Dace RUKŠĀNE:"Mīlestības priekšā izlikties ir vienkārši smieklīgi..."

Mja, superīgs jautājums no miega uzrautam cilvēkam — tādā brīdī pat savu vārdu grūti atcerēties, kur nu vēl atbildēt uz tādiem rēbusiņiem. "Kam tev tas?" nomurmulēju.

"Mana draudzene visu laiku saka — noslēpums, noslēpums. Jāsaglabājot noslēpums. Bet man vienkārši šķiet, ka viņa nelaiž mani sev klāt. Zini, tas tā besī, ka man jau apnicis un gribu iet prom. Bet varbūt es vienkārši nesaprotu?"

Man domāt, ka tonakt neko sakarīgāku par "aprunāsimies gaišākā laikā" nespēju sagudrot. Tomēr jautājums manī palika. Patiesību sakot, tas laiku pa laikam ieķircināja mani jau kopš agras jaunības. Sākot ar kādu radu tanti, kas mēdza pamācīt mūs, pusaugu skuķus: "Nekad neatklājies vīrietim līdz galam. Ienes tulpes pumpuru siltā istabā, un tas pēc stundas jau pļekš — vaļā līdz galam. Ne kāds tur vairs smukums, ne noslēpums. Sievietei vienmēr jāpaliek pusplaukušai — tikai tā var noturēt vīrieti." Es toreiz klausījos pavērtu muti un piekrītoši māju ar galvu. Saprast sapratu visai maz. Precīzāk — tieši neko.

Vēlāk tādus un līdzīgus padomus lasīju žurnālos, tvēru no draudzenēm un viņu mammām. Parasti jau gan tad, kad man uzradās kādas attiecības. "Saglabā Noslēpumu, saglabā Noslēpumu," skanēja neatšifrētā gudrība. Un es tramīgi mēģināju saprast — kas tieši ir tas, kas man jāsaglabā. Vai tās būtu kādas manas domas? Vai jūtas? Vai varbūt acu skatienā nevajag atklāties pavisam? Varbūt es nedrīkstu stāstīt par savu pagātni? Bet varbūt to, ka man uz kājām aug spalvas?

Un tad vēl tie vīrieši, kas, acis piemieguši un skatoties kaut kādā mistiskā tālumā, starp diviem glāzes cilājieniem, dūmos ietinušies, mēdza runāt par to, ka viņus interesējot tikai tādas sievietes, kam ir Noslēpums.

Jūtu uzplūdā izplājusies no visas sirds, es pēc tam klusībā panikoju: vai neesmu pateikusi par daudz? Vai tik neesmu iznīcinājusi savu Noslēpumu? Ak šausmas — kas nu tagad būs? Mani kronēs par Garlaicības Karalieni, ja? Par Pļekaino Tulpi?

Vienu laika sprīdi pat centos to iestudēt — to sasodīto "Savu Noslēpumu". Pusaprautas frāzes un nepabeigti teikumi. Filmās noskatīts liktenīgo sieviešu skatiens un pēkšņa aizdomāšanās sarunas vidū. Uz jautājumu "Ko tu domā?" atbildēt ar mistisku smaidu, bet neko neteikt. Nozust no skatuves negaidīti un neatvadoties. Reizēm neatbildēt uz zvaniem, reizēm nepamanīt. Rūpēties par pārsteigumiem nonstopā.

Gatavais teātris, ne attiecības. Gatavās mocības, ne mīlas stāsts. Matemātika, lai cik labi apgūta, lai cik perfekti notēlota un pietuvināta dabiskumam, sirdī, vienalga, palika tikai un vienīgi matemātika. Arī tad, ja nodrošināja lieliskus panākumus.

Es noguru. Man apnika. Noguru no nemitīgas kalkulēšanas un baidīšanās. Apnika tā nemitīgā spriedze un nesekmīgie neviltotā Grāla meklējumi. Pieriebās jūtu grims un tērpu maiņa. Es nospļāvos: ja nav kazai piena, lai nav. Ja reiz man nav lemts sadzīvot ar to Noslēpumu, tad dzīvošu bez tā.

Man nācās atmācīties atpakaļ to, ko dvēselē biju nojautusi, pirms sāku uzklausīt Noslēpuma Mācību. No jauna iemācīties stāstīt par savām jūtām un atklāties. Nekosties mēlē un nesakniebt lūpas, kad vārdi tā vien rāvās izlidot. Nedomāt par to, kā justies, bet vienkārši just. Nespriest par to, kas ir mīlestība, bet vienkārši mīlēt.

Sākumā negāja viegli — īstie vārdi pārāk ilgi bija maldījušies apkārtceļos un pārpratumu brikšņos. Īstajām jūtām bija grūti izbāzt degunu no drošās paslēptuves, kur tās bija iekārtojušās bailēs tikt nesaprastas.

Bet tad, kad tas sāka izdoties…

Eh, tai laimes sajūtai vārdi ir par skopu. Varu vien pateikt to, ka nav iespējams atvērties par daudz. Cilvēks nav vienplākšņa tulpe ar sēklu pogaļu viducī. Atklājoties un neslēpjoties ikvienā no mums paveras tādi bezdibeņi, kosmosi un Visumi, kādi ne sapņos nav rādījušies. Un tieši šajos dziļumos arī ir tas noslēpums, ko gan pašam, gan otram nebūs lemts atminēt ne mūža, ne divu, ne desmit laikā. Pretstatā tam tas kanonizētais un tik bieži pārprastais Noslēpums nav pat smilšu graudiņa lielumā.

Jā, es zinu, arī pati reiz esmu teikusi, ka jāsaglabā Noslēpums. Tagad es saku citādi — nekas nav jāsaglabā. Tas jau ir. Vienkārši ir, un viss. To nevar pazaudēt. Un pat ja kādam var šķist, ka tu ar savu atklātību kļūsti neinteresants, pat ja kāds šī iemesla dēļ nolemj aiziet, tās zaudējuma sāpes ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to baudu, ko tu gūsti brīžos, kad vari būt pats. Turklāt man nez kāpēc šķiet, ka tad, ja tā ir mīlestība, tradicionālā noslēpumošanās kļūst neiespējama — tas ir visdzidrākais un skaidrākais spogulis, kāds vien pasaulē pieejams. Mīlestības priekšā izlikties par kaut ko citu ir vienkārši smieklīgi. Tāpat atšifrēs.

Dace Rukšāne, LILIT