Juris Kaukulis: Man patīk daudz runāt!

Juris Kaukulis

Iesauka: Mincis (sauc grupas biedri). Pats sevi neasociēju ar Minci, drīzāk ar Lāci. Vecums: 37 Horoskops: Jaunava Hobiji: savu bērnu izklaidēšana, sports, kā arī mūzikas instrumentu un oriģinālo disku kolekcionēšana Dzimtā vieta: Sigulda Īpaša pazīme: īpatnēja balss. Uzreiz var atpazīt! Mīļākais gadalaiks: rudens

Jaunā albuma "Sārtā rītausmā" dziesmas atkal ir par mīlestību un tās sāpēm?

Jā, jo mīlestība ir pats svarīgākais, ko cilvēks nepārtraukti meklē un grib atrast. Un, kad atrod, tad domā, ka vēl īsti nav atradis. Tā ir mūžīgā dzīšanās kaut kam pakaļ. Vienmēr nepamet sajūta, ka kādreiz dabūsi to, ko esi izsapņojis.

Tātad vienos meklējumos?
Tas ir cilvēka virzītājspēks, kad gribas vairāk nekā ir. Kad ir sasniegta pilnība, tā – diemžēl vai arī par laimi – nevelkas mūžīgi. Viņš atkal meklē kaut ko jaunu un grauj uz priekšu. Albums Sārtā rītausmā ir savādāks nekā iepriekšējais. Dziesmas ir par to, kā dzīvojam un kā jūtamies tagad, nevis pirms trim gadiem. Teksti šim albumam ir atklātāki. Dziesmas liek domāt par laiku, par dzīvi, par sajūtām, par mīlestību un sāpēm, citiem vārdiem, par cilvēciskām pamatvērtībām. Arī par iekšējām pretrunām.

Dziesmas teksti ir par tavu privāto dzīvi?

To nevar nošķirt, bet nevar arī apgalvot, ka katras dziesmas stāsts ir par manu dzīvi. Skaidrs, ka tie (pikantie, sāpīgie, komiskie stāsti) notiek manā galvā un nav norakstīti no kādas lapas. Tas viss ir par zināmo.

Kāpēc tikai deviņas dziesmas?

Mums bija 11 dziesmas, bet, kad salikām diskā šīs deviņas, sapratām, ka vairāk nemaz nevajag – lai nebūtu tādas kā spiešanas. Šis albums ir konkrētā laika izjūtu apkopojums. Sākas tas ar dziesmu par meiteni. To varētu salīdzināt ar barikādēm. Ir tāda glezna, kurā attēlota franču revolūcija – sieviete ar karogu, atlocītu kleitu, kailām krūtīm... Un apkārt krīt vīrieši. Nāve pļauj cilvēkus, bet viņa nenobīstas un iet uz priekšu.

Cik tev ir svarīgas cilvēku domas par tavām dziesmām?

Mūs ikvienu vajag samīļot, lai mēs justos labi. (Labsirdīgi.) Vai ne? Dzelzs Vilks mājaslapā ir sarakstīti dažādi komentāri par albumu. Tagad mēs gaidām, ko teiks mūzikas kritiķi. Uldim Rudakam (laikraksta Dienas mūzikas žurnālists) šis albums nav tik mīļš kā iepriekšējais. Viņam patīk tikai četras dziesmas. Pagājušajā nedēļā koncertā Valmierā spēlējām dziesmas no jaunā albuma, un bija cilvēki, kuri jau dziedāja līdzi. Šādos brīžos sajūti, ka viņiem nav vienalga.

Kur slēpjas Dzelzs Vilks rozīnīte?

Četros večos, kuri kopā spēlē jau daudzus gadus un joprojām ir labi draugi. Bieži vien panākumi cilvēku starpā mēdz iesēt visādas riebīgas lietas. Bet mēs cits pret citu esam diplomātiski. Gribētos to nekad nemainīt.

Vai tiešām iztiekat bez strīdiem?

Strīdi ir visu laiku. Tie virza uz priekšu attīstību. Mēs cits citam sakām sejā visu, ko domājam. Mums ir izveidojies savs humors, savas dzēlības, kas saprotamas tikai mums. Jā, mums ir sava valoda. Bet mēs esam pieraduši un savā starpā komunicējam tādā veidā. Tā ir sava veida injekcija, kas liek sapurināties un domāt: ko pateikt pretī? Uzreiz sāk strādāt galva!

Dzelzs Vilkam ir jau 16 gadu. Nav maz! Vai atmiņā ir kāds spilgts notikums?

Tie būs pārāk traki tīņu žurnālam! (Domā.) Pavisam nesen notika Dzelzs Vilka koncerts, lai vāktu naudu bērnunamam, un pirmo reizi mūžā tas notika bez manis. Manā vietā dziedāja Armands. To ierakstu dikti gribu paskatīties. (Pasmīn.) Atcerējos vienu gadījumu! Tas notika pirms vairākiem gadiem Ogres estrādē. Tur spēlēja daudzi populāri Latvijas mākslinieki. Mēs aizbraucām ar visiem mūzikas instrumentiem, pastiprinātājiem... Nākam iekšā, un pasākuma režisors izbrīnīti jautā: Ko jūs esat sadomājuši? Mums šeit viss notiek uz fonogrammas. Kāpām uz skatuves un veselu stundu it kā sniedzām koncertu. (Smejas.) Mums bija ielikts parastais CD. Viss bija labi līdz brīdim, kad viena tantiņa apsēdās blakus aparatūrai – un pārleca dziesma! Bet es nesamulsu – un mēs turpinājām!

Ko cilvēkos vērtē visaugstāk?

Spēju piedot. (Padomā.) Spēju ņemt kredītus. (Smejas.) Cīnīties ar tiem, nepagurt un ņemt vēl un vēl, un vēl.

Tevi bieži dēvē par stāstnieku ar dzelzs vilka sirdi. Kā ir būt Jurim Kaukulim?

Tas jau ir žurnālistu izdomājums. Kaut kādu līdzekļu iedarbībā, padzeroties kafejnīcā tēju, ūdeni vai vīnu, kļūstu atklātāks. Stāsts paliek dzīvāks un apaug ar visādām reālām situācijām. Man patīk daudz runāt! Bet, kad izrunājos tukšs, tad kādu laiku nerunāju vispār. (Pasmaida.) Tad es spēlēju. Man patīk rakstīt tekstus. Tie nenāk viegli, bet, kad uzrakstu un salieku kopā ar melodiju, tad pārņem liela laime, ko ik pēc laika patīk sajust vēl un vēl... Bet kā ir būt Jurim? Mh, neesmu par to domājis. Man patīk būt Jurim. Kādreiz man uzdeva jautājumu: Kā ādā tu gribētu iejusties? Es gribu būt pats!

Būt mūziķim – tev tas ir viegli vai grūti?

Viegli! Man patīk spēlēt. Gribētu vēl vairāk. Tagad domāju jau par nākamā albuma dziesmām. Līdz nākamajam albumam nevajadzēs gaidīt tik ilgi kā līdz šim. Mēs neizdodam albumu, lai mums būtu nauda un mēs varētu braukt tūrē. Vajag piepildīt sevi, piepildīt laiku un pastāstīt stāstu. Ja ir tikai – vajag, tad nekas nesanāk.

Kā sāki spēlēt ģitāru?

Laukos bija visādi pulciņi – dejotāju, motosporta, mūzikas... Visus izmēģināju! Braucu motosporta sacensībās, bet ļoti neveiksmīgi. Vienu gadu dejoju sporta dejas, vienu gadu tautas dejas, bet man nepatika. Pirmais spēlēt grupā sāka brālis. Viņš ir vecāks. Man likās – tas nu gan ir forši, ka var stāvēt uz skatuves un spēlēt ģitāru. Tas mani ļoti aizrāva, man neko citu nevajadzēja. Nekad vairs neesmu tik daudz spēlējis kā toreiz – pusaudža gados. Nezinu, kāpēc ar to aizrāvos! Varbūt man bija kompleksi? Spēlēt bija daudz interesantāk nekā iet kaplēt bietes un rudenī tās vākt.

Un tad?

Kad man bija 15 gadu, mēs nodibinājām pirmo grupu ar tagadējo grupas basģitāristu. Mēs vispirms nodibinājām grupu un tikai tad iemācījāmies spēlēt.

Vai tīņa gados arī biji meiteņu mīlulis?

Sākumā nebija nekādas meiteņu piekrišanas. Bet, kad gadu bijām spēlējuši, mums bija uzradies arī vadītājs – vecāks puisis un mums atļāva spēlēt Mālpils tehnikuma karnevālā. Toreiz solists bija ļoti izskatīgs puisis Ivo. Karnevālam mūs sakrāsoja kā grupas Kiss puišus, pat matus pielīmēja. Kad uzstājāmies, zāle bija pilna ar cilvēkiem un meitenes spiedza. Tas bija brīdis, kad saindējos ar mūziku.

Tur, kur ir māksla, vienmēr piemin vārdu bohēma. Kā tu izproti šo vārdu?

Tā man tāda zināma lieta. Tagad gan tam neatliek laika. Bet pirms vairākiem gadiem tiešām bija bohēma, kad viens koncerts pārvilkās otrā. Mums bija dzīvoklis, kur parasti visi pamodās. Mēs tur spēlējām, runājāmies, atpūtāmies... Tur cilvēki arī mīlējās. Laika plūsma liek kustēties ātrāk. Bet, nu, skaists vārds!

Ja tev būtu jāraksta vēstule un jāiepazīstina ar grupu Dzelzs Vilks, ko tu rakstītu?

Jums vajag kaut ko uzbūvēt? Tad mums grupā ir celtnieks. (Smejas.) Mēs esam četri vīrieši labākajos gados, kurus var dažādi izmantot gan fiziski, gan garīgi. Pakļaujamies dresūrai un labi dejojam.

Kādu tu redzi grupu pēc gadiem desmit?

Tu gribi teikt, kādu es gribētu redzēt!? Nē, nesaku to, ka mēs nepastāvēsim tik ilgi. Gribas jau ne tikai 10, bet arī 20. Šajā sastāvā kopā esam noturējušies jau astoņus gadus. Kad uzrakstu albumu, tad šķiet, ka latviešu valodā vairs nepietiks vārdu, lai uzrakstītu vēl vienu. Bet, uzrakstot kārtējo dziesmu, pārliecinos, ka maldos. Cerams, nebūsim aptaukojušies vai sažuvuši tik ļoti, ka ejot grabēsim. Mums būs jau tuvu 50. Feini! Ar katru nodzīvoto tu esi bagātāks.

Aiga Kurpe, Žurnāls "Puff"