Baiba BROKA:"Nav vēl sajūtas, ka būtu jāvelk svītra"

Tā nebūs izrāde, kas atgādina vecās filmas. Kaut Baibas izteiksmīgās acis, melnās matu cirtas un lūpas "bantītē" ļoti labi iederētos liktenīgās valdzinātājas un gaisa maisītājas lomā veco laiku kriminālfilmā. Tā saukto Holivudas film noir žanru, kuru apdzīvoja detektīvi — draņķi, liktenīgas sievietes un tumši noziegumi, režisors un aktieri izmanto kā atspēriena punktu smalkai ironijai par sievietēm un vīriešiem un viņu izvēlēm patlaban — 2007.gada martā.

Jaunās izrādes nosaukums ir pagātnes formā — nedaudz smeldzīgi, izlasot to afišā. Nevilšus tas liek aizdomāties, kā pati jūties pēc desmit Jaunajā Rīgas teātrī nospēlētiem gadiem?

Lai uz tādu jautājumu atbildētu, ilgi jāsēž un jādomā. Es nereflektēju tik daudz par savu situāciju. Man nav vēl sajūtas, ka būtu jāvelk svītra un jāizdara secinājumi. Pilnīgi ne uz to pusi! Vēl atļaujos trallināt.

Trallināšana ir izteikti jaunībai piederīga īpašība.

Ir gan!

Kura no pēdējā laikā spēlētajām lomām tevi visvairāk aizrāvusi?

Man tiešām sagādā prieku izrāde Latviešu mīlestība. Tik jautri, kā mums bija, to veidojot, un vienlaikus arī nopietni sen nebija bijis.

Tev ir prieks par to, ka izrādē ir lieliski aktierdarbi, vai arī pārliecība, ka kaut kas būtisks tiek aiznests līdz skatītājam?

Ir sajūta, ka šajā izrādē daru kaut ko sev un skatītājiem vajadzīgu. Uz katru izrādi man jāsapūlas. Kaut gan citādi man nekad nav bijis. Vienmēr pamanos savu lomu padarīt tik sarežģītu, lai man būtu sarežģīti to spēlēt. Sarežģījumus pārvarēt ir patīkami.

Latviešu mīlestībā tu iejūties vairākās lomās, šķiet, dabū nomainīt ādu ik pēc piecpadsmit minūtēm. No tā tev nebrauc jumts?

Jumts nekur nebrauc. Viss vietā. Taču jocīgi, ka uzreiz pēc pirmizrādes bija jārunā radio un sapratu: man ir tik daudz identitāšu, ka vieglāk runāt kāda cita vārdā, nekā pa īstam saprast, kā es personīgi atbildētu uz šiem jautājumiem.

Juties pazudusi savās lomās?

Man likās, ka domas, ko varētu pateikt kāda no manām varonēm, ir daudz interesantākas par tām domām, ko es pati varētu izteikt par šo jautājumu. Mūsu profesija daudz vairāk nekā citas ir vērsta uz cilvēku novērošanu, uz sīkumu ievērošanu un analīzi visādos līmeņos un aspektos. Arī uz sevi tas skatiens ir vērsts. Es, teiksim, zinu, kas manī ir smieklīgs. Izrādē varētu parādīt arī sevi.

Tiešām varētu? Sagadījās, ka pirmizrādē Latviešu mīlestība man priekšā sēdēja filozofs Uldis Tīrons un māksliniece Katrīna Neiburga. Lūk, par viņu mīlestību es būtu gribējusi redzēt izrādi! Taču — nekā.

Es ļoti labprāt. To varētu, bet… Tie cilvēki, ko mēs rādām Latviešu mīlestībā, nav tik viltīgi. Viņi nav paslēpušies. Ja rādītu, piemēram, mani — es esmu tik viltīga! Jūs man līdz kodolam nekad netiktu. Es tā paslēptos! Tad jābūt ļoti asredzīgam.

Taisot Latviešu stāstus, mēs saskārāmies, lūk, ar ko. Kad cilvēki saprata, ka par viņiem tiek taisīts stāsts, viņi to sāka veidot tādu, kā gribētu sevi redzēt. Mums atlika divi ceļi: vai nu atmaskot, izprovocēt un līdz ar to kaut kādā veidā varbūt pazemot, vai arī pieņemt viņa spēli un rādīt to. Taču tad tā nebūtu patiesība.

Kultūras elite nekad, redzot uz skatuves sevi, neatzītos, ka tas ir par viņiem. Turklāt tas ir tik šaurs loks, ka nezinu, vai skatītājiem būtu interesanti. Mēs tomēr meklējam dzīvi, īstumu, vitalitāti. Neesmu droša, ka šajā vidē ir tā īstā dzīve. Arī par mani tā varbūt var teikt.

Tev atliek laika atpūsties un padomāt, ko vēlies, kas tev svarīgi? Piemēram, šodien tev ir divi mēģinājumi. Viens no tiem sākas vakarpusē.

Man, paldies dievam, labi nāk miegs. Es varu izgulēties. Tās ir manas zāles daudzās situācijās. Tagad tuvojas pirmizrāde, bet man laikam aiz noguruma vairs nav satraukuma. Varbūt arī pieredzes dēļ. Es sākumā cītīgi noliedzu, ka tie desmit gadi teātrī ir radījuši rutīnu, bet tomēr zinu — izrāde būs. Daru šajā brīdī labāko. Nu, par ko man uztraukties? Pēc tam būs vēl viena izrāde. Un vēl viena. Mani vairs nesatrauc, vai īkšķi tiks pacelti uz augšu vai uz leju.

Par ko ir jaunā izrāde, izstāsti!

Mēs esam četri aktieri no Garās dzīves (Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš), vēl Andris Keišs un Gatis Gāga. Izrāde ir par… (Baiba noslēpumaini pasmaida un pieklust.) Mēs sākām ar to, ka ļoti daudz skatījāmies 30.—40.gadu kinofilmas. Tā saukto film noir žanru. Šis žanrs ir uzbūvēts uz kārtīgas kriminālintrigas. Biju iedomājusies, ka tajā laikā bijuši tādi naivi cilvēki. Patiesībā — ļoti viltīgi un ļoti asprātīgi.

Svarīgi, ka režisors Gatis Šmits ir studējis kinorežiju. Mēģinājumos bieži jūtami kinorežisora paņēmieni. Uz skatuves viņš pat mēģina "montēt", it kā grieztu filmlenti.

Man viss patīk! Nav nekādu pretenziju! (Režisors Gatis Šmits ir Baibas bijušais dzīvesdraugs. Viņš veidojis arī vienu no pagājušās sezonas stilīgākajām izrādēm Naži vistās Dailes teātrī — A.B.–R.) Mums visiem, kas esam izrādē, bijusi darīšana arī ar kino. Tomēr ir jāsaprot, ka šoreiz ir lielā skatuve un noteikumi citi. Mums, aktieriem, deķītis visu laiku jāvelk uz savu pusi.

Ko tu dari izrādē?

(Pirms mēģinājuma Baiba teātrī ieradusies manierīgi skaistām, sievišķīgām matu cirtām.) Es esmu viena no viņiem — sešiem varoņiem, kuriem izrādē katram ir savs stāsts. Izrāde ir versija par film noir filmām. Mēs pētījām, kas tajās tik īpašs. Gatis Šmits, domāju, to izvēlējies, jo šis žanrs viņam ir ļoti tuvs. Arī mums nu jau ir interesanti par to domāt un spriest. Atklāt, kā to iespējams nospēlēt šodien ar mūsu ķermeņiem.

Tev sejas vaibsti patiešām kā dīvām no trīsdesmito gadu filmām.

Ir, ir man vairāk trīsdesmito gadu nekā mūsdienu seja.

Un tu paliec pie sava, ka stāsts par pusgadsimtu vecām filmām būs skatītājam interesants?

Ja salīdzinām ar Latviešu mīlestību, kas tomēr ir enerģētiski agresīvāka un paņem skatītāju, šī izrāde būs neuzbāzīgi aicinoša. Ja nāksi, tad ar tevi viss notiks! Skatītājam būs jābūt uzmanīgam. Jāsēž uz krēsla maliņas. Jāgrib, lai ievedam viņu mūsu filmā. Mums pašiem mēģinājumu process bija ļoti aizraujošs un smieklīgs. Man patīk smalkā ironija šajā izrādē. Taču robeža ir trausla. Aktieriem ļoti jāuzmanās, lai uztraukumā nesāk plūst rupjāka enerģija un to smalkumu izdodas pārraidīt. Mums jābūt ļoti smalki uzasinātiem. Arī skatītājam jābūt ar vēlēšanos uzķerties uz tā āķa, uz tā stila.

Man negribas par izrādi neko daudz atklāt. Taču mēs neatdarināsim tās senās filmas. Mēs stāstīsim, ko mums pašlaik, 2007.gada martā, atgādina šīs filmas. Kādas sajūtas tās mums raisa. Viss jau tāpat pasaulē ir par vienu. Par to, kā katrs savu dzīvi sakārto. Kas ir sieviešu un kas — vīriešu pasaule, un kā šīs pasaules saduras. Ka vīriešu pasaule bieži varbūt ir tāda mazu puišeļu pasaule. Un viņi par mums domā tieši tāpat — nu, ko tās Bārbijas grib!

Privāti tev dažkārt nav grūtības attiecībās būt īstai — bez analīzes un meklējumiem lomām?

Nu nē. Zināms laiks ir jānodzīvo, lai saprastu, ko patiesībā no dzīves gribi. Tad ir vieglāk no otra negaidīt, ko nemaz nevar sagaidīt. Izteikt savas vēlmes diezgan skaidri. Tik daudz kļūdu taču var sadarīt no pilnīgas vīriešu pasaules neizpratnes, jo tās pasaules patiešām ir atšķirīgas.

Vai neilgojies pēc ģimenes, bērniem?

Ilgojos. Man viss ir kā kārtīgai sievietei.

Būtu gatava kādu laiku nespēlēt teātri mazuļa dēļ?

(Bez apdomāšanās.) Jā!

Lūk, zēni var saspicēt ausis!

Nē, ar zēniem (lasīt — attiecībām) man viss ir kārtībā!

Anda Burve-Rozīte