Dūle: Varbūt valsts negrib, ka jauniešiem attīsta intelektu?!

"Iepriekšējā raidījumā sākām meklēt risinājumus tam, kas būtu jādara, lai jauniešiem (un varbūt arī mums, tā sauktajiem pieaugušajiem) tiktu attīstīts intelekts, un ir skaidrs, ka, pirmkārt, jānodefinē – kas ir tas, kas noteikti ir jāmāca. Un studijā mēs sākām publiski veidot prasmju, vērtību sarakstu, kas šobrīd jauniešiem Latvijā netiek mācīts," stāsta Viesturs Dūle.

"Gribu vēl tikai atgādināt, ka pie šāda “intelekta attīstībai nepieciešamo prasmju saraksta” raidījums “Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt” varēja ķerties tikai pēc tam, kad sešas nedēļas bijām rakājušies pa Latvijas tautsaimniecības, ierēdniecības, kopējās atmosfēras, negāciju mēslaini un savilkuši galus kopā ar esošo situāciju, lai nevienam tas nebūtu pārsteigums, ka situācija izskatās vienkārši neizprotami traģiska.

Daudzi pēdējās dienās prasa, vai tiešām Latvijā nav apmācību vietas, kurās attīsta intelektu? Protams, ka ir nometnes apdāvinātiem bērniem, izcilniekiem olimpiādēs, zinātniska rakstura nometnes utt., bet – paskatieties zemāk uz šo sarakstu ar prasmēm, kuras, man šķiet, visi piekritīs, ir ārkārtīgi svarīgas jebkuram cilvēkam. Un tās ir daļa no vispusīgi attīstīta intelekta!

Un jautājums – kur to māca, un vai kāds no Izglītības ministrijas ierēdņiem ir izvirzījis kā mērķi to, ka jauniešiem tas būtu jāapgūst:

• Sociālā atbildība (ja šāda īpašība piemistu ierēdņiem, politiķiem un sabiedrībai kopumā, mēs dzīvotu mazāk korumpētā, sociāli vienlīdzīgākā valstī);

• Radošums (mūsu iztika, gribam vai negribam, nākotnē būs atkarīga no inovācijām, un tās ir iespējamas tikai tad, ja attīsta spēju ģenerēt jaunas, “ārpus kastes” idejas. Un šo spēju var attīstīt ikviens);

• Pašmotivācija (ja cilvēkam nav atbildes uz jautājumu par to, kāpēc viņš kaut ko dara, tad tas ir galēji neefektīvi);

• Komunikācija (izglītības eksperti, uzņēmēji, psihologi šo un sadarbības prasmes min kā lielākos Latvijas jauniešu apmācības trūkumus);

• Sadarbība u.c.

Te varētu vēl un vēl uzskaitīt šādas prasmes, bet es nosaucu dažas, kuras šobrīd akūti trūkst biznesā, politikā, ierēdniecībā vai arī vienkārši katra cilvēka dzīvē, ģimenē. Šīs ir vispusīga intelekta pazīmes! Un jautājums – vai mēs esam ar mieru, ka jaunietis to visu tā arī neiemācās. Un, ja kāds saka, ka skolā, piemēram, iemācās komunicēt, tad atbilde ir - jā, iemācās, bet vai kāds arī saprot, ka komunikācija ir jāpalīdz uzlabot un attīstīt gluži tāpat kā jāpalīdz iemācīties ķīmiju? Atkārtošos, bet tā pati Edvarda de Bono sešu cepuru komunikācijas metode var radikāli uzlabot sarunāšanās efektivitāti, jo beidzas pretargumentācijas, bet sarunā sākas sadarbība, kas ir daudzas reizes efektīvāka nekā konfrontēšana ar argumentiem.

Mans īsais rezumē – izglītība, kas prasa 12 – 16 gadus jaunieša dzīvē, iemāca 20% no nepieciešamā! Vai tas ir normāli?

Bez jebkādas konspirācijas teorijas pievilkšanas aiz matiem – ir tiešām jāpadomā, vai ierēdņi nezināšanas, baiļu vai politiskās sistēmas dēļ negrib, lai šīs prasmes attīstītu, vai arī būs nedaudz jāpadomā par to - vai nav daļēja taisnība tiem, kuri visu laiku apgalvo, ka varai vajag dumu tautu, lai to varētu vadīt un ar to manipulēt.

Neatkarīgi no atbildes, man šķiet, ka būtu jēdzīgi noformulēt pašiem savu attieksmi – vai mēs esam ar mieru, ka intelekts Latvijā jauniešiem netiek attīstīts? Vai mēs vēlamies ar to samierināties?

Es gribu dzīvot gudrā valstī! Vai šobrīd mēs uz tādu ejam? Vai tam ir kādas pazīmes?"