dzīvē un profesionālajā darbībā?

V. M.: – Es pateikšu baigo pretrunu. Īstenībā es ļoti labi jūtos kā otrais spēlētājs, ļoti labi jūtos viņai aiz muguras. (Agita smejas – aut.) Bet tajā pašā laikā tur, kur ir kaut kas jāizdara, kur ir jābūt pirmajam, es, protams, negaidu un aizeju pa priekšu.

A. M.: – Un es puteklīšus uzslauku. (Smejas.) Man liekas, mums dzīvē nav tā, ka mēs baigi būtu sadalījuši lomas.

V. M.: – Es pat nezinu, kā mums tie horoskopi sakrīt. Es esmu Svari, viņa ir Skorpions. Bet mums labi sanāk, un dažs labs to ir pamanījis.

A. M.: – Būtībā mēs esam ļoti dažādi, bet tajā pašā laikā es ik pa brīdim pieķeru sevi domājam, ka mums visu laiku ir par ko runāt. Mēs varam runāt un runāt.

V. M.: – Bet tad ir ilgāks laiks, kad mēs nerunājam vispār. Ir tādi klusuma brīži.

A. M.: – Es nevaru to izskaidrot.

V. M.: – Bet man patīk, ka cilvēki pamana, ka mums kopā ir labi.

A. M.: – Es šova laikā uz nedēļu aizbraucu uz Franciju. Atbraucu atpakaļ, un viņi saka – labi, ka esmu atgriezusies, jo viņš visu laiku bija drūmais. Ir patīkami, ka apkārtējie to novērtē.

V. M.: – Grūti ir būt vienam pašam. Vienu nedēļu neēdu, telefona rēķini milzīgi. It kā jau viss pa vecam, it kā viss normāli, bet es nekautrētos teikt, ka viens vesels mēs esam abi kopā. Un tas ir normāli. Tā kā veikalā var nopirkt tādu dāvanu – pārlaužamo sirdi, kurai ir divas pusītes, – tad man gribētos teikt, ka es esmu viens vesels un viņa ir viens vesels, bet kopā mēs esam vēl lielāks vesels. Es nevaru uzskatīt, ka es esmu tik pilnvērtīgs, lai man nenoderētu kaut kas no viņas.

A. M.: – It kā parasti uzsver, ka Valērijs ir tas skarbais, ka es esmu tā maigā puse. Taču tā nav. Ik pa brīdim ir tā, ka es uzdodu saviem skolēniem un no manis tiek prasīta atvainošanās. Un tad Valērijs ir tas mierinātājs. Ne jau vienmēr ir tā, ka skarbais ir skarbais.

V. M.: – Un ne vienmēr tas, ko jūs redzat, ir tas, ko jūs redzat. (Agita un Valērijs dzirkstoši iesmejas – aut.) Kādreiz kādos strīdos es jūtu, ka viņa man klusi iekniebj rokā, un es nobļaujos. Bet viņa jau ir tā, kas sāka. Un tajā brīdī tu saproti, ka vainīgā meklēšana ir neauglīgs process. Reti kad un reti kurš ierauga sevī kaut ko tādu, kas varētu būt par vainu tam, ka kaut kas nav veicies.

A. M.: – Agrākos laikos varbūt tā nebija, bet pēdējā laikā tas ir ļoti tendenciozi – kad kaut kas noiet šķērsām, vainu jau nemeklē sevī. Vainu meklē skolotājā, līdzcilvēkā, partnerī. Nevis meklē un risina problēmas sevī, bet atrod to vienkāršāko risinājumu – iet katram uz savu pusi. Un problēma jau netiek atrisināta, tā tiek paildzināta un nonāk kaut kādā citādā formā.

– Kas ir jūsu abu spēka un enerģijas avots?

V. M.: – Pirmām kārtām – es jūtu, ka es tāds esmu. Es nezinu, kur tāds esmu radies. Droši vien tēvs, mamma. Manī ir kaut kas tāds, kas neļauj norimt.

A. M.: – Valērijam ir tāda enerģētika, ka viņš var dot cilvēkam tonusu.
V. M.: – Es zinu, ka esmu aktīvs. Aktīvs cilvēks, aktīva muskulatūra, aktīva domāšana sporta dejās nenoved ne pie kā vai neliek būt pēdējam. Šī aktivitāte man kaut kādā mērā pat traucē. Citiem liekas – ai, par daudz, ai, par traku! Ir grūti iet pa priekšu, jo tajā brīdī daudzi tevi var nesaprast. Taču es jūtu, ka daudzi citi cilvēki citās vidēs skatās un novērtē.

– Kādā šovā jūs paši gribētu piedalīties?

A. M.: – Es apbrīnoju šos cilvēkus, kas piekrīt un grib piedalīties šovos. Sēžot malā, esmu domājusi, vai es to varētu – ieiet pilnīgi citā lauciņā, citā jomā un censties izpausties. Es nezinu, kam man būtu jāpārkāpj pāri.

V. M.: – Es savukārt gribētu atbildēt uz jautājumu, vai šis ir tas šovs, kurš ir pēdējais. Mēs negribam atkārtoties, gribam izgudrot kaut ko jaunu. Noteikti šis nav pēdējais šovs.

A. M.: – Pilnīgi citā ampluā. Mēs varētu veidot kaut ko saistībā ar kustību, ar mūziku, bet tam jābūt kaut kam pilnīgi citam.

– Bet piedalīties kā dalībniekiem?

V. M.: – Man patīk vadīt pārraides. Es droši vien labprāt pamēģinātu sevi teātrī. Pagājušajā gadā pēc pārraides mani pēkšņi uzaicināja uz vienu dienu ilgu filmēšanos...

A. M.: – ...Lailas Pakalniņas filmā vienā epizodē. (Abi smeja.s)

V. M.: – Tajā laikā es sapratu, kā Laila skatījās uz mani. Mana loma bija stāvēt kalna galā un kliegt. (Abi smejas.)

A. M.: – Mēs kādreiz dzīvojām Slampē. Viņš spēlēja Pazudušo dēlu, nē, Atraitnes dēlu, un visi tantuki raudāja.

V. M.: – Mēs būtu gatavi aizbraukt uz prāta spēlēm. Agitai tas patīk, viņa risina krustvārdu mīklas un skatās šīs pārraides. Tā vai citādi šovs mums būtu pieņemams virziens. Mēs labprāt šovotu tālāk. Mums galīgi negribas nodarboties ar garlaicīgām lietām.

Mirkli pēc mūsu sarunas Valērijs vēl piebilst: "Es negribētu teikt, ka deja izglābs pasauli, bet tā viennozīmīgi varētu daudz palīdzēt.".

***

Agita MIRONOVA

• Dzimusi 1963. gada 11. novembrī Aizputē.

• Beigusi Aizputes vidusskolu; LU Ekonomikas fakultāti (1987).

• Strādājusi par ekonomisti Tukuma rajona Izglītības nodaļā; par sarīkojumu deju kursu vadītāju celtnieku klubā "Lāpa"; tagad Deju studijas 7 direktore .

• Šova "Dejo ar zvaigzni" tiesnese.

***

Valērijs MIRONOVS

• Dzimis 1958. gada 28. septembrī Aizputē.

• Beidzis Aizputes vidusskolu; Liepājas 7. tehnisko skolu autoremonta atslēdznieka specialitātē (1979); Liepājas Valsts pedagoģijas institūta Pamatskolas pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti (1983).

• Strādājis par skolotāju Zemgales vidusskolā; par sarīkojumu deju kursu vadītāju celtnieku klubā "Lāpa", tagad deju skolotājs Deju studijā 7.

• Šova "Dejo ar zvaigzni" vadītājs.

• Šova "Dejo ar zvaigzni 2" mākslinieciskais vadītājs.

***

Agitas un Valērija KOPĪGIE SASNIEGUMI

• Kopā sāk dejot 1985. gada pavasarī.

• Piedalījušies apmēram 35 pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs un kausu izcīņās.

• 1994. gadā sacensībās sāk startēt kā profesionāļi, vienlaikus aktīvi mācot arī jaunos dejotājus.

• Lielākie sasniegumi amatieru līgā: 1. vieta Rostokas (Vācija) starptautiskajās deju sacensībās (1988); 3. vieta starptautiskajās deju sacensībās Ruse 88 (Bulgārija); 1. vieta Latīņamerikas (LA) dejās Baltijas kausā 89; 2. vieta 10 deju programmā, 3. vieta LA dejās un 5. vieta standartdeju programmā (ST) atklātajā PSRS čempionātā (1989); 2. vieta 10 deju programmā un 3. vieta ST programmā PSRS čempionātā (1990); 1. vieta ST, LA un 10 deju programmā Baltijas kausā 90; 5. vieta Eiropas kausa izcīņas 10 deju programmā (1990); 3. vieta LA dejās pēdējā PSRS čempionātā (1991); 6. vieta ST programmā Baltijas jūras kausā (1992, Vācija); 6. vieta 10 dejās Eiropas čempionātā (1992, Dānija); 1. vieta gan ST, gan LA dejās pirmajā Baltijas čempionātā (1993); 4. vieta 10 dejās Eiropas kausa izcīņā (1993, Izraēla).

• 2000. gadā aktīvas sporta gaitas beidz.

• "Mēs esam tādā vecumā, kad varam atļauties izvēlēties – ejam vai neejam uz tām vietām, kas mūsos izraisa nepatiku".