Ieva Akuratere par sevi

Biogrāfiskais žanrs, respektējot publikas interesi par slavenību dzīvesstāstiem, pēdējos gados Latvijā plaukst un zeļ. Tas diemžēl pavēris ceļu arī atklātām žurnālistiskām haltūrām, ļaujot uzdot par grāmatu arī dažu šķidru interviju savārstījumu, vai, vēl ļaunāk, mesiāniskai grafomānijai, kuras autori pamanās pierakstīt veselu blāķi tukša un vispārzināma teksta, ievīstot to vecās 20. gadsimta padomju inteliģencei raksturīgās kultūras klišejās.

Bažas radīja uz vāka pieminētais trio – Amanda Aizpuriete ir pietiekami stipra, lai spētu iztikt bez līdzautoriem, arī Daiga Mazvērsīte varētu šādu grāmatu bez grūtībām uzrakstīt viena, kamēr Ievas Akurateres klātbūtne komplektā ar tik patētisku nosaukumu... Vai nu mazums gadījumu, kad aprakstāmā persona vēlas izskatīties vēl labāka nekā ir patiesībā.

Paldies Dievam, šajā gadījumā kreņķiem nebija pamata, jo izdevusies ļoti jauka, ārkārtīgi sirsnīga un dzīvesgudra grāmata, kurā galveno lomu spēlē Ievas Akurateres stāstījums, iezīmējot tagadējo piecdesmitgadnieku paaudzes vētraino jaunības laiku, kuru raksturo maksimālisms, konflikti ar totalitārisma sabiedrību, partijas orgāniem un čeku.

Diez kāpēc toreiz atbildīgie darbinieki, kuri tagad vītero par sistēmas graušanu no iekšienes un citām muļķībām, kas tiem tolaik nerādījās pat vistrakākajos murgos, ir aizmirsuši par savām agrākajām īsteni latviskajām cūcībām. Aizmirsuši to, ka varēja ievilkt ar aizkariņiem izdekorētā busiņā kādu nekaitīgu garmataini, piekaut un nodzīt matus uz nullīti – tāpat vien – ideoloģiskas profilakses dēļ. Aizmirsuši, ka mēslus varēja savārīt par pilnīgi jebko – par Pink Floyd klausīšanos vai ārzemju žurnālu lasīšanu, par legālu iesaistīšanos tikpat legālā folkloras kopā, interesēšanos par strēlniekiem vai piektā gada revolūcijas notikumiem. Kā reiz pravietiski teica mans Padomju armijas praporščiks – šī ļautiņu suga vispār ir cūciski pravietiska pēc definīcijas – būtu tikai purns, gan jau atradīsies iemesls, lai to uzdauzītu.

Grāmata ir Ievas Akurateres stāsts par laiku, kas piedzīvots, un jāsāk ar to, ka Ieva ir laba stāstniece. Acīmredzot ģenētiķu apgalvotais, ka bērni pārmantojot tās dzimtas paaudzes, kas sākas ar vecvecākiem, gēnus, nav bez pamata. Ja būtu bijis par kripatiņu bargāks redaktors, kas izskaustu dažus "priekš manis" un "visādos veidos", kuri gan pēdējā laikā, šķiet, nevienam vairs ausī nedur, ja vietumis noņemtu burtiski dažus teikumus, kuros doma atkārtojas, būtu teju vai ideāli.

Bet tie visi ir sīkumi, aiz kuriem nevajadzētu pazaudēt galveno – pašu stāstu, kas ir apbrīnojami labestīgs stipras sievietes stāsts, kura, ja vajag, prot nedaudz izlikties par blondīni vai caur šķietamu smaidu un vieglumu pavēstīt ko ārkārtīgi svarīgu un kādam, iespējams, ļoti nepatīkamu. Grāmatu lasot, pārņem labā sajūta par saskarsmi ar reālu dzīvi, kas tiek pilnasinīgi dzīvota, atmetot malā dzīves imitācijas vai dīvaino atskārtu, ka īstās lietas notiek kaut kur otrpus stiklam, bet tu nekādi netiec tam cauri.

Zinu jau, protams, kāda ir sabiedrības šābrīža attieksme pret pozitīvisma kampaņām, bet, manuprāt, Latvijas problēma ir tā, ka šajā valstī tomēr hroniski pietrūkst dabiski pozitīvas personības, kam smaids nav kopš aizlaikiem saglabājusies rudimentāra palieka no aizsardzības refleksa, bet gan dabiska sajūta un Dieva dota balva. Varbūt tieši tāpēc arī sabiedrība tik ļoti tiecas pēc šādām personībām. Varbūt pat reizēm pārāk – Ieva Akuratere tomēr, izbaudot šo tautas uzticības nastu, palikusi ļoti vienkārša, nesamākslota.

Viņas stāstā atdzīvojas laiks, Liepājas teātra Oļģerta Krodera posms, Pērkona leģenda un atmodas notikumi. Arī tie lieliskie, apdāvinātie cilvēki, kuru talants būtu kā rota jebkurai demokrātiskai sabiedrībai, bet kas padomju sistēmā bija absolūti autsaideri. Tomēr šajā stāstā nav rūgtuma – te ir kaut kas no Tūves Jansones trollīšu pasaules: visi ir pašcieņas pilni, talantīgi un darbīgi. Ne brīdi nepaceļas kāds liels un visvarens rādītājpirksts, lai teiktu – kuš, pietiek ālēties! Tā ir liela māksla dzīvot saskaņā ar sevi un lielāku garīgu spēku, intuitīvi ejot to ceļu, kas zvaigznēs ierakstīts. Neslēdzot rakstītus un nerakstītus līgumus, nevienu nenosodot arī tad, ja nācies izbaudīt nepatīkamus brīžus, rūgtuma un nodevības sāpes.

Spēja stāvēt pāri ikdienas zampai arī atšķir spēcīgu personību un talantu no masas – atšķir, bet nepaceļ uz postamenta, nenorobežo no pārējās pasaules. Tā nu es sākumā lasīju grāmatu ar visai pretenciozu nosaukumu Manai tautai. Ieva Akuratere, līdz kādā brīdī atskārtu, nekā tāda un pretencioza tur nav. Tas ir lietu dabiskais stāvoklis, un laikam jau var tikai apbrīnot tos nedaudzos talantus, kas savu memuāru virsrakstā var atļauties likt tik spēcīgus vārdus, kas bez pārspīlējuma atbilst patiesībai.