Raimonds Pauls: "Eirovīzijā nav jēgas iedziļināties"

"Man — domāju, arī daudziem citiem, — interesantākais no tās visas padarīšanas ir balsojums. Ja tā nebūtu, tad diez vai tik daudz cilvēku sēdētu pie televizoru ekrāniem un, cīnoties ar miegu, sagaidītu beigas. Tā ir gaumes lieta, un, ja kādam konkurss nepatīk, tad var pārslēgt citu programmu. Bet nē, skatās un lamājas. Un skatās ļoti daudz cilvēku. Tātad šis šovs savu mērķi sasniedz."

"Manuprāt, no muzikālās puses Eirovīziju nav ko vērtēt, jo virsroku ņem vizuālais. Tāpēc mani pat pārsteidza Serbijas uzvara. Bet citādi šķiet, ka bez spīguļiem, dančiem, uguņošanas un citādām izdarībām uz augstu vietu nevar cerēt."

"Ko lai pasaka par balsošanu? Skaidrs, ka savējie viens otru pavelk, un tāpēc par balsojuma objektivitāti nevar runāt. Taču tādi ir spēles noteikumi, un, kā jau teicu, balsošana ir liels magnēts. Cilvēki skatās, balso un šķendējas. Kaut kas līdzīgs, kad cilvēki aiziet uz komēdiju, kārtīgi izsmejas, bet, kad iziet no kinoteātra, tad sāk spriedelēt par to, cik filma ir bijusi tukša un lēta."

"Negribu Eirovīziju ne slavēt, ne kritizēt. Tajā nav jēgas iedziļināties. Pavēroju numurus, starp kuriem daži kā priekšnesumi nav slikti, sagaidu balsojumu, un viss. Runā, ka Eirovīzijā ir kādu tur nokrāsu cilvēki. Bet tas jau nav tikai Eirovīzijā. Mākslas pasaulē šādu cilvēku nav maz."

Kaspara Ūdra foto

Vakara ziņas