YANA KAY: "No Latvijas dziedātājām mani ieraksti ārzemēs ir pārdoti visvairāk"

Kas māksliniekam liek sevi tā tērēt uz skatuves? Tā ir misijas apziņa?

Es jau no agras bērnības zināju, ka mana vieta ir uz skatuves. Vecākiem un ciemiņiem gatavoju priekšnesumus un uzstājoties izjutu ārkārtīgu gandarījumu, baudu. Skolas gados spēlēju klavieres un dejoju deju kolektīvā. Tam vecumam tas bija samērā profesionāls, daudz uzstājāmies. Vēlāk bērnības aizraušanās pārauga profesionālākā nodarbē: sāku dziedāt skolas ansamblī, jau uz lielās skatuves. Tā tas viss likumsakarīgi attīstījās...

Mani vecāki sākotnēji uz manu nodarbošanos – dziedāšanu - raudzījās ļoti skeptiski, uzskatot, ka tā ir vieglprātīga profesija, ar kuru naudu nenopelnīsi, līdz es viņiem pierādīju, ka varu ar to sevi nodrošināt. 

Jaunajiem māksliniekiem, kas tikai sāk dziedātāja ceļu, varu teikt: tas ir garš un grūts. Lai neapstātos pusceļā, jābūt pacietībai, mērķtiecībai, sava veida spītībai. Zemūdens akmeņi, ar kuriem iznāk saskarties, strādājot šajā profesijā, mākslinieku tikai stiprina. Saskaroties ar pirmajām neveiksmēm, nekādā gadījumā nevajag nolaist rokas un vilties.

Vai uzskati, ka tava mūzika ir nekomerciāla!?

Uz vispārējā Latvijas mūzikas fona, kur dominē rokmūzika un šlāgermūzika, uzskatu, ka elektroniskā un deju mūzika, kuru es pārstāvu, ir pilnībā nekomericāla. Latvijas tirgū to nevar pārdot, nav pieprasījuma. Mums nav pat radiostacijas, kuras formātam mana mūzika atbilstu. Capital FM 101 formātam derētu manas dziesmas, taču arī šī radiostacija vairāk ir orientēta uz popmūziku. Ļaudis man ir teikuši, ka savā mūzikā es apsteidzu laiku. Latvijas tirgū manas dziesmas parasti parādās ilgāku laiku pēc izdošanas.

Ārpus Latvijas manai mūzikai ir daudz lielāki panākumi. Sadarbojos ar producentiem un dīdžejiem no Kanādas, Japānas, Anglijas, Vācijas, Itālijas. Tiek izdoti singli, atsevišķas dziesmas, veikalos var iegādāties MP3 ierakstus. Negribu lielīties, bet laikam no Latvijas esmu tā dziedātāja, kurai ir visvairāk izdoti ieraksti ārzemēs. Nesen kā īpašais viesis uzstājos Ukrainas Deju mūzikas balvas pasniegšanas koncertā.

Vai tevi nebiedē, ka laiks tik ātri skrien uz priekšu?

Es par to īpaši nedomāju. Dzīvoju šodienas ritmā, pat nedaudz to apsteidzot. Mani interesē viss jaunais – tehnoloģijas, datorā pati programmēju, strādāju ar dažādām vokāla programmām.

Ar katru dienu izjūtu, ka paveras arvien plašākas iespējas. Es ne tikai pati dziedu un ierakstu mūziku, bet arī producēju jaunos izpildītājus, ir sava studija.

Man apkārt ir daudz cilvēku, kurus interesē mana mūzika un darbība šajā industrijā, ar kuriem arī man ir interesanti sadarboties. Savulaik man prātā neienāca, ka sadarbošos ar Japānu, Holandi, Austriju, Ameriku, tagad ir visas iespējas. Dzīvē ir jāskatās uz priekšu ar gaišām domām, perspektīviem plāniem un idejām. 

Cik svarīgs tev ir atalgojums - vai strādātu, ja ar mūziku nevarētu nopelnīt?

(Smagi nopūšas) Strādātu gan, tā izpaužas mans fanātisms pret šo profesiju. Mūsdienās daudzi jaunie dziedātāji uzreiz vēlas iegūt popularitāti, kļūt zvaigznes. Viņu uztverē lielākais sasniegums ir, ja par tevi raksta visi preses izdevumi. Jaunajiem bieži ir attieksme: nedziedās, ja par to nesamaksās attiecīgu honorāru.

Man kļūst skumji, novērojot, ka Latvijā arvien biežāk estrādes mākslinieki, kas sevi dēvē par zvaigznēm, pārdzied populāru hītu karaoke un pelna ar to popularitāti. Rodas sajūta, ka esam viena liela Zvaigžņu fabrika. Agrāk šādi priekšnesumi iederējās kafejnīcās, lokālos, bet ne uz lielās skatuves. Es šādu mākslinieku neuzskatu par dziedātāju, bet izpildītāju. Dziedātāju vērtēju pēc tā, kā viņš uz skatuves atrod savu stilu, dzied savu repertuāru, ienes kaut ko jaunu un oriģinālu šovbiznesa industrijā. Diemžēl, pašlaik Latvijā mūzikā oriģinalitātes ir ļoti maz.

Gunita Gaide spotnet.lv