Zatlers uztraucas, ka vienīgajiem bērniem būs jāuztur divi vecāki

«Visgrūtāk ir panākt lūzumu - kad ekonomika krīt un katru dienu paliek sliktāk. Bet tad vienu dienu apstājamies un kaut vai lēni, bet sākam pakāpeniski iet augšup. Tas punkts ir aiz muguras, un lielākais risks pašapziņai ir, vai mēs spēsim tik ātri, kā gribētu, tagad attīstīties - vairāk pelnīt, labāk dzīvot un tikt vaļā no tām astēm, kas nāk līdzi no pirmskrīzes laika. Daudziem ir kredītu maksājumi,» turpina prezidents.

Vaicāts, vai demogrāfijas problēma ir politiski novērtēta, Zatlers atbild: «Šī problēma jau kļūst par spilgtās ugunīs degošu. Ja nerisināsim to, tad nekad nedabūsim ne plaukstošu ekonomiku, ne valsti. Un tas jāsaprot ne tikai politiķiem, bet katras ģimenes līmenī. Otrs bērns ģimenē šai ziņā ir izvirzāmais mērķis. Ja gribam labu savam vienīgajam bērnam, tad, neradot otru un trešo, faktiski nodarām viņam ļaunu. Jo viņš dzīvos sabiedrībā, kurā viņam būs jāuztur divi vecāki.

Demogrāfijai jāpieiet daudzpusīgi, un politiķu uzdevums būtu tikai norādīt un strādāt ar sabiedrību, lai tai būtu gods un lepnums par lielām ģimenēm. Ja tikai sauksim skaitļus un šausmināsimies, kā notiek līdz šim, tas nepalīdzēs. Tas tieši cilvēkus atgrūž un veicina emigrāciju. Ekonomiskie faktori ir viena lieta, bet ļoti svarīga ir arī nākotnes vīzija, kas pašlaik tiek rādīta kā dzīvošanai ne pārāk pozitīva vide. Jābūt otrādi: ka mums ir pozitīva vide - un to es redzu Latvijas laukos un pilsētās. Bet tajā jānāk arī ar pozitīvu apziņu. Pilnīgi visiem.»

Savukārt, stāstot par savu pozīciju jautājumā par Visaginas AES, Zatlers sacījis: «Šo pozīciju, kas nav mana, bet Latvijas valsts, 2006. gadā pieņēma Aigara Kalvīša valdība ar vides ministru no Zaļās partijas. Ne jau prezidents nosaka, ko būvēt un atbalstīt. To ir noteikusi valdība laikā, kad es nemaz nebiju prezidents. Mans viedoklis ir pilnīgi skaidrs - tas ir saskaņā ar valdības lēmumu 2006. gadā.

Man ir arī pārsteigums, ka par to tiek jautāts. Esmu piedalījies Černobiļas AES seku likvidēšanā, bijis tur divus mēnešus tūdaļ pēc katastrofas, tāpēc esmu no tiem Latvijas politiķiem, kam ir konkrēta personiskā pieredze šajā jautājumā. Un es būtu gatavs ar zaļajiem par to parunāt - kur tad viņi saskata kaut kādus riskus šai manā pozīcijā. Tā nav problēma, bet tikai diskusijas jautājums.»