Grīgs:"Aizturēja mani kā teroristu-sasēja rokas, galvā uzmauca maisu"

Pirmo reizi ārpus listēm

Ar žurnālistiem Grīgs runā reti, jo sakās vīlies ne tikai plašsaziņas līdzekļos, kas negaida pierādījumus, lai kādu aplietu ar dubļiem, bet arī valstī, par kuru ar "nelegālajiem" ieročiem rokās savulaik bijis gatavs atdot visu. "Bet tas nenozīmē, ka es neietu atkal," atzīst Grīgs, ar īstu saimnieka skatienu apskrienot saviem Abavas piekrastes laukiem. Tos kopā ar dēlu viņš nolīdis pirms četriem gadiem, reizē atjaunojot gadsimtu vecas "Bišpēteru" dzirnavas un dambi. "Ejam mežā, vedam baļķus, grēderējam, pļaujam un strādājam," "Vakara Ziņām" teic bijušais parlamentārietis, vaicāts, kā pēdējos gadus aizpilda savu ikdienu. Jāpiebilst, ka kādreiz vērienīgā zemnieka laidarā vairs neatrast neviena ragulopa: pirms pāris gadiem daži savai iztikšanai vēl bijuši, bet tad nolemts, ka arī sieva pelnījusi atpūtu.

Šīs ir pirmās Saeimas vēlēšanas, kurās Grīga vārds nav lasāms pat deputātu kandidātu sarakstā, lai gan tikai salīdzinoši nesen viņš pirmoreiz kļuvis par īstu partijas biedru, pievienodamies LSDSP. "Kamēr nav beigusies visa šī šmuce, negribu. Tas ir goda jautājums," ar īstu militārista apņēmību nosaka sirmais vīrs.

— Kā skaidrojat atturēšanos no dažādiem sabiedriskiem procesiem visu šo laiku: skandāls pielika punktu tālākiem plāniem vai tādu tālāko plānu, piemēram, attiecībā uz politiku jums nemaz nebija?

— Pirmkārt, pēc tā nelaimīgā gadījuma daudz neko nevarēju atklāti runāt, jo to liedza ierosinātā krimināllieta. Tā biju vienojies ar advokātu. Manās fiziskajās aktivitātēs gan nekas nav zudis. Rūpējos par veselību, nodarbojos ar enduro, uzspēlēju hokeju un rosos saimniecībā. Esmu pensionārs. Bet par politiku... Man vēl ir dzelžains mērķis, ko tikai kaps izdzēsīs: atgriezt atpakaļ zemniecību pirmās Latvijas brīvvalsts līmenī. Agrārā reforma, kādu izvērsa Ulmanis, veiksmīgi noritējusi arī Eiropā. Joprojām esmu pārliecināts, ka zeme jāsadala taisnīgi visiem Latvijas pilsoņiem. Nevar būt tā, ka vienam ir 1000 hektāru zemes, bet citam nekā.

— Jums radās problēmas ar veselību?

— Tās sākās "Čekas mājā", kur nokļuvu pēc aizturēšanas 27. aprīļa naktī. Tie pārdzīvojumi un kreņķi... Pratināšanas protokolos lasu, ka aizturēšana pusdivpadsmitos naktī bijusi korekta. Tie ir meli, jo aizturēšana bija rupja un brutāla. Tonakt intuitīvi gāju ārā skatīties, kas notiek. Pēkšņi atskanēja bļāvieni: "Lažitsa, ruki na kapot!" (Gulties, rokas uz motora pārsega! — Krievu val.) Teicu: "Veči, nu ko jūs, es taču esmu pensionārs, nepretošos. Bet nē, trieca galvu vienreiz pret mašīnas motora pārsegu, otrreiz uzbāza maisu galvā un aizsēja galu ciet. Tikmēr divi lauza rokas uz muguras, sēja ar striķi kādas sekundes 20. Nevis ar roku dzelžiem, bet ar striķiem! Tad sajutu sitienu pa kājām, lai tās pietiekami izplestu, un varētu mani pārmeklēt. Nu kā pēdējo teroristu, bandītu... Nezinu, kas tādu pavēli deva. Viņu varētu iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu, kā arī par sagādātajām fiziskajām sāpēm. Divas reizes sirds dēļ man cietumā atteicās kreisā puse. Piedāvāja iet cietuma slimnīcā, lai gan nebiju vēl notiesāts. Par laimi, tiku galā ar zālēm savā kamerā. 41 dienu sabiju viennīcā "čekas pagrabā", un vēl kādas divas nedēļas — Matīsa cietumā. To gan varu teikt, ka no apsargu un administrācijas puses cietumā bija ļoti korekta attieksme.

— Cietumā bijāt pirmo reizi mūžā?

— Nē, otrreiz. 1987. gada novembrī mani arestēja čeka par Kalpaka piemiņas vietas atjaunošanu. Iznāca, ka vienreiz mani iesēdināja padomju, bet otrreiz — brīvās Latvijas vara. Aizturēja ne jau tāpēc, ka es varētu ietekmēt izmeklēšanu. Pastāvēja bažas, ka varētu laikus atklāt patiesos vainīgos. Es atbildu par katru savu vārdu: nelegāli pieslēgumi degvielas vadam pastāv tikai ar policijas piesegu un ļoti augstā līmenī! Tāpēc jau nebija izdevīga zemessardzes iesaistīšana vada apsargāšanā. Un vēl — gribēju veidot to īpašnieku asociāciju, kuru zemesīpašumu skar degvielas vads, lai cīnītos par īres maksāšanu.

Par cietumu... Ja tu pats netaisi "ņigu ņegu", ir normāli. Atceros, ka bija briesmīgi auksti. Neļāva tikties ar tuviniekiem, ne arī pieņemt drēbes. Pēc 41 dienas pārveda uz Matīsa cietumu. Pie vārtiem sagaidīja divi tetovēti "skapīši". Saklausījies dažādus stāstus, nodomāju: nu būs ievētīšana... Man līdzi televizoriņš, mantas, grāmatas. Ieveda dušā un izlika uz galda manu mantību. Gaidīju eksekūcijas un biju nobriedis pretoties uz nebēdu. Bet šie tikai man ieteica labāk staigāt civilajās drēbēs un cietumnieka formu uzvilkt atrādīšanās dēļ. Cietuma priekšniekam teicu, ka gribu sēdēt viennīcā. Bet viņš pārliecināja, ka tur būs baigi skumīgi. Tā dažas dienas mierināju kādu bēdu sagrautu puisi no Ogres, kuru, kā vēlāk izrādījās, nepatiesi vainoja auto zādzībā. Tad cietuma priekšnieks noprasīja: varbūt ar Jāni Rāznu gribi sēdēt kopā, diviem deputātiem tomēr būs jautrāk? Tā pēc vakariņām Jānis ar visām mantiņām atnāca pie manis, un mēs četrvietīgajā numuriņā saimniekojām: kopā ēst taisījām, tējkannu salabojām. Kad gāju prom, visu mantību atstāju viņam, bet "skapīši" pie izejas man uzsita pa pakausi, pēcpusi un vēl kaut kādu žestu izdarīja, kas laikam nozīmēja uz neatgriešanos, nosakot: "Oskar, ja tu palaidīsi muti, tevi var sagaidīt Peimaņa liktenis." Kāds majors teica: "Jesļi ti bil bi gavnom v trjoh saeimah, tebe žizņi zdesj nebilo." (Ja tu trīs Saeimās būtu bijis sūds, tev šeit dzīves nebūtu. — Kreivu val.) Tur par tevi zina visu. Ja esi dzīvē paveicis ko tādu, kas starp večiem kotējas augstu, vari būt zirgā arī cietumā.

Tur bija laiks pārdomāt dzīvi. Vismaz desmito reizi pārlasīju savas mīļākās grāmatas: "Dvēseļu putenis" un "Alberts Šveicers". Tās dod baigo spēku un iekšējo stabilitāti!

— Pēc tam, kad jūsu īpašumā atklāja nelegālo pieslēgumu dīzeļdegvielas vadam Polocka— Ventspils, attiecīgās institūcijas pauda, ka ar jums nav bijusi pat runa par vada sargāšanu.

— Jau piektās Saeimas laikā "LatRos Trans" un Latvijas Zemessardze domāja, kā apsargāt vadu. Man ir šāda (rāda apmēram 40 centimetru augstumā) pakete: vienošanās ar bataljoniem, civilās kartes, kā katrs bataljons būtu apsargājis savu posmu. Viss bija izstrādāts perfekti, ir pat saskaņojumi "LatRos Trans". Taču beigās — čušs... Man bija viens ļoti būtisks noteikums: ja uzņemos posma no Bauskas līdz Ventspilij sargāšanu, pieprasīju, lai uzstāda abās pusēs skaitītāju. Viņi teica, ka tas ir tehniski sarežģīti. Muļķības! Man ir pamatotas aizdomas, ka naudiņa, kas nāk no nekontrolētas dīzeļdegvielas plūsmas, aiziet ļoti augstu. Man ir riebīgs raksturs, vienmēr gribu jaukties visādos procesos. Piemēram, ja kādam uz ielas darīs pāri, iešu palīgā, nedomājot par sekām. Tur man "širmis" instinktīvi aizveras. Dulls kas dulls. Manu saistību ar pieslēgumu un policista kukuļošanu tā arī nepierādīja. Tā vietā, lai izplānotu operāciju līdz galam un noskaidrotu, kur tad beigu beigās "es" realizēju degvielu un kas aiz tā stāv, viņi neprofesionāli ņēmās ap mani, visam priekšā aizbāžot kratīšanā atrastos ieročus. Par ieročiem taču zināja daudzi Saeimā un arī pats Tukuma Ceļu policijas šefs Vilnis Vecriņķis, kuram it kā biju devis kukuli.

— Ko tonakt domājāt, kad bāza maisu galvā?

— Tā nebija baiļu, bet drīzāk apjukuma un aizvainojuma izjūta. Kā vīrietis jutos riebīgi un pretīgi. Es, Oskars Grīgs, kurš savai valstij gājis palīgā grūtā brīdī, tagad tiek saņemts kā pēdējais noziedznieks... Bin Ladens... Pat čeka arestēja krietni solīdāk. Varu atbildēt visas Latvijas priekšā: savu mūžu neesmu zadzis un kur nu vēl milicim kukuli devis. Pat bērnībā ābolu neesmu nozadzis. Vectēvs teica: "Nav tavs, neiztiec!" Arī mani bērni godīgi strādā, nevis kā tam bijušajam milicim Vecriņķim: viens dēls sēž par smagu un zvērīgu sirmgalvja slepkavību, otrs — par laupīšanu.

— Runājot par bērniem, būdams deputāts, intervijās bieži uzsvērāt savu godaprātu, sakot, ka citādi bērniem nevarēsiet acīs skatīties. Kā notikušais ietekmējis jūsu ģimeni?

— Nākamajā dienā pēc arestēšanas mani atveda uz kratīšanu mājās roku dzelžos. Bez tiem neļāva ne ieiet pie ģimenes, ne kaut ko paēst. Vissāpīgāk pārdzīvoja mani mazbērni. Ketrīna ar Jānīti apraudājās, kad saprata, ka nevaru viņus paņemt uz rokām, jo tās ir roku dzelžos. (Acīs riešas asaras). Protams, ģimene izcietusi daudz pazemojumu.

— Kas īsti tie bija par ieročiem, kurus pie jums atrada?

— Mani personīgie, kā arī tie, kurus man kā Kalnciema tilta aizstāvības organizētājam uzticēja puča laikā pirms 15 gadiem. Bija plāns krievu tankiem nogriezt ceļu, uzspridzinot Kalnciema tiltu. Pavēles tolaik lielākoties deva mutiski. Rīgā, Slokas ielā, saņēmu granātmetējus, ko kopā ar citiem ieročiem, ko salasījām no malu malām, — ložmetējiem, bisēm, pistolēm — un munīciju ierakām mežā pie tilta. Tā tie tur stāvēja, jo nebija reglamenta, ko darīt. 2004. gadā, ejot pensijā, radās doma atdot to visu atpakaļ Zemessardzei īpašā ceremonijā. Pa vasaru pamazām sāku tos vest uz mājām un tīrīt. Janvāra sākumā Tīreļpurvā, kur strēlnieku atceres pasākumos katru gadu savācas bruņoto spēku vadība un ministri, Zeibotam teicu, ka plānoju svinīgu pasākumu 15. maijā, jo gribu nodot visus Zemessardzes ieročus. Noziņošu: "Admirāļa kungs, Oskars Grīgs aizgājis pensijā, jo uzskata, ka savu kaujas uzdevumu izpildījis." Pavēle par Kalnciema tilta aizstāvēšanu man nav noņemta līdz pat šai dienai. Esmu nodevis Zemessardzes zvērestu, tāpēc atbildu par šiem ieročiem. Augšā gan saka: tā ir lirika. Nu, ja viņiem puča dienas bija lirika... Jā, varbūt varēju atdot ieročus pirms 15 gadiem, bet nevienam īsti par tiem nebija intereses.

Runājot par kratīšanu, viņi to darīja nelikumīgi, jo šī ir dēla saimniecība, bet viņi drīkstēja kratīt tikai manā īpašumā. Tur neko neatraduši, viņi brauca uz dzirnavām, kur man iekārtota darbnīca. Tur kastēs stāvēja satīrītas patronas un citas lietas. Bisi un "margoļinu" ar klusinātāju turēju istabā. Man pašam oficiāli bija piecas pistoles — divas kaujas un trīs sporta, kas arī bija reģistrētas. Pašam bija ļoti daudz patronu. Deviņmilimetrīgās vien bija kādas 1900. Visu atņēma pa tīro. Ar kādām tiesībām? Pieņemu, ka viņi tās neatdos. Arī amerikāņu dāvināto kaujas pistoli "Beretta". Nu kurš nezināja, ka Grīgam ir ieroči? Parasti saietos jokojām: kur ložmetēju liksi? Kad atnāca kratīt, uzreiz teicu: man ir ieroči un munīcija. Bet taču nemācēja vēl atrast.

— ?

— Šito kaunu, kā viņi meklēja! Bija jāsaka priekšā: re, kur zemē automāts! Tas, ko tie nejēgas kratīšanā atrada, bija sīkums. Pārējo pats atdevu, kad pieprasīju Zemessardzes klātbūtni un atgriezāmies tur atkārtoti. Turpat, kur viņi bija urķējušies, izvilku ārā arī visu pārējo. Kad veda uz Rīgu, Stabu ielu, bija pilns autobuss ar ieročiem. Un tieši atbrauc Džordžs Bušs. No lidlauka līdz Jūrmalas ceļam stāv sardze: ASV drošībnieki un mūsējie. Bet man pie kājām rokas granātas, ložmetējs, patronas... Inspektori smējās, ka savu mūžu tā nav braukuši. Saku: veči man tagad vajadzētu kaut ko paķert un mest ārā pa logu. Mēs būtu sašauti kā siets, amerikāņu aģenti taču "nogrieztu", ka neaizķeras, un viņiem būtu taisnība.

— Tad jums vairs nav neviena ieroča?

— Ir, sapiera lāpstiņa un noasināts dzelzs stienis. (Smejas). Ar ko citu aizstāvēšos? Muļķi tādi, latviešiem vienmēr kāds stobrs ir aizbāzts aiz spāru baļķa vai norakts kaut kur mežā! Tam tā laukos jābūt. Ja šodien zemessargi strādātu tā kā strādāja, daudz lielāka kārtība valstī būtu. Kad biju augšā, neuzdrošinājās ķerties klāt zemessargu ieročiem, neuzdrošinājās izmest no darba 50 gadus vecus vīrus. Man ir 64. Vai esmu pepiņš?

— Kur nu... Grīgu taču dēvē par Kurzemes "cieto riekstu". Esat dzirdējis?

— Nē. Es neesmu varonis, bet eju un daru. Tāpat kā vectēvs un tēvs gāja. Interesants variants sanāca kratīšanā: manu kaujas pistoli "džeriko" nevērīgi nomet uz gultas un atstāj. Prasu: zēni, vai tā pistole nav jāņem līdzi? Man arī divi telefoni atstāti. Tad noņem roku dzelžus un aizved uz vietu, kur ierakta degvielas cisterna. Man ierocī 17 patronu, no kurām viena stobrā. Staigāju kādus metrus 50, ieeju krūmos sevis pēc. Saprotat? Man tikai pēc tam pieleca. Viņi domāja, ka man pārdzīvojumu rezultātā aizvērsies "širmis", apšaušu puišus un aizbēgšu mežā. Grīgs kā slepkava un partizāns! Tos nabaga puisīšus augstākā priekšniecība bija jau noupurējusi. Šī lieta ir jāizmeklē un jāatlaiž no darba tie, kas zēnus apzināti pakļāva nāves briesmām. Ja man būtu nervu sabrukums? Esmu pārliecināts, ka tas notika ar Leonīda Bogdanova (Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes vadītāja) ziņu. Viņš jau puča dienās bija pret mums, Viktora Bugaja labā roka. Es Bugaju "izēdu" no Iekšlietu ministrijas par latviešu pazemošanu Atmodas laikā. Viņš teica: "Ja tebja ņezabudu." (Es tevi neaizmirsīšu. — Krievu val.) Vēl neesmu piedevis Peimaņa slepkavību Bogdanovam, kuru izmeklēja tik pavirši... Arī par to, ka es esot uzspridzinājis uzņēmēju Balvos, kas nāca no Bogdanova kantora, — tā rakstīts avīzē "Vesti Sevodņa".

— Pastāstiet mazliet par saviem ieročiem! Kurš bija pirmais?

— Vairs neatceros. Pēc kara pilni grāvji un meži bija ar ieročiem. Mums katrs ar pistoli kabatā gāja uz skolu. Pie sētas durvīm izkratīja somas, čupiņā salika ieročus un laida tālāk. Atceros epizodi ceturtajā klasē. Biju dabūjis mazu pistolīti, bet tajā nebija patronu. Taču klasesbiedram bija "parabellum" ar deviņu milimetru patronām. Samainījāmies un domāju: redz, kāds muļķis, viņam patronas ir, bet manējam nevar dabūt... Apsēdos solā blakus Jānītim un sāku izrādīties. Bet "parabellum" ir viena īpatnība — ļoti jutīgs gaiļa spiešanas mehānisms. Labi, ka tēvs mani dzelžaini iemācīja nekad negriezt stobru pret dzīvu radību. Tas man ir asinīs. Pagriezu pistoli pret logu un nejauši nospiedu gaili. Bladāc — divi caurumi logā. Pašam biksēs ar" laikam bija slapjumiņš no bailēm. Direktors noteica: nu jā, bandīta bērns, ko citu var gribēt. Uzvedībā man ielika četrinieku, bet krievu valodas dēļ paliku uz otru gadu.

— Kā jūsu tēvs, būdams bandīts, paglābās no izsūtīšanas?

— Tēvs kopā ar vēl trim biedriem iznāca no meža 1949. gadā pēc izvešanas. Visi aizgāja uz Kandavu pieteikties. Tur bija viens tāds majors Greitāns, ja nemaldos. Rets godavīrs. Sadeva pa krāgu tiem četriem un pabiedēja, ka Sibīrijā sapūs. Taču, kad pēc laika atkal satikās, majors piekodināja, lai tik strādā un netaisa ziepes. Tā arī nodzīvojām. Kad Greitāns nomira, mūsu vīri gāja uz kapu izdzert pa graķītim. Tēvs no meža bieži nāca pie mums. Stāvēju viņam starp ceļiem un ķimerēju ieročus. Tāpēc man asinīs ir naids pret okupantiem. Vienalga, no kurienes viņi nāktu. Nevienam nav tiesību latviešiem uzspiest ne savu valodu, ne kultūru. Ja šeit grib dzīvot, lai dzīvo, bet lai pieņem manu kultūru un ciena valsti! Lai nav kā cūka, kas iet izrakt svešu dārziņu. Velns lai parauj, tā ir elementāra loģika!

— Šo tiesu gaidāt ar mierīgu sirdi?

— Iekšā visu laiku ir riebīga sajūta. Šajā valstī un sistēmā vairs nebrīnos ne par ko... Kā mēs dzīvosim tālāk?

Ieva Valtere, Vakara Ziņas