Sandijs SEMJONOVS rakstīs grāmatu

Mans karš ir beidzies. Tas nozīmēs, ka viņa iekšējā cīņa ar apkārt notiekošajām cūcībām būs beigusies un "es palikšu par patērētāju". Lai gan iespēja kļūt par mietpilsoni ir Sandija lielākais bieds.

Centies pārāk neizskaistināt manu vīru, — iedodama smagos ādas vākos iesietus fotoalbumus, jokojot nosaka Jana Semjonova. Ir brīvdienas rīts, bet mājās Jana ir viena ar bērniem. Vēl pidžamā gaitenī pavīd samiegojusies astoņgadīgā Nora, no istabas atskan gadu vecā Marka čīkstēšana. Aukstajās aprīļa beigu dienās puišelis saaukstējies. Sandija mājās nav. Viņš strādā. Kā vienmēr.

Iepriekšējās dienas vakarā pēc intervijas Vecrīgā Sandijs atgriezās Zaķusalā, lai turpinātu darbu pie raidījuma par NATO sammitu Rīgā par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai. Naktī īsu brīdi pabijis mājās, viņš šorīt agri devies prom. Jana ar to ir samierinājusies. "Pat netērēju laiku iebildumiem." Grūtāk ir ar bērniem. Pieaugušo lietišķībā Nora reizēm nosaka: "Ha, tik strādā un strādā, bet jēgas tāpat nav." Savukārt Marks vienu no pēdējiem De facto raidījumiem tā arī raudādams nostāvēja pie televizora ekrāna, izstiepis rokas tēta virzienā. Puisēns vēl nespēj saprast, kā Sandijs var ielīst tik mazā kastē.

NEAIZSLĒDZIET DURVIS

Joks par sevi televīzijas zvaigznes lomā nav tikai koķetērija. Sandijs tiešām ir paškritisks un darbam pieiet ar vislielāko atbildību. Publicitāte paliek otrajā plānā. Nereti gan varbūt gatavošanās darbam nedaudz ievelkas, tādēļ, tuvojoties ēteram, nākas saraut pa naktīm. Kolēģi, dodoties mājās, jau pieraduši pie Sandija izsauciena: "Tikai neaizslēdziet durvis!" Nekas dīvains nav arī, ja pēcpusdienā Sandijs ir atlūzis kādā redakcijas stūrī.

Pa naktīm Sandijs montē gan savas filmas no pasaules karstajiem punktiem, gan arī sižetus kārtējam svētdienas raidījumam De facto. Pēdējo astoņu gadu laikā viņš pabijis vairākās pasaules valstīs, kas nav tūristu iecienītas vietas.

"Nekur daudz jau gan neesmu bijis," pieticīgā vienkāršībā paskaidro Sandijs, "Irākā, Afganistānā, Čečenijā, Libānā, Balkānu valstīs. Arī Etiopijā." No redzētā tapušas dokumentālās filmas un raidījumi visplašākajā amplitūdā. Sākot ar latviešu karavīru ārzemju misijām, Černobiļas katastrofas radīto postu un beidzot ar mūsu melno stārķu Vara un Maijas pārziemošanu Āfrikā. Par savu darbu Sandijs saņēmis arī neskaitāmas balvas, kuru nosaukumus vairs pat neatceras. Mājās neesot arī īpašs plaukts trofeju glabāšanai. Sieva Jana tādu neļaujot ierīkot.

Kvalitatīvu dokumentālo filmu gatavošana ir žanrs, ko Sandijs nospraudis par savu šābrīža dzīves mērķi. Iedvesmas pilns viņš piedāvā iedot noskatīties lietuvieša režisora Arūna Mateļa filmu par bērniem, kas slimi ar vēzi. "Tā ir ļoti labi nostrādāta filma. Emocionāla, taču nepārkāpj ētikas robežas." Ievelkot kārtējo cigaretes dūmu, Sandijs aizrautīgi pastāsta par vēl kādu nesen redzētu filmu, kurā paradīta kara fotogrāfa dzīve. Arī šo viņš laipni piedāvājas aizlienēt. Tieši no šādām filmām viņš smeļas idejas nākamajiem darbiem. Vēlme tās izmantot dzīvē kā urķīgs dzenulis liek iet uz priekšu.

Nu jau ilgāku laika posmu Sandijs gatavo filmu par armijas kapelānu Elmāru Pļaviņu, kas vairākkārt bijis kopā ar latviešu karavīriem Irākā un jūlijā plāno doties arī uz misiju Afganistānā. Sandijs domā braukt līdzi. "Man gribas saprast, ko tas nozīmē — būt par mācītāju karā."

BĪSTAMĀKĀ VIETA PASAULĒ

Taču tas nenozīmē, ka ar vienu topošu filmu Sandijam pietiek. Padomā jau ir nākamais projekts. Kopā ar tikpat lielu dēkaini kā pats, fotogrāfu un režisoru Kasparu Gobu Sandijs iecerējis uztaisīt filmu par somāliešu bēgļiem, kas nu jau vairāk nekā gadu sev patvērumu raduši Latvijā. Par septiņiem somāliešiem, kas līdz Latvijai nokļuva kuģa kravas konteinerā, pērn stāstīja visi lielākie plašsaziņas līdzekļi. Asās diskusijas skaidri parādīja, ka mūsu sabiedrība nav gatava pieņemt citas ādas krāsas cilvēkus. Sandijs domā, ka šāda filma varētu būt solis pretī iecietībai. "Atcerēsimies, ka arī latvieši pēc II pasaules kara meklēja patvērumu Zviedrijā un Vācijā. Viegli negāja, taču viņus neviens uz ielas nesita."

Kaspars Goba jau sācis somāliešu liecību dokumentēšanu. Nākampavasar abi iecerējuši doties uz pilsoņu karu nomocīto Somāliju, lai mēģinātu uzmeklēt viņu radiniekus vai dzimtos ciemus. Patlaban Somālija skaitās bīstamākā valsts pasaulē. "Tas tik būs hārdiņš," nosaka Sandijs, un asiņu uzsišanai pastāsta par internetā redzētu fotogrāfiju, kurā vietējie piesējuši mašīnas aizmugurē amerikāņu zaldāta līķi un vadā to cauri ciemam. Var just, ka Sandijs jau tagad izdzīvo gaidāmo braucienu.

Ar līdzīgu sajūsmu viņš izbauda arī pagājušā gada braucienu uz Etiopiju Āfrikā, lai sadzītu pēdas melnajam stārķim Varim. Izklausās kā no Džeralda Darela grāmatām.

"Gājām pa džungļiem iekšā savannā. Pa dienām sadalījām katram dzeršanai litru ūdens. Pārtika tikai izdzīvošanas režīmam, jo viss jānes pašiem uz muguras. Pa priekšu gāja vietējais ar automātu, ja gadījumā satiksim kādu lielo zvēru — bifeli vai ziloni. Cepuri nost mūsu gida priekšā, kas pateica, ka nekāda šaušana nebūs. Zvērus gan redzējām tikai pa gabalu. Sajutuši cilvēkus, viņi aizgāja. Taču upē redzējām peldošas čūskas. Pa nakti gulējām uz zemes. Vietējie jau smējās, lai blakus pačurājam un iezīmējam savu teritoriju."

Arī Sandija uzticamajam biedram, operatoram Ģirtam Straustiņam Āfrika palikusi spilgtā atmiņā kā vieta, kur gribētos atgriezties. "Tas ir tik savādi — gulēt zem koka, zinot, ka blakus upē peld krokodili un miegā tevi apostīs leopards. Tādā situācijā ir vienkārši jātic, ka tevi nesagrauzīs," skaidro Ģirts.

Pagājušajā vasarā abi pa nedēļai nodzīvoja gan Izraēlā, gan Libānā, uzklausot tur dzīvojošo latviešu viedokli par abu valstu konfliktu. "Bija baigi interesanti," secina Sandijs.

Vairākus gadus filmējot kopā, Sandijs ar abiem operatoriem sastrādājies kā cimds ar roku. Kolēģiem uzticas un lieki nebiksta. "Negribu aizvainot cilvēkus ar savu mācīšanu," stāsta Sandijs. Ģirts Straustiņš arī pēcāk piedalās abu kopdarbu montāžā, tādēļ jau filmēšanas laikā domā par gatavo filmu.

"Neviens jau manā vietā neizdomās, ka jāpieceļas četros no rīta, lai nofilmētu lūgšanu saullēktā," paskaidro Ģirts. "Kurās valstīs tu cēlies tik agri, lai filmētu saullēktu?" jautāju. Ģirts brīdi domā un tad sāk smieties: "Gandrīz visās!" To sauc par profesionālo rutīnu.

BIJA SAKRĀJIES

Tieši rutīnas dēļ pirms septiņiem gadiem Sandijs aizgāja no darba Panorāmā. Nelīdzēja pat vadības lūgums pārdomāt, jo Sandijs bija kļuvis par speciālistu kriminālajā jomā. Gadu iepriekš saņēma Latvijas žurnālistu savienības balvu Žurnālistikas cerība 99. Bija uztaisīta arī pirmā dokumentālā filma Balkānu strupceļš, kam divus gadus vēlāk sekoja turpinājums.

"Gribas pētīt ko dziļāk," savu aiziešanu uz Vides filmu studiju toreiz skaidroja Sandijs. Precīzāk, pietrūka brīvības. Pēcāk tapa sižetu sērija par vides piesārņojuma problēmām, tostarp arī nelikumīgo mežu izciršanu, kas vēl nesen bija topa bizness. Raidījuma veidotāji pat iedibināja speciālu balvu Cirvis, ko piešķīra lielākajiem Latvijas mežu izlaupītājiem.

Vienlaikus Sandijs arī turpināja ziņot no pasaules karstajiem punktiem. Tieši viņš Latvijas iedzīvotājiem pavēstīja par amerikāņu iebrukumu Irākā 2003.gadā, kam vēlāk sekoja reportāžas par mūsu karavīru ikdienu. Nu jau Sandijs latviešu bāzē Irākā jūtas gandrīz kā savējais. Braucot ciemos, aizved žurnālus un rupjmaizi. Vīri viņam uzticas. Lai to panāktu, bija jāiegulda darbs. Sandijs skaidro, ka nepietiek aizbraukt uz Irāku oficiālā vizītē kopā ar Latvijas aizsardzības ministru.

"Tā nav žurnālistika. Ar ministru tu esi nosargāts līdz pēdējam. Tas ir tikpat droši kā aizbraukt uz Daugavpili. Taču mūsu karavīri neuzticēsies, ja neizbrauksi ar viņiem ārā no bāzes. Ja nebūsi kopā riskējis kaut brīdi." Pēc tam jau pat rūdītus karavīrus neesot sarežģīti izaicināt uz atklātību. "Kad lietas notiek pa īstam, neviens vairs neizliekas. Nav vajadzīgs pārliecināt. Es arī esmu emocionāls cilvēks un jūtu, kad otrs būs gatavs pateikt savu atzīšanos."

Pēc šādiem emocionāliem braucieniem Sandijam nepieciešamas dažas dienas, lai aklimatizētos. Pašmāju problēmas liekas tālas un sīkas, taču šī sajūta pāriet līdz ar kārtējo valsts institūciju sastrādāto cūcību. Tad nekas cits neatliekot kā nopietnu seju iet uz priekšu.

"Kā var nemočīt, ja ir pazudis bērns, bet valsts to sāk meklēt tikai nākamajā dienā?! Tas ir liels *** šai valstij," Sandijs iekarst.

Tieši šādu absurdu situāciju dēļ viņš pirms diviem gadiem uz pilnu slodzi atgriezās ziņu dienestā kā viens no svētdienas analītiskā raidījuma De facto vadītājiem. "Vajag krāt, krāt un tad šaut ārā. Man bija sakrājies."

Un viņi šāva arī. Kopā ar kolēģiem Intu Lasi, Jāni Krēvicu un Ilzi Jaunalksni gaismā tika celtas Jūrmalgeitas lietā noklausītās telefonu sarunas, kas apstiprināja kukuļdošanu mēra vēlēšanās. Nepatīkamus brīžus De facto sagādāja arī Andra Grūtupa biroja advokātam Viktoram Tihonovam, publiskojot sarunu, kurā viņš stāsta par kukuļdošanu tiesnešiem. Viena no Sandija rūpju tēmām bija arī milzīgais azartspēļu zāļu skaits Rīgā.

"Spēļu elles viņu sanikno. Viņš pirmais sāka par to runāt un bija gatavs naktīm dzīvot augšā, lai tikai varētu to labāk parādīt," atceras kolēģe Aija Kinca. Viņa Sandiju raksturo kā lielu ideālistu, kas apkārtējos atbruņo ar savu atklātību un patiesu ieinteresētību. "Sandijs ir uzticams un nekad nenodos savus avotus," stāsta Aija.

Netieši viņai piekrīt arī ornitologs Māris Strazds. "Viņam gandrīz vai uz pieres rakstīts, ka ir labs cilvēks. Es pēc rakstura brīžiem esmu stipri riebīgs, bet man nekad nav bijušas problēmas ar viņu komunicēt. Reizēm pat apbrīnoju Sandija spēju normālu sejas izteiksmi sarunāties ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar liekuļotu muldēšanu," spriež Strazds.

To novērtēja arī skatītāji. Pērn De facto kļuva par skatītāko raidījumu valstī — vidēji to katru svētdienu vēroja 350 tūkstoši cilvēku. Arī šogad De facto ir nominēts kā labākais pagājušā gada raidījums.

Sandijs De facto projektam piekritis, jo vilinājis jaunais formāts — iespēja pašiem žurnālistiem noteikt tā saturu. Tiesa, viņš gan domā, ka patlaban raidījumā nedaudz iestājies panīkums. Atkāpusies sākotnējā analītika, un tas izvērties par nedēļas apskatu. "Nepieciešamas jaunas asinis," secina Sandijs.

Jaunu impulsu varētu iedot Ilzes Jaunalksnes atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma. Taču arī tas vairs nebūšot tas. "Bērni maina dzīves uzskatus. Žurnālistiskās izmeklēšanas laikā pietuvojoties bīstamam punktam, var gadīties visādi. Diez vai tu ietu tālāk, zinot, ar ko riskē. Tikai filmā Astoņkājis komisārs Katanija bija gatavs riskēt ar ģimeni, lai iznīcinātu mafiju," Sandijs pēkšņi ir kļuvis nopietns.

RŪGTUMIŅŠ SIRDĪ PALIEK

"Tur ir viss kopā — kāre pēc piedzīvojumiem, sevis pierādīšana, ambīcijas. Man tagad ir tāds uzrāviens, kad redzu, ka lietas notiek un man ir iespēja būt tur klāt," savu interesi par kara zonām skaidro Sandijs.

Bet vai latviešu sabiedrībai tavs darbs ir vajadzīgs? "Nav vajadzīgs. Daudzi ir teikuši, ko tērēju valsts līdzekļus. Ka mums cilvēkiem nav ko ēst. Un taisnība jau viņiem ir. Bomži visu ziemu pie televīzijas nodzīvoja teltīs. Tajā pašā laikā reitingi maniem raidījumiem ir labi. Aizbraucu uz laukiem gatavot sižetu par reģionālo reformu, bet visi prasa par stārķi Vari. Arī prezidente nesen pēc vienas intervijas pateica paldies par darbu. Lai gan, protams, rūgtumiņš sirdī jau paliek."

Var just, ka Sandiju nogurdinājuši jautājumi par darba jēgu, bailēm un ģimenes dzīvi. Taču pēc otrās glāzes karstas upeņu sulas ar balzamu, brīdi patrinies, Sandijs spļauj ārā, par ko pēdējā laikā arvien biežāk domājot.

"Mēģinu saprast, kas ir tas paliekošais un kas nav. Vērtīgais ir ģimene, draugi, taču pašlaik dzīvoju pretēji būtiskajam. Man nav laika ģimenei, esmu pazaudējis draugus. Var jau aizbraukt staigāt pa savannu, bet, ja tikmēr mājās saplīst veļas mašīna un sievietei ar to jātiek galā... Arī emocionāli nav viegli, tādēļ mēģinu atteikties no nebūtiskā. Nebraucu vairs uz visiem semināriem pēc kārtas."

"Esmu pieņēmusi, ka tas ir viņa darbs, un pat neiebilstu. Netērēju laiku," pēc 11 gadu kopdzīves samierinājusies ar vīra darbu ir Jana Semjonova, arī žurnāliste. Mājas darbos viņai palīdzot vecāki un auklīte, jo Jana ir atgriezusies darbā Latvijas televīzijā, kur ir 7.kanāla satura redaktore. Sandija tētis ir fotogrāfs Latvijas Avīzē, bet māte nu jau sešus gadus strādā Anglijā par noliktavas pārzini.

Taču Semjonovu ģimenei atliekot laika arī izklaidēm. "Esam lieli staigātāji uz kino, kafejnīcām, teātri. Nupat bijām Jaunajā Rīgas teātrī uz izrādi Latviešu mīlestība," atceras Jana.

Mans karš ir beidzies — tā sauksies Sandija iecerētā grāmata, kurā viņš rakstīs savus žurnālista memuārus. Tas gan nebūšot tik drīz, jo salīdzinājumā ar Dienas kara reportieri Ati Klimoviču "es vēl jūtos kā skolēns pamatskolas beigās. Pie grāmatas ķeršos, kad būs beigusies mana iekšējā cīņa un kļūšu par parastu patērētāju. Kad vairs nebūšu konfliktā ar apkārt notiekošajām cūcībām," skaidro Sandijs. Ko darīsi pēc tam?

"Nezinu, varbūt atvēršu Āgenskalnā savu krogu. Nosaukums gan vēl nav izdomāts."