Elīna Garanča - dziedātāja zenītā

Viena no mūsu solistēm Eiropas zvaigznājā, kuru allaž gaidām Rīgā ar ilgām un lepnumu, uz kuras koncertiem biļetes ir izpārdotas līdz pēdējai papildvietai un kura turpina apburt ne tikai dedzīgus vokālās mākslas cienītājus. Dīva bez kaprīzēm. Profesionāla, nopietna, atklāta un ļoti sievišķīga. Ar siltu, piesātinātu mecosoprānu un izcilu tehniku. Inteliģenta mūziķe, kurai vienmēr ir ko teikt. Elīna Garanča.

Visam savs laiks

Var droši teikt – Elīna Garanča šobrīd atrodas zenītā. Trīsdesmit gadi ir vecums, kad balss tikai tā pa īstam nobriest – pajautājiet jebkuram nopietnam un autoritatīvam vokālajam pedagogam. Protams, mūsdienu dinamikas dēļ, kad arvien jaunāki profesionāļi viens otram pūš elpu pakausī arī mākslas sfērās, ne vienmēr viegli šo punktu sasniegt pakāpeniski un mērķtiecīgi, nepieļaujot radošu un tehnisku pašsadedzināšanos ātrā, bet īsā karjerā. Elīnai Garančai ir paveicies, viņas ceļš rit samērā gludi, bez īpašas aizķeršanās un tikko kā pievedis pie šīs izšķirošās trīsdesmit gadu robežas ar pilnās krāsās ziedošu balsi, patīkami siltu tembru, izcilu vokālo tehniku un apbrīnojamu interpretācijas izjūtu un muzikalitāti jebkurā lomā. Šogad pirmoreiz Elīna Garanča nodziedāja vienu no mecosoprānu populārākajām, rakstura ziņā sarežģītākajām un nenoliedzami iekārojamākajām lomām – Karmenu, pirmoreiz uzplaukstot šajā tēlā tieši Rīgas iestudējumā, Andreja Žagara režisētajā izrādē. Jāpiebilst, ka šī loma Elīnai piedāvāta arī agrāk. Nikolass Arnonkūrs, iestudējot Karmenu Grācas operā, uzrunāja dziedātāju 28 gadu vecumā. Bet viņa, pietiekami ambicioza, bet vienlaikus profesionāla dziedātāja, izdarīja to, kas daudzām citām šķistu neprātīgi, – atteicās, gaidīdama īsto laiku, kad jutīsies nobriedusi Karmenai. Un tas pienāca tieši šogad – ļoti krāsainā, panākumiem un notikumiem bagātā gadā Elīnas dzīvē. Savukārt 2010. gada maijā Vīnes operā Karmena tiks iestudēta maestro Marisa Jansona vadībā ar Annu Netrebko Mikaēlas lomā, Rolando Villazonu – Hosē un Ildebrando Darkandželo Eskamiljo lomā.

Radoši aktīva

Atskatoties kaut vai uz pašu aizejošā gada sākumu, var tikai apbrīnot dziedātājas karjeras dinamiku. 2007. gada janvārī Elīnas pārstāvētā ierakstu kompānija Deutsche Grammopon izdeva dziedātājas solodisku Aria Cantilena. Mūsu mecosoprāns līdzās krievu soprānam Annai Netrebko kļuvusi par šīs ierakstu kompānijas seju. Un, lai arī tas bieži uzliek daudzus pienākumus un reizumis rada neērtības darbu grafikā, Elīna atzīst, ka tas ir milzīgs gods, sadarboties ar ierakstu kompāniju, kura izdevusi Klaudio Abado, Herberta fon Karajana, Gidona Krēmera, Annas Sofijas Muteres vai Braiana Terfela ierakstus. Patiesībā disks Aria Cantilena ir viena no fiksētajām dziedātājas atskaitēm pašai sev un tālai nākotnei. Šajā ierakstā atrodamas gan ārijas no Masnē Vertera, Rosīni Pelnrušķītes, Štrausa Rožu kavaliera, Ofenbaha Hofmaņa stāstiem un Gerolšteinas lielhercogienes – Elīnas pašreizējais (vai drīzāk iepriekšējā posma, jo šķiet, ka dziedātāja ar Karmenas lomu uzsākusi jaunu posmu) zelta repertuārs, papildināts ar Eitora Villas-Lobosa Brazīliešu bakhiānām un vēl pāris latīņu (spāņu, itāļu, kataloņu utt.) kultūrā sakņotām muzikālām pērlēm.

Februārī Elīna Garanča devās koncerttūrē pa Eiropas Savienību (Amsterdama, Londona, Parīze, Vīne utt.) kopā ar Amsterdamas Royal Concertgebow orķestri un diriģentu Marisu Jansonu. Ļoti jau gribētos piedzīvot šīs radošās savienības vienreizīguma mirkli arī Latvijā. Elīna stāsta, ka šī koncertturneja bijis milzīgs emocionālais un radošais lādiņš, kas iedvesmojis visai turpmākajai sezonai. Par Marisu Jansonu, ko dziedātāja atzīst par vienu no saviem iemīļotākajiem diriģentiem, viņa saka: "Viņš nekad neapstājas pie sasniegtā, vienmēr meklē nākamo soli. Mēs tikāmies pirms katra koncerta un atklājām jaunas lietas it kā jau zināmajā. Tas bija tāds īpašs radīšanas stāvoklis."

Mediju spiediens un izaicinājumi

Tūrei ar Marisu Jansonu sekoja soloturneja pa Vāciju, kur Elīna Garanča koncertē samērā bieži. Taču šogad īpašu atbildības sajūtu un pat spiedienu radījusi preses saceltā ažiotāža saistībā ar jauniznākušo disku. Visi preses izdevumi sacentās jaunās dziedātājas slavēšanā, tādējādi radot milzīgu interesi un uzliekot dziedātājai īpašu atbildību nepievilt publikas gaidas. Patiesībā jau mēs, žurnālisti, bieži vien neapzināmies, kā mūsu vērtējumi vai vēlme izcelt kaut ko jaunu ietekmē dziedātāju un publikas attiecības. Taču Elīna spoži to attaisnoja, jau pēc pāris mēnešiem – jūnijā – debitējot Mocarta operā Tita žēlastība (Sesto lomā) Berlīnes Valsts operā. Vācija bija iekarota. Dziedot Vīnes valsts operā, kas Eiropā joprojām ir tāda kā opermūzikas non plus ultra, tas nav grūti. Daudz grūtāk ir iet uz priekšu un arvien palikt interesantam, apgūstot ne tikai jaunas lomas, bet arī parādot sevi dažādos žanros. Aprīlī Vīnē, kur publika Elīnu Garanču pieradusi redzēt vairākās operlomās, sākot ar zēnu un beidzot ar dramatiskām sieviešu lomām (Rozīna, Kerubīno, Dorabella, Oktaviāns utt.), tika organizēts Liederabend jeb dziesmu vakars, kurā Elīna prasīgās Vīnes publikas priekšā debitēja kamerdziedātājas ampluā Lied žanrā ar klavieru pavadījumu. Un – kā vienmēr bija pārliecinoša.

Savukārt pavisam nesen, 9. decembrī, Elīna Garanča kā viesmāksliniece piedalījās Nobela miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā Oslo. Šim notikumam tiešraidē CNN televīzijā sekoja līdzi visa pasaule. Koncertējot Norvēģijas karaļpārim un kroņprincim, Nobela miera prēmijas laureātiem un miljoniem CNN skatītāju, Elīna Garanča jutusi milzīgu gandarījumu, nesot Latvijas vārdu pasaulē, bez ironijas par šīs frāzes novalkātību. Kad šis raksts tiks publicēts, dziedātāja būs jau piedalījusies arī slavenajā Vīnes operas Ziemassvētku koncertā, kas ir ne mazāk prestižs notikums. Taču visapbrīnojamākais ir tas, ka Elīna nešķiet saslimusi ar zvaigžņu slimību, kas nereti notiek, startējot tādā līmenī. Viņa tāpat kā Mariss Jansons saglabā cilvēcisku siltumu un dabisku personības valdzinājumu komplektā ar profesionālu fanātismu.

Apbalvojumi un debijas

Šis gads Elīnai nesis arī vairākus apbalvojumus. Galvenais no tiem, protams, ir ECHO balva, kas kārtējo reizi apliecināja, ka dziedātāju mīl un novērtē kā augstākās raudzes mākslinieci. Pati Elīna kā vienu no emocionālākajiem gada notikumiem nosauc arī Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu maijā Rīgā. Viņa teic, ka tā ļoti patīkama un gandarījuma pilna atzinība par mākslinieces darbu un lielisks apstiprinājums tam, ka dzīvē atrasts pareizais ceļš.

ECHO Klassik balvu ik gadu labākajiem mūziķiem – dziedātājiem, instrumentālistiem, ansambļiem – piešķir Vācijas skaņu mākslas institūts Deutsche Phono-Akademie. Oktobrī Elīna Garanča saņēma gada dziedātājas titulu par jau pieminēto blīvplati Aria Cantilena. Vācija ir izlutināta ar izcilu mākslinieku nepārtrauktu klātbūtni, milzīgā ierakstu industrija ik sezonu piedāvā plašu solodisku klāstu, tāpēc nokļūt virsotnē nav viegli. Elīna ir panākusi šo svarīgo atzinību neticami īsā laikā. Protams, ne jau trofejas un apbalvojumi nosaka mākslinieka vietu pasaules mūzikas elitē. Elīna Garanča nevar ciest konkursus, un, paldies Dievam, šī sevis pierādīšanas fāze viņas karjerā bija ļoti īsa. Šobrīd viņa ir pieprasīta māksliniece, kuras kalendārs aizpildīts, ar viņu rēķinās, viņu gaida – piemēram, Karmenas izrādes ar Elīnu Garanču titullomā pasaules lielākajos teātros (Vīnē, Koventgārdena un Metropolitēna operās) bija ieplānotas vēl pirms dziedātājas debijas šajā lomā. Karmena nenoliedzami ir viens no aizejošā gada nozīmīgākajiem punktiem, turklāt par to vienlīdz liela interese bijusi gan pasaules, gan Latvijas kontekstā. Latvijā tā bija ilgi gaidīta izdevība pēc salīdzinoši senā Seviļas bārddziņa iestudējuma (Rozīna) ieraudzīt dziedātāju vēl kādā operlomā uz LNO skatuves, turklāt vienā no vispopulārākajām mecosoprānu lomām pasaulē, kas izraisa interesi pat cilvēkos, kas ne reizi nav bijuši operā. Arī dziedātāja priecājas attaisnot savas publikas, draugu un arī kritiķu cerības tieši Rīgā, kur reizi pa vairākiem gadiem pavadīts salīdzinoši ilgs laiks, paralēli atbildīgajam darbam krāšņajā iestudējumā satiekot sen neredzētus draugus un kolēģus. Tomēr paralēli liktenīgajām sievietēm mecosoprānam ir iespēja izpausties arī kolorītās raksturlomās, ieskaitot komiskās. Vasarā (jūlijā) Elīna pirmoreiz uzstājās Konventgārdena operā Londonā Dorabellas lomā Mocarta operā Cosi fan tutte. Londona ir slavena ar pilnīgi citādu operas kultūru. Tur ļaudis mēdz operā kā kino grauzt visādus našķus, dzert alu un aplaudēt tik pieklājīgi, ka nav iespējams noteikt, vai izrāde šķitusi laba vai tikai viduvēja. Taču šajās ugunskristībās Elīna par savu sargeņģeli un izcilu sadarbības partneri sauc iestudējuma režisoru Džonatanu Milleru, kurš pats esot nepārspējams komiķis ar apskaužamu spēju atvērt un atbrīvot mākslinieku iekšējo pasauli tik ļoti, ka nevienam nav kauns pasmieties pašam par sevi, atklāt sevī komiķi un spēt pārliecināt arī salīdzinoši vēso britu publiku.

Jaunā gadā – jaunas virsotnes

2008. gadu Elīna Garanča sāks ar ilgi gaidīto debiju Metropolitēnā (Rozīna Seviļas bārddzinī). Janvāris un februāris aizritēs Ņujorkā, martā dīvu sagaidīsim Rīgā Romeo lomā, kopā ar Karelu Marku Šišonu un LNSO veidojot Vinčenco Bellīni Kapuleti un Monteki koncertiestudējumu. Tā būs iesildīšanās Vīnei, kur Kapuleti un Monteki tiks atskaņots aprīļa beigās. Berlīnē turpināsies sadarbība ar Marisu Jansonu un Berlīnes Filharmonijas orķestri, jūnijā gatavojot Lučāno Berio Tautasdziesmu ciklu. Turpināsies Šarlotes (Masnē Verters) un Adaldžīzas (Bellīni Norma) triumfa gājiens Vācijā, Bavārijas operā Minhenē, bet repertuārs tiks papildināts ar jaunu lomu – Margaritu Hektora Berlioza operā Fausta pazudināšana.