Detlefam 1 albums 3 gados
Liepājnieka Ulda Dirnēna jeb Detlefa debijas albums "Tu izliecies par sevi" nāca klajā pašā 2005. gada sākumā.


Pagājuši gandrīz trīs gadi, un tikai nupat veikalu plauktos parādījies grupas Detlef Zoo otrais disks "Skapī". Ilgi? Uldim par to ir cits viedoklis.
– Kopš iepriekšējā tava albuma izdošanas pagājuši gandrīz trīs gadi. Ilgs laiks...
– Kā to ņem. Patiesībā jau nav ilgi. Labai lietai – pavisam nav ilgi. Varbūt tā liekas vienīgi Latvijas kontekstā, kad vari studijā ierakstīt albumu nedēļas laikā. Esmu par to domājis, taču šajā gadījumā tik daudz patērētā laika atmaksājas.
– Tev gribējās, lai viss būtu perfekti, negribēji sasteigt?
– To visi grib, to visi grib... Bet atšķirībā no citiem mums bija šāda iespēja dota. Mēs varējām vienu dziesmu rakstīt 11 dienu, turklāt vēl Londonā, turklāt vēl ar Endiju. Es vakar mašīnā klausījos Joy Division un pēc tam intereses pēc pārlapoju grāmatu, kurā ir minēti 1000 un viens albums, kas pirms nāves obligāti jānoklausās. Un tur ir Endija Džila albums! Tas taču ir kaut kas!
– Reiz kādi latviešu mūziķi stāstīja, ka ārzemēs ierakstīt albumu ir labāk kaut vai no tā viedokļa, ka neviens tev nezvana pie durvīm ar aicinājumiem kaut kur doties, mobilais telefons arī klusē...

Skaidrs, ka, rakstot albumu tepat, labskanīgums arī netiktu sabojāts, tomēr tā rodas lielāka pārliecība par to, ka producents zina, ko viņš dara. Endijs auga laikos, kad auga arī pasaules rokmūzika, bet Latvijā... Visu cieņu Imantam Kalniņam, Raimondam Paulam un citiem, bet tā tomēr ir popmūzika. It kā latvietim nav jābūt anglim, taču tajā brīdī, kad gribi tikt viņu tirgū, vismaz muzikāli ir jākļūst par angli.
– Pēdējos pāris gadus tava grupa piedzīvojusi arī ievērojamas sastāva maiņas – klāt nācis ģitārists Kaspars Ansons un bundzinieks Mareks Ameriks.
– Viss notika ļoti dabiski, nebija neviena pārmetuma – eu, tu spēlē slikti, ej prom! Nekad mūzikā vēl neesmu aizskrējis pārējiem pa priekšu tik ļoti, lai nāktos tikai tāpēc vien mainīt grupas sastāvu. Patiesībā – es laikam to nemaz nespētu...
Bet šajā gadījumā viss bija loģisks process: kāds nolemj vairāk pievērst laika ģimenei, kāds – strādāt Maxima par apsargu. Katrs izvēlas savas prioritātes, katrs izvēlas, cik tālu grib iet ar mūziku, varbūt pēkšņi pārdod basģitāru par 40 latiem un beidz spēlēt. Man nav bijusi šāda dilemma, nav nācies izvēlēties starp mūziku un vēl kaut ko.
– Kādreiz tev vienmēr pieminēja dabisko slinkumu, kura dēļ radošais darbs nenotiek tik ātri, kā varbūt pašam un citiem gribētos. Vai arī tagad var par to runāt, kā tev sokas ar dziesmu rakstīšanu?
– Komponēšana vispār notiek ļoti lēni, ja vien neraksti kaut ko pasākumam Vemblija stadionā... Pa lielam slinkums ir pieļaujams, tā ir neatņemama darba sastāvdaļa. Piemēram, vakar (ceturtdien) koncertējām, atbraucām mājās naktī, un skaidrs, ka nākamajā dienā gribu ilgāk pagulēt.
– Labi, tam ir tīri fizisks izskaidrojums, bet kā top tavas dziesmas? Vai celies augšā naktī, lai pierakstītu tikko galvā ienākušo ideju, vai arī mierīgi pagriezies uz otriem sāniem, sak, gan tā nekur nepazudīs?!
– Man ir mobilais telefons, kurā varu iefilmēt savas idejas – spēlēju ģitāru un redzu, uz kuriem akordiem tās rodas, iedungoju melodiju. Jā, esmu arī cēlies naktīs. Sāc spēlēt, un pēkšņi tās ir Četras sienas vai Skapī. Citreiz sēdi mēnešiem un zini, ka tas gabals labākajā gadījumā tiks iekļauts tikai nākamajā albumā, bet beigu rezultāts ir pavisam citādāks, nekā sākotnēji to esi iecerējis.
– Kādreiz tavā mūzikā meklēja līdzības ar Placebo, bet jaunajā diskā šīs grupas ietekme vairs nav manāma. Tagad es te vairāk saklausu Stereophonics, brīžiem pat Muse u. c. britu grupas. Vai piekrīti šādam vērtējumam?

Protams, ja es dzīvotu kaut kur Sibīrijā un tur klausītos folkmūziku, disks būtu pavisam citādāks. Taču Latvijai ir tuvākas Britu salas, Anglija. Tas ietekmē negribot, tas ietekmē tavu zemapziņu. Taču vienalga saglabājas tavs rokraksts.
– Par rokrakstu runājot: iepriekšējais albums man šķita tāds smeldzīgs, pat depresīvs, bet šis ir daudz saulainākās noskaņās. Man šķiet, ka tolaik tu vairāk biji meklējumos, bet tagad tavā dzīvē – gan privātajā, gan radošajā – viss laikam ir nokārtojies, tāpēc dziesmas ir citādākas...
– Es tev varētu uzlikt tās dziesmas versiju, kas skan manā telefonā un tapusi šeit, Latvijā, un pats varēsi salīdzināt ar to, kas beigu galā sanācis pēc darba studijā Anglijā. Šeit tapusī būs daudz tuvāka, saprotamāka. Tie pāris gabali, kas tika ierakstīti šeit, pēc sava skanējuma bija krietni tuvāki pirmajam albumam. Tas, ko izveidoja Endijs, ir pavisam citādāks. Skaidrs, ka Latvijā mūsu pašu versija aizietu pat labāk, taču mēs jau nestrādājam tikai Latvijai. Un gan jau Endijs zina labāk, kā tam jāskan.
– Vai tas nozīmē, ka tev sākotnējā versija patika pat labāk, taču tu uzticējies producentam?
– Jā, kaut kādā ziņā man sākotnējās versijas patika labāk, jo tās bija saprotamākas. Pēc producenta darba kaut kas tomēr spēcīgi mainās, lai arī nekas īpašs it kā netiek darīts. Pagāja laiks, kamēr es sapratu – johaidī, Endijs Džils taču ir monstrs! Protams, ir viena lieta: vai producents ir pa ceļam ar tavu mūziku. Taču šajā gadījumā mums labi saskanēja. Kopumā es viņa redzējumam par albumu piekrītu.