Par problēmām kreditēšanā atbildīgi gan kredītņēmēji, gan bankas un valdība

"Šajā spēlē ir trīs dalībnieki: tie, kas ņēma un gribēja labāk dzīvot, otri - kas deva, pamatā bankas, trešā - tā ir valsts, kas šo spēli vēroja un varēja regulēt. Tas, kurš ņēma, nepadomāja, ka nākotnē, iespējams, parādu atmaksāt nevarēs. Arī bankas to nenovērtēja, lai gan nenoliegšu, ka šajā lietā valdīja alkatība. Bija valsts, kas nerīkojās, neskatoties uz daudzkārtējiem brīdinājumiem, kas nāca no Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules Bankas un no pašmāju speciālistiem, par to, ka ekonomika pārkarst un vajag rīkoties. Rīcība bija novēlota. Tādēļ visiem trim dalībniekiem ir jāuzņemas solidāra atbildība par to, kas ir noticis," sacījis bijušais baņķieris.

"Ko darīt tiem, kas spēlē neiesaistījās? Bez šaubām, viņi var pateikt: tieciet paši galā, mēs netaisāmies par to maksāt. Bet tad viņiem ir jābūt gataviem saskarties ar smagām sociālām problēmām. Papildus lielajam skaitam bezdarbnieku, kas atmetuši cerības atrast darbu, var notikt cilvēku masveida izlikšana uz ielām un Latvijā var parādīties daudz bezpajumtnieku. Tātad būs daudz cilvēku, kuriem nebūs iztikas līdzekļu, nebūs jumta virs galvas, viņi tiks novesti stresa stāvoklī, kā rezultātā viņi var izdarīt neadekvātas lietas. Turklāt jāņem vērā, ka noteikti dienesti no Austrumiem vai Rietumiem var tos pastimulēt, lai mainītu valstī politisko iekārtu. Tā ka mums ir jāizvēlas - palīdzēt cilvēkiem vai ne. Es iestājos par palīdzību," piebildis Feiferis.

Pēc Feifera stāstītā, valdības akceptētā programma paredz palīdzēt tiem cilvēkiem, kas ņēma naudu vienīgajam mājoklim, kuri šobrīd vēl ir maksātspējīgi, bet kuriem nākotnē varētu rasties problēmas ar maksātspēju. "Nav runas par nekustamā īpašuma spekulantiem. Iespējamās valsts izmaksas, ja šie cilvēki patiešām reāli divu trīs gadu laikā nekādi nespēs sakārtot savas finanses, varētu būt no 6,6 līdz 32 miljoniem latu. Pašreiz notiek diskusijas par to, vai ir iespējams izmantot to naudu, kas atlikta banku un finanšu sektora stabilizācijai. Tie šobrīd ir 600 miljoni eiro. Es domāju, ka saņemt piekrišanu no Eiropas Komisijas un SVF izmantot naudu parādnieku palīdzības programmai ir reāli, ar nosacījumu - ja valdība spēs sabalansēt valsts budžetu."

Runājot par Latvijas ekonomikas un valsts kopumā attīstību, Feiferis uzsvēris, ka ir jābūt rīcības plānam, uz kurieni virzāmies. "Šāda rīcības plāna šobrīd nav. To mēģina kārtējo reizi uzburt ar Ekonomikas ministrijas un sadarbības partneru palīdzību. Plāno, ka septembrī šāds plāns būšot. Jau tagad sākās diskusijas, vai tas būs tikai Ekonomikas ministrijas plāns, vai tas ietvers arī rīcību citām ministrijām, kas būtu loģiski. Viena lieta ir runāt par pasākumiem, lai uzņēmēji varētu iziet eksporta tirgos. Bet kāds plāns būs Ārlietu ministrijai, kam ir vēstniecības ar resursiem, lai palīdzētu uzņēmējiem eksporta tirgos tikt? Kāds plāns būs Finanšu ministrijai, kam ir tiesības lemt par resursiem, kādus šim mērķim var piešķirt? Un kāds plāns būs Satiksmes ministrijai, lai attīstītu tranzītu caur mūsu valsti un maksimāli varētu izmantot valsts ģeopolitisko pozīciju?"

"Krīzē ir jāatmet viss liekais un atlikušie līdzekļi jākoncentrē drosmīgai un aktīvai rīcībai. Šajā gadījumā piekrītu, ka daudzas demokrātiskās normas būtu jāierobežo un jārīkojas noteikti, skaidri un ātri. Ir brīži, kad nav laika diskusijām. Šī valdība būtu jāpārvērš par krīzes valdību, kas varētu ātri, bez garām diskusijām pieņemt tos lēmumus, kādi valstij ir nepieciešami. Ja ministriju skaitu samazinātu līdz piecām vai sešām, panākt kompromisus un iegūt ātrumu lēmumu pieņemšanā būtu daudz vieglāk. Ir vajadzīga krīzes valdība ar šauru ministru loku un attiecīgām pilnvarām rīkoties," sacījis bijušais bankas vadītājs, "krīze ir labs laiks, lai īstenotu lietas, ko citos laikos nevar dabūt gatavas - gan likumus pagrozīt, gan kārtību pamainīt."

"Lai arī daudzi ar smīnu runā par valsts attīstības plānošanu, es esmu simtprocentīgs šīs idejas apoloģēts. Jau sen bija nepieciešams nostiprināt Nacionālo attīstības plānu, kas atrodas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Lai tas realizētos, ir jābūt attiecīgam mehānismam, kas spēj ietekmēt citu ministriju lēmumus. Citādi no šī skaistā plāna, kas nosaka, ka cilvēks ir centrā, nav nekādas jēgas. Diemžēl neviena no ministrijām to neņem vērā. Kad runā par finanšu sadali, tad Finanšu ministrija plānam parāda garu degunu. Tādēļ valdībai ir nepieciešama institūcija, kas uzrauga, kā plānu īsteno, un, ja valsts no tā novirzās, spēj pateikt, kā valsts gaitu koriģēt. Bez tā nevar. Pretējā gadījumā veidojas haotiska valsts pārvaldīšana," piebildis Feiferis.

"Tagad runā - attīstīsim eksportu. Kādās nozarēs un kāpēc? Kur ir speciālisti, kas būtu savākuši informāciju par to, kādas tendences sagaidāmas pasaulē tādas vai citas produkcijas ražošanā, vai arī būtu pamanījuši, ka rodas jaunas sfēras, ko neesam pat aptvēruši?" teicis finanšu eksperts.

Pēc Feifera vārdiem, Latvijā pārāk ilgi ir "sēdēts brīvā tirgus ekonomikas naivajā paradigmā". "Uzskati jāmaina saskaņā ar norisēm dzīvē, nevis lasot ekonomikas mācību grāmatas. Jāsaprot, ka nekur pasaulē ekonomika nav absolūti brīva, tā vienmēr tiek regulēta, lai neizraisītu sociālos nemierus un citas problēmas. Tagad krīzes laikā tas ir īpaši aktuāli. Mani izbrīna, ka mūsu politiķi joprojām nav sapratuši, ka brīva ekonomika neeksistē. Tas ir abstrakts jēdziens, ko savā laikā pētnieki izmantoja ekonomiskās zinātnes attīstībai, nevis kā rīcības modeli praktiskā ekonomikā."

Taujāts, "kas mūs piemeklējis tāds īpašs, ka Latvija atrodas tik dziļā bedrē", Feiferis atzinis, ka viņam uz šo jautājumu atbildes nav. "Tā kā esmu ekonomikas zinātņu doktors, esmu nodomājis meklēt skaidrojumu tam, kādēļ mēs visā pasaulē visvairāk esam cietuši," sacījis baņķieris, atzīmējot, ka vēl nav izlēmis, kur viņš bāzēs savu zinātnisko darbību. "Pagaidām vēl agri par to runāt, bet ir vairāki priekšlikumi un idejas, ko izvērtēju. Es neslēpšu, ka izskatu variantus par darbu ārpus Latvijas."